Baiba Ozoliņa

Ar lielu bērnu, mammu un tētu atsaucību noslēgusies jau otrā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) rīkoto izglītojošo koncertu ciklu bērniem sezona. Jāatzīst, ka gan šo koncertu iecere, gan realizācija pelna vislielākos komplimentus. LNSO ir sapratis būtisku lietu, ka sava publika ir jāaudzina un no mazotnes.

Šoreiz noslēgums izvērsās par vērienīgu notikumu gan muzikālo, scenogrāfisko un horeogrāfisko risinājumu ziņā, gan dalībnieku skaita ziņā. 12. un 13. aprīlī Lielajā ģildē notika baleta uzvedums bērniem „80 minūtēs apkārt zemeslodei”, kas tapis rakstnieka Žila Verna darbu iespaidā. Idejas, mūzikas un libreta autors Rihards Zaļupe teic, ka šī iecere ir tapusi īpaši bērnu auditorijai, LNSO koncertos redzot, cik tā ir atsaucīga. Zināms, ka jaundarbi šai jomā ir ārkārtīgi reta parādība Latvijas mūzikas dzīvē, un šai iecerei jau pašā saknē bija Notikuma potenciāls.

Uz asprātīgi pielāgotās Lielās ģildes skatuves (scenogrāfe Agnese Melbārde) ir gan simfoniskais orķestris ar viesmūziķiem, gan aptuveni 70 deju grupas „Dzirnas” visu paaudžu dejotāji horeogrāfa Agra Daņiļēviča vadībā. Ļoti grūts uzdevums horeogrāfam un režisoram (Uģis Brikmanis). Ir 80 minūtes garš skaņdarbs, kura laikā dejotājiem jāpagūst apceļot apkārt zemeslodei, noturot bērnu pārpildītas zāles uzmanību. Visi ar savu uzdevumu tiek galā ļoti labi. Darbība norisinās nosacītā vidē – skolas sporta laukumā, tā ir spēle „indiāņos”, „mūmijās”, „balerīnās” un „aborigēnos”, kurā jāizmanto pieejamais sporta inventārs un kas ilgst 80 minūtes.

Mūzika ir spraiga, dinamiska, apceļojamās valsts nacionālo kolorītu demonstrējoša. Tas pats jāsaka par horeogrāfiju – ļoti spraigi, visos skatuves līmeņos, bērni dejo ar prieku un dara visu, ko spēj (jeb, ko horeogrāfs licis). Šī esot pirmā reize, ka Dzirnu dejotāji kāpjot uz puantēm, arī šī epizode bija baudāma. Savs prieks, skatoties uzvedumu, bija gan ar princešslimību sirgstošajām jaunkundzēm, gan žiperīgajiem sportistiem, piedzīvojumu meklētājiem. Ļoti uzteicams ir kostīmu mākslinieču Gerdas Zandersones un Lindas Dulmanes darbs. Par pieejamajiem līdzekļiem (gan jau ierobežotiem) bija izdarīts maksimums.

Bija arī dažas sīkas nebūšanas, par kurām runātu, ja gribētos “piesieties”. Viens ierosinājums – nevajag hronometru. Drīz pēc izrādes sākuma tas tika ieslēgts, lai skaitītu minūtes līdz “spēles” beigām. Savā ziņā veiksmīga doma, taču tā uzdzina tādu kā stresu, turklāt visa uzveduma darbības beidzās par 10 minūtēm ātrāk. Nācās “nomest” hronometru. (Diriģents un dejotāji tiktāl aizrāvās, ka pazaudēja laika atskaiti? Vai 80 minūtes skaņdarbam bija kopā ar uvertīru?) Hronometrs šķita lieks, jo bērni tāpat ļoti labi saprata, kad ir beigas, jo sekoja visam līdzi. Turklāt liela daļa auditorijas ne pulksteni jau zina, ne skaitļus tik labi, lai atpakaļ skaitīšanas digitāls hronometrs viņiem ko izteiktu. Man, savukārt, gribējās skatīties izrādi par sportu, nevis vērot sporta spēli. Nu ja – tie tādi sīkumi.

Sajūsma, prieks un pilnīga atzinība no mērķauditorijas – bērniem – tas ir galvenais rezultāts. Mana četrgadniece jautā, kad būs atkal un kad mēs arī brauksim apkārt zemeslodei? Vislielākās pārdomas gan ir par mūžīgo jautājumu “Kā tās balerīnas var nostāvēt?”.