Gunta Bāliņa

Sezonas izskaņā Latvijas klasiskās dejas jomā bija vērojami vairāki nozīmīgi pasākumi. Kā pirmais jāmin Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas izlaiduma klases audzēkņu koncerts, kas 19. maijā notika Latvijas Nacionālajā operā. Šogad RHV absolvēja Nikola Kauliņa, Paula Lieldidža-Kolbina, Darjana Makarova, Anastasija Bačilova un Germans Sevčenko. Īpaši jāatzīmē, ka šīs klases izlaidums vienlaicīgi bija sava veida eksāmens klasiskās dejas pedagoģei Jūlijai Gurvičai, kura iepriekš baleta cienītājiem bija pazīstama kā LNB primabalerīna, bet tagad ir klasiskās dejas pedagoģe RHV.

Koncerta pirmo daļu atklāja miniatūra „Pasaciņa” (komponists Jans Tīrsens) Agneses Andersones horeogrāfijā un iestudējumā, kuru izpildīja 3. un 4. klases audzēknes. Šī miniatūra bija veltījums Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejai. Audzēkņu izpildījums priecēja ar sirsnīgu, emocionālu un horeogrāfiski atbilstošu dejojumu. Gaisā virmoja Aspazijas dzejas rindu klātbūtne un tās patiesīgums.

Lielu publikas atzinību izpelnījās koncerta viesis, Berlīnes Valsts Baletskolas audzēknis Mateušs Vazs Gimarešs (Matheus vaz Guimaraes), kuru Rīgas baleta cienītāji atceras no gada sākumā redzētas izrādes „Mazais princis” un 2. Starpatautiskā Baltijas baleta konkursa, priecējot ar teicamu dejas tehniku gan solo numurā, gan arī duetā ar Indru Starku no ietudējuma „Tango Palast”.

Šā gada absolventes Darjanas Makarovas sniegumā redzējām „Krievu deju” (A. Gorska hoeogrāfijā L. Vikanovas iestudējumā). Savukārt Nikola Kauliņa izpildot „Mirstošo gulbi” (M. Fokina hor.), patīkami pārsteidza ar ļoti skaistām, vijīgām, trauslām roku kustībām.

Šā gada absolventes Paulas Lieldidžas-Kolbinas sniegumā redzējām Aleksandras Astreinas miniatūru „Mirklis”, Panaderos no baleta „Raimonda” duetā ar LNB mākslinieku Andžeju Signarski, Sergeja Rahmaņinova „Prelīdi” (Regīnas Kaupužas horeogrāfijā) un P. Čaikovska pas de deux no baleta „Gulbju ezers” ar LNB solistu Artūru Sokolovu. Kopumā Paulas Lieldidžas-Kolbinas sniegumu gribas novērtēt kā teicamu un ļoti daudzveidīgu. Īpaši jāatzīmē emocionāli piepildītais dejojums S. Rahmaņinova „Prelīdē” , kā arī tehniski un mākslinieciski pārliecinošais sniegums pas de deux no baleta „Gulbju ezers”, bet Germana Ševčenko sniegumā redzējām pas de deux no B. Asafjeva baleta „Parīzes liesmas” duetā ar LNO baleta solisti Evelīnu Godunovu.

Kā otro nozīmīgo notikumu jāatzīmē Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonas noslēgumā jau piekto reizi pieteikto jauno izpildītāju koncertu „Iespējams”, kas turpina 2011. gadā veiksmīgi aizsākto meistardarbnīcu tradīciju.

4. jūnija vakarā ar saviem jaunākajiem darbiem iepazīstināja horeogrāfi Kristīne Neikšina, Donats Rudzītis, Raimonds Martinovs, Aleksandra Astreina, Antons Freimans, Anna Ruske un Milana Komarova. Koncertā „Iespējams” skatītājiem tika piedāvāti arī fragmenti no klasiskajiem baletiem „Gulbju ezers”, Apburtā princese”, un „Dons Kihots”. Piedalījās gandrīz visi Latvijas Nacionālā baleta solisti un mākslinieki.

Pirmais, skatītāju vērtējumam tika piedāvāts JVMA horeogrāfijas nodaļas studentes Annas Ruskes diplomdarbs – dejas izrāde „Iekšējā balss”. Izrādes ideja, kā atzīmē tās autore, “ir iekšējā balss, cilvēka domas, prāts, intuīcija, sirdsapziņa, priekšnojauta. Šo balsi var sadzirdēt tikai viņš pats, neviens cits. Apkārtējie var tikai nojaust, minēt. Garāmgājēji, vienmuļa, melnbalti pelēcīga masa. Redzot uz ielas savās ikdienas gaitās ejošus cilvēkus, kuri nepārtrauktām straumēm plūst garām, bieži aizmirstam, ka ikkatrā no viņiem skan iekšējā balss, kura tieši šajā brīdī, citiem nezinot, liek rīkoties, pamāca, izlemj, atrunā, pārliecina. Katrs šajā straumē esošs, atsevišķs cilvēks, viņa ķermenis ir iekšējās balss čaula. Čaula, zem kuras ieskatīties ir ļauts tikai dažiem.”

Darbībā, jaunās horeogrāfes ideju centās īstenot LNB solisti Alise Prudāne, Margarita Mergoļda, Antons Freimans, Baiba Vītola, Ieva Rācene un Ringolds Žigis. Jāteic, tuvāk autores idejas īstenošanai bija A. Freimana sniegums. Diemžēl pārējo solistu sniegums lika vilties! Šeit vietā atcerēties savulaik Rīgas baleta daudzkārt pieminēto un īpaši izcelto spilgto māksliniecisko sniegumu! Ja mākslinieku, kustību tehniskajā sniegumā viss bija teicami, tad ķermeniskās plastikas un emocionālās izteiksmes ziņā sniegums bija, maigi izsakoties, „bāls”. Vai tā bija sezonas izskaņas noguruma pazīme, (kaut gan baleta trupas darbs turpinājās, gatavojoties viesizrādēm Ķīnā), vai arī jauna, „stīva” un neizteiksmīga izpildījuma iezīme? Kā vienu no horeogrāfiskā darba veiksmēm jāatzīmē Ņikitas Aleksejeva un Uģa Ezerieša veidoto video darbu, kas ļoti labi atbilda baleta autores idejai: “Cilvēks. Viens no ikdienā sastaptajiem, garāmgājējs. Viens no viņiem. Melnbalti pelēks, bezkrāsains, abstrakts, neiepazīts. Cilvēka domas, viņa dzīve, apkārtējā vide. Apslēptais, tas ko parasti neredzam, nedzirdam. Iekšējā balss.”

Kā veiksmīgs elements horeogrāfiskajā kompozīcijā jāatzīmē dejotāju pārvietošanās telpā gan izrādes sākumā, gan arī starp atsevišķiem dejojumiem, kas labi sasaistīja un padarīja vienotu autores domas transformāciju: “Kustība uz priekšu, iešana tālāk – nozīmē bezgalīgu turpinājumu, neapstāšanos, virzīšanos – tās nav beigas, tas ir tikai sākums.” To arī novēlu Annai Ruskei – tas ir tikai radošā darba sākums!

Koncerta otrajā daļā pas de deux no P. Čaikovska baleta „Apburtā princese” izpildīja Jūlija Brauere un Viktors Seiko. Kā daudzsološs un intriģējošs pieteikums no vakara vadītāju puses izskanēja J. Braueres citāts: „Gribu dejot princeses!” Izrādījās, ka dejot princeses nav nemaz tik viegli! Lai arī izpildījums kopumā, bija bez tehniskām kļūmēm, tam pietrūka muzikalitātes un stila izjūtas! Pārsteidza „atvieglotais” variācijas sākums V. Seiko sniegumā – dubultā pas cabriole vietā pas assemble uz sāniem! Varbūt sīkums, bet tāda kostīma detaļa kā „mežģīņu rociņas” princesei parādījās tikai vakara noslēguma kodā! Neskatoties uz šīm dažām iebildēm, nākotnē varētu izveidoties ļoti saskanīgs duets – Jūlija Bauere un Viktors Seiko.

Ievas Rācenes izpildītā Kitrijas variācija no L. Minkusa baleta „Dons Kihots” nepārliecināja ne tehniski, ne mākslinieciski, turklāt māksliniece gatavojas dalībai Korejas starptautiskajam konkursam, kas notiks jau šajā vasarā, līdz ar to gribējās redzēt spožu sniegumu! Tā vietā bija jāredz dīvains, sportisks skrējiens variācijas sākumā, arī otrās daļas lēcieni (sissonne ouverte) nepārliecināja! Tātad vēl krietni jāpiestrādā! Savukārt patīkami pārsteidza Raimonda Martinova veidotā Ludoviko Einaudi miniatūra „Uzticība” Laines Paiķes izpildījumā. Sniegums dziļi emocionāls un pārdzīvojumu caurstrāvots. Tehniski perfekta, bet mazāk emocionāli izskanēja Kristīnes Neikšinas miniatūra „Eņģelis un Dēmons” Jolantas Lubējas un Sergeja Neikšina sniegumā.

Koncerta trešo daļu ievadīja pas de deux no P. Čaikovska baleta „Gulbju ezers” Annijas Kopštāles un Zigmāra Kirilko sniegumā. Jāuzteic Annijas iepriekšējo gadu sasniegums – gan godalgotās vietas starptautiskos baleta konkursos, gan arī atsevišķas spilgtas lomas uz LNO skatuves, tomēr šis sniegums raisīja vielu nopietnām pārdomām! Pirmkārt, par muzikalitāti – jau ar pirmajiem pas (diagonāle – pas de bouree, releve attitude ar grand pas de basque) un tupinājumā visa entre daļas laikā dejojums bija „ārpus” mūzikas! Tas pats sakāms par Odīlijas variācijas sākumu! Precīzu muzikālo izpildījumu uz Rīgas baleta skatuves diemžēl esmu redzējusi nu jau pagājušā gadsimtā! Nepamet jautājums, vai tad šodien mūzikas ritmā vairs nav jādejo? Otrkārt – stils! Šajā gadījumā tas lika domāt par šovu, nevis niansētu, tēlam atbilstošu lomas traktējumu. Variācijas vidusdaļas pirmajā diagonālē pārāk daudz roku kustību, kas dejojumu padarīja sasteigtu un nemuzikālu. Savukārt pārlieku lielā aizraušanās ar atsevišķu kustību kvantitāti variācijas sākumā – trīs pirouettes en dehors un dubultā tours attitude, raisot sajūtu, ka tu atrodies kaut kādās mistiskās sacensībās, kurās privileģē aukstāk, tālāk vairāk, nevis baudīt M. Petipā horeogrāfiskās pērles! Klasiskais balets pēc definīcijas ir mākslas veids, kas organizēts laikā un telpā un ietver dramaturģiju, mūziku, horeogrāfiju un tēlotājmākslu. (Белова, 1997, 40) Gribētos vēl piebilst, ka balets tomēr ir estētiska māksla. Līdz ar to sniegums izskatījās haotisks, stilistiski neatbilstošs tēlam.

Nepārliecināja arī fragments no nule aizstāvētā Donāta Rudzīša bakalaura darba „Pārmaiņas” P. Drukas, B. Vītolas, S. Sosnovska, Ž. Mergoļda, A. Signarska, K. Jaunžeikara un D. Rudzīša sniegumā.

Savukārt Antona Freimana horeogrāfija „Better Do Something Mild” iezīmēja ekspresīvu, tehniski sarežģītu un mūsdienu horeogrāfijai atbilstošu stila iestudējumu un izpildījumu (J. Bauere, A. Freimans), kurā īpaši atzīmējams tieši Jūlijas Baueres plastiskais un ķermeniski izteiksmīgais dejojums.

Klasiskās un laikmetīgā baleta vakara „Iespējams V” izskaņā redzējām R. Martinova miniatūru „Vienlīdzība” V. Jansones, B. Kokinas, A. Prudānes, A. Sokolova, R. Žiga un R. Martinova sniegumā. Pieteikums, gan muzikāli (Zack Hemsey), gan horeogrāfiski bija daudzsološs, diemžēl miniatūras izskaņā palika sajūta, ka tā nav pabeigta!

No jau redzētajām horeogrāfijām atzīmējami divi A. Astreinas darbi: miniatūra  „Mirklis ( mūz. Edo Notarloberti) P. Lieldidžas-Kolbinas  un A. Signarska izpildījumā un komponista P. Buravicka „Tetramorf” A. Tomkovičas, P. Drukas, M. Spriņģa, A. Signarska sniegumā, kā arī M. Komarovas „Couting” (mūz. Autre Ne Veut) A. Prudānes sniegumā.

Nobeigumā jāizdala divas šā vakara iezīmes:

1) Muzikalitātes, ķermeņa izteiksmīguma, roku kustību un stila izjūtas trūkums klasiskā baleta repertuāra sniegumā, aizraušanās ar tehnisko kustību kvantitāti, aizmirstot par tās kvalitatīvo izpildījumu;

2) Daudzveidīgs jauno horeogrāfu piedāvājums un veikums modernās, klasiskās   dejas jomā. Ieinteresētība veidot un piedalīties šāda veida iestudējumos.

Foto: Kristaps Kitners, kristapskitners.com