Dita Jonīte

Baleta simtās jubilejas koncerta finālā pār visiem dejotājiem uz skatuves nobira zelta putekļu mākonis. Mirdzošais konfeti bija negaidīts, taču ļoti skaists mirklis jubilejas izskaņā. Vienlaikus šie spožie papīrīši uz grīdas apgrūtināja mākslinieku un radošās grupas paklanīšanos, jo, uzkāpjot uz “putekļiem”, viegli varēja paslīdēt. Putekļi parasti klāj tās lietas, kas kādu laiku nav kustinātas, nav bijušas vajadzīgas vai savu ir nokalpojušas. Klasikas mantojums mūsu Baltajā namā tiek cilāts gan visnotaļ pastāvīgi, taču reizē tas liek arī pārdomāt – vai suvenīru un mīļlietiņu nav sakrājies par daudz.

Klasiskā baleta tradīcija ir smaguma centrs, ap kuru tiek veidota Latvijā vienīgās profesionālās dejotāju trupas ikdiena. Baleta kārtaines, princešu stāsti un Baltā nama skatuve joprojām ir tās vadzvaigznes, kas mazas meitenes mudina sapņot par baletdejotājas profesiju. Savukārt es, jau kā liela meitene, pirms 25 gadiem tiku pieburta dejas aprakstīšanai, ieraugot gan skaistās “karaļpils istabas”, gan laikmetīgā baleta krāsas. Tobrīd vēl nenojaušot, cik daudz nokrāsu kustībai mākslās var būt arī ārpus operas mājas.

Galā un lielā klasika

Dažādās intervijās un jubilejas reklāmas materiālos vairākkārt izskanēja apgalvojums, ka Galā koncertā būs redzams tas, kādi esam. Savā ziņā tā, protams, ir taisnība – programmā uzsvars tika likts uz klasiskā baleta un neoklasikas fragmentiem, mūsdienīgam līdzsvaram iekļaujot arī vairākas laikmetīgā baleta horeogrāfijas. Tāds patlaban ir mūsu baleta repertuārs.

Pamatā koncertā dejoja Latvijas baleta mākslinieki, taču, vakara kulminācijā piedāvājot pas de deux no baleta “Dons Kihots” Berlīnes un Nīderlandes baleta solistu Evelīnas Godunovas un Jonga Gju Čoi sniegumā, bija jāsaprot, ka mums vēl tikai sapņot par šādu līmeni. Turklāt ar akadēmisko Grand Pas Classique un laikmetīgo Caravaggio koncertā bija redzami arī La Scala baleta solisti Nikoleta Manni un Timofejs Andrijašenko. Tad – tādi esam mēs vai vispār balets šodien Eiropā? Un vai Latvijā dzimuši mākslinieki, kuri dzīvo un strādā ārzemēs, ir vai nav “mēs”? Šādi un citādi jautājumi vai pārdomas pavadīja vai katru no koncerta numuriem. Kurp ejam? Kāpēc tik lēni ejam? Kādi patiesībā ir mūsu tagadējo un bijušo mākslinieku talanti, ambīcijas un (ne)spējas? Kara fonā visai izaicinoši ir arī aizdomāties par tiem upuriem, kas bijuši, veidojot spožos, dārgos, nereti dejotāju veselību nesaudzējošos un tajā pašā laikā varenas impērijas slavinošos klasiskos baletus. Kāpēc mums joprojām to vajag, un kas tajā visā ir tas absolūti skaistais, kas mūs joprojām pievelk?

Atkārtot un atkārtot muzejiskā kanona klasiku pilnīgi noteikti nav laikmetīgi. Turklāt rodas arī jautājums, kas tas ir par kanonu, kuru balets šodien kopē? Tehnikā un virtuozitātē mūsdienu dejotāji tiecas pārspēt iepriekšējās paaudzes. Kad skatāmies simt gadu senus hroniku fragmentus, lielākoties tās mūsdienu izpratnē ir ducīgas dejotājas ar visnotaļ amatierisku sniegumu. Savukārt, uzejot padomju gadu videoliecības, piemēram, ar balerīnu Zitu Errs, šķiet – tā vairs nebūs nekad! Lai gan arī mūsu jauno solisti Jūliju Braueri varu iedomāties vai visās akadēmisko baletu pirmajās lomās.

Klasikas dejojumos patiesi iepriecināja solistu Annijas Kopštāles (“Korsārs”), Jolantas Lubējas (“Bajadēra”), Alises Prudānes-Spridzānes (“Raimonda”) un Sabīnes Strokšas (“Kopēlija”) sniegums, kas bija rūpīgi gatavots, niansēti nostrādāts, katrai personīgi ļoti svarīgs un tāpēc – jo īpaši emocionāls. Vērojot šīs baleta meitenes, šķita, ka uzstāšanos katra no viņam novērtē gandrīz vai kā svarīgāko šajā radošās dzīves posmā. Varbūt tāpēc viessolistu numuri uz mūsmāju dejotāju fona vairāk izskatījās pēc klasikas parādes numuriem, kur svarīgi parādīt tieši tehnisko meistarību (lai gan arī emocionāli tie bija uzlādēti, jo diviem māksliniekiem tas nozīmēja dejot uz dzimtās zemes skatuves). Skaisti, bet kopumā tomēr bez īpašām emocijām. To nedaudz spēja mainīt iespaids, ko sagādāja TV ieraksta tuvplāni, vērojot Galā koncertu otrreiz, jau ierakstā. Taču, lai nu kas, bet Rīgas publikai, “Dons Kihots”, domājams, vēl ilgi nozīmēs ziedoši krāšņo inscenējumu, kuram brīnišķīgu ietērpu savulaik radīja Ilze Vītoliņa un Mārtiņš Vilkārsis, kamēr koncerta kulminācija ar fragmentu no šī Ludviga Minkusa baleta tika nodejota askētiski tumšā skatuves kārbā. Var jau būt, ka tiešs Rīgas izrādes fragments “noēstu” jubilejas svētku salūta brīnumu ar spīguļpapīriņiem sekojošajā grand finale… Tomēr esmu droša, ka Latvijas Nacionālā baleta iestudējuma “Dons Kihots” dekorāciju fragmenti, gaismojums un pašu trupas solisti radītu vēl īstāku jubilejas prieka un laimes sajūtu.

Nesaprotu un nekad nesapratīšu operas mājas attieksmi pret tiem Latvijas baleta māksliniekiem, kas ar savu talantu un ieguldījumu dažādos laikos ļāvuši Rīgas baletam gozēties slavas saulītē. Vēl pavisam nesenā vēsturē uz skatuves bija redzama primabalerīna Jūlija Gurviča – tehniski spēcīga, viegla, gracioza un vienlaikus ļoti enerģiska dejotāja. Kurš par viņu tagad zina ko vairāk? (Nemaz neminēšu to, ka no baleta viņa aizgāja bez īpaši izziņotas pēdējās izrādes.) Nesen, 19. decembrī, VEF Kultūras pilī savā dzīves jubilejā koncertu pašas sev rīkoja Zita Errs un Lita Beiris. Abas ir prīmas, kuru klātbūtne būtu bijusi nepieciešama oficiālajā baleta jubilejas programmā. Kāpēc viņu jubilejas koncerts tika svinēts amatieru kolektīvu citadelē – uz VEF Kultūras pils skatuves? Bijušo dejotāju vārdi gan brīžiem pavīdēja baleta jubilejai veltītajās fotoizstādēs, jubilejas grāmatas atvēršanā, kā arī ciklā “Kino un balets”. Virspusēji skatot, varētu šķist, ka viss taču notika! Bet tad atmiņā ataust 2001. gadā Aivara Leimaņa veidotais viencēliens – veltījums Inesei Dumpei jubilejā, kurā satikās četras dažādu paaudžu balerīnas. Vai arī baleta simtgade nebija tikpat piemērots brīdis radīt oriģinālas veltījuma horeogrāfijas tiem, kas no aktīvās dejas pasaules aizgājuši, tomēr vēl ir mūsu vidū un atbilstošā horeogrāfijā uz skatuves spētu kāpt itin droši? Laikmetīgā horeogrāfija šādam reveransam būtu ļoti atvērta. Mākslā, kur dejotāja radošais mūžs tomēr ir tik īss, jubilejas reizē gribētos plašāku un jūtīgāku retrospekciju.

Mūsdienas

Tāpat kā mirklī ar zelta putekļiem koncerta finālā, “skudriņas” ķermenim pārskrēja arī vakara jaudīgajā iesākumā ar fragmentu no jauniestudētā Edvarda Kluga baleta Carmina Burana. Arī šis fragments, līdzīgi kā klasikas epizodes, bija ļoti precīzs, spēcīgs, enerģisks un pārliecinošs. Jau pirmizrādēs (“Serenāde. Carmina Burana”) bija jūtama laikmetīgā skatījuma elpa un mūsdienu mākslas klātbūtne. Nospriegotie dejotāju ķermeņi reizē ir kopīgs spēks un katrs pats par sevi arī pašpietiekama individualitāte – ar savu ķermeni, savu personību un tomēr ansamblisku klātesamību. Tieši epizode O fortuna, kas tiek izpildīta kopā ar kori un orķestri, dejas notikumu padara īpaši nozīmīgu. Dažādo mākslu sinerģijā Kluga balets vēsta par cilvēka dzīves maldiem un laimes mirkļiem, likteni un nejaušībām. Tās ir lielās tēmas, kas uzrunā arī bez paskaidrojumiem un tulkojuma. Un par dejas notikumu šis viencēliens kļūtu pat tad, ja teātra repertuārā tas atrastos bez pievienotās Džordža Balančina “Serenādes”.

Uz horeogrāfu Edvarda Kluga un Marko Gekes (epizodēs no baleta “Ņižinskis”) darbu fragmentu fona, horeogrāfiskā ziņā drīzāk pieticīgi izskatījās teatrālās un nedaudz vecmodīgās ainas no iestudējumiem “Antonija #Silmači” un “Drakula”. Saprotams, kāpēc Galā koncertā vajadzēja kaut ko citēt arī no Kšištofa Pastora – viņš bija aicināto viesu rindā zālē un galu galā ir bijis nozīmīgs laikmetīgā baleta vieshoreogrāfs pirms desmit un piecpadsmit gadiem. Savukārt baletu “Antonija #Silmači” par savu labāko darbu uzskata pats tās autors un baleta vadītājs Aivars Leimanis.

Laimīgu prieku izdevās piedzīvot, atkal satiekoties ar Elzas Leimanes baleta “(Ne)stāsti man pasakas” apjomīgo fragmentu koncerta pirmās daļas izskaņā. Šis pašu spēkiem veidotais laikmetīgā baleta viencēliens ir gana oriģināls, drosmīgs un atraktīvs dejas darbs un sniedz gandarījumu par šādas formas un idejas iestudējumu pašmāju repertuārā. Baleta jubilejā ar to droši varam spēkoties līdzās i Gekem, i Klugam. Koncerta laikmetīgajā sadaļā, negaidīti emocionāls un skaists bija arī viesu Nikoletas Manni un Timofeja Andrijašenko dejotais Caravaggio. Šo Mauro Bigonceti horeogrāfiju La Scala dejotāji izpildīja izjusti, mierīgi, viegli jutekliski, kā vienā elpā piepildot divu cilvēku ciešo esību. Nevis ar vēsi spožo divdeju koncerta pirmajā daļā, bet šķiet, ka tieši caur šo fragmentu mākslinieki ieguva lielās skatītāju zāles simpātijas.

Jubilejas Galā koncerta veidotāji solīja, ka programma esot veidota ļoti rūpīgi, izsverot to, lai katram kaut kas būtu te izdejojams. Tagad gan šķiet, ka šis tas bija par daudz un kaut kā atkal pietrūka. Gandrīz nemanāma īsajā “Ņižinska” fragmentā bija viena no vadošajām Latvijas baleta trupas solistēm Baiba Kokina; kādā īsti klasiskā variācijā būtu gribējies redzēt Jūliju Braueri (Galā koncertā viņai bija tikušas tikai mūsdienu darbu epizodes); jauks, tomēr pārāk nenozīmīgs uz kopējā fona bija Ievai Rācenei atvēlētais mirklis (solo no baleta “Tikko”). Diemžēl jāsecina, ka vēl vairāk fonā bija palikuši vīrieškārtas dejotāji…

Instagramgrāmata

Ar lielu interesi vaļā vēru baleta 100. jubilejai veltīto grāmatu “Gadsimts vai viens mirklis”. Uz lielajām jubilejām teātri jo īpaši piedomā, kā caur šādiem poligrāfiskiem darbiem parādīt sava teātra skaisto ārieni un pastāstīt par visiem saviem labajiem darbiem ikdienā. Attiecībā gan uz teātra, gan pašas grāmatas ārpusi var teikt pašus labākos vārdus – grāmata (kopā ar tur portretētajiem māksliniekiem) ir ārkārtīgi skaists mākslas foto albums. Atsevišķi atvērumi ir tik aizraujoši ievelkoši savā mākslinieciskajā kvalitātē, ka gribas tos skatīties un skatīties, pētīt un vēl meklēt tālāk.

Fotogrāfijas ar māksliniekiem, kā arī mirkļu tvērumi izrādēs un teātra ikdienā veido tādu kā hroniku trīs daļās. Grāmatas pirmās 50 lapaspuses veltītas baleta pirmajiem 90 gadiem, šajā periodā (nodaļa “Latvijas Nacionālā baleta kustības laikā”) īpaši neuzkavējoties. Taču ārkārtīgi interesanti par šo foto materiālu un laika periodu caur dažādiem faktiem un notikumiem grāmatas atklāšanas pasākumā stāstīja Mikus Čeže, kurš arī veicis pirmā perioda fotogrāfiju atlasi (cerams, ka šis meteriāls nepaliks tikai viņa piezīmēs!). Grāmatas atvēršanas svētkos klātesošajiem bija iespēja redzēt arī saglabājušās kinohronikas. Tostarp, fragmentus ar kadriem, kur ieraugāms, kā dejojuši Zita Errs vai Aivars Leimanis, – man tas sagādāja kaut ko līdzīgu ekstāzei. Tāpat absolūti apburošs savā jaukajā humorā Aivars Leimanis atklājās kādā 80. gadu televīzijas intervijā. Šīs mazās epizodes un Mika Čežes stāstījums pilnīgi noteikti spēja pārliecināt par to, ka slavenais Rīgas balets nav nekāda mītiska leģenda.

Sadaļā “Latvijas Nacionālā baleta iestudējumi 2013–2022” nedaudz vairāk kā 100 lapaspušu atvēlētas aizvadītajiem 10 baleta gadiem (desmitgadei pirms tam veltīta atsevišķa grāmata “Latvijas Nacionālajam baletam 90”, 2013). Te katram no iestudējumiem atvēlēti vairāki atvērumi: nodrukāta radošā komanda, ilustratīvi attēli un kāda mākslinieka (dejotāji, horeogrāfi) vai operas darbinieka (friziere-grimētāja, tērpu modelētāja) komentārs/atmiņas par konkrēto iestudējumu. Lielākoties šajos pierakstos iespējams uzzināt ko vairāk par pašiem māksliniekiem, bet ne vienmēr nojaust, kāds bijis tieši tas konkrētais iestudējums: kā vērtēts, kas bijušas lielākās veiksmes vai varbūt vilšanās. Un šo pamattoni – cik mēs esam talantīgi un cik labi mums viss allaž ir izdevies – uzdod jau grāmatas ievadintervija ar Aivaru Leimani. Būtībā vienkārša intervija, neko jaunu nepasakot, tāpēc savādi bija grāmatas atvēršanas svētkos dzirdēt apgalvojumu, ka šī fotogrāmata esot izcilākais baleta vēstures izdevums kopš 1935. gada… Un kā tad ar Ijas Bites veikumu – pamatīgo vēstures sējumu “Latvija balets” (2002); kā ar Erika Tivuma daudzajiem rakstiem un neatkārtojamo eseju krājumu “Nakts ar primabalerīnu” (1996) un Guntas Bāliņas baleta un dejas enciklopēdiju (2018)? Var attaisnoties, ka dejotāji nerunā (neraksta), ka viņi labāk dejo. Un ļauties fotosesijām. Tā nu lielāko grāmatas apjomu veido Latvijas Nacionālajam baletam veltītas fotosērijas “Kustība un personības” attēli– vairāku fotomākslinieku fotogrāfiju kopas dažādos rakursos (objektīvs no kulisēm, ēkas arhitektūras detaļas, viena uzveduma mēģinājumu process u.c.) izcilā poligrāfiskā kvalitātē. Iespējams, ka tieši šī žilbinošā kvalitāte lika saskumt par to, ka līdzās virspusēji glancētajai spozmei tekstā atrodamas vien ikdienišķas impresijas par tēmu “es mākslā”. Fakts gan arī ir tāds, ka patlaban sabiedrība dzīvo klipu un virsrakstu kultūrā, kur izvērstākiem mākslinieku radošajiem portretiem vai iestudējumu novērtējumam (un ir taču tik daudz veiksmīgu notikumu, ko izcelt un apbrīnot!) nav laika nevienam. Galvenais, lai viss ir smuki! Un patiešām ir smuki!

Foto: Kristaps Kalns, Latvijas Nacionālā opera un balets.