Līga Buševica*

Vērienīgo laikmetīgās dejas izrādes ģenerālmēģinājumu un pašu izrādi “Face t(w)o” bija iespēja skatīt šāgada 9. un 10. augustā Āgenskalna tirgus āra teritorijā. Izrāde vienkopus pulcēja 32 dejotājus no 10 pasaules valstīm, un tajā piedalījās virkne dejotāju no Latvijas – Līva Nora Apšeniece, Annija Raibekaze, Kaspars Meilands, Mārīte Supe, Emīlija Kolča, Marģers Vanags, Simona Ozola un Sintija Skrabe. Izrāde tapusi programmas “Radošā Eiropa” projekta “People Power Partnership” ietvaros, un tās vadošais partneris ir Vācijas organizācija “Aktionstheater PAN.OPTIKUM”. Izrāde Latvijā bija skatāma, pateicoties sadarbības partnerim – fondam “Initium”. Tās režiju veidojušas Zigruna Friča (Vācija) un Luka Putniņa (Vācija), horeogrāfiju – Jānis Putniņš (Latvija) un Kiens Trinhs (Vācija), izrādes producents ir Matiass Retners (Vācija).

Projekts, pirmkārt, pārsteidz ar laikmetīgās dejas dejotāju iesaistes vērienu – kopumā projektā piedalās 104 laikmetīgās dejas dejotāji, kas dos iespēju šo izrādi redzēt kopumā 13 Eiropas valstu pilsētās. Otrkārt, elpu aizraujoša ir izrādei radītā scenogrāfija, ko veido 92 spoguļi un spoguļstikla konstrukcijas, kā arī izrādei tapušie videoprojekciju un skaņu risinājumi. Latvijā šāda vēriena starptautiskā laikmetīgās dejas izrāde, šķiet, ir redzama pirmo reizi, un mūsu dejotāju iesaiste, manuprāt, ir ļoti nozīmīga, jo tā viņiem dod ieskatu šādu lieluzvedumu tapšanā, sniedz iespēju sadarboties ar citu valstu dejotājiem un apgūt citu valstu dejas pieredzi, kā arī izveidot kontaktus ar ārvalstu laikmetīgās dejas profesionāļiem un rast impulsu jaunām iecerēm un idejām šajā jomā. Laikmetīgās dejas ainai šādas multimediālas izrādes ir vitāli nepieciešamas, jo tās paplašina šī dejas žanra skatītāju un interesentu loku, reizē laužot stereotipus un mītus par laikmetīgo mākslu kā marginālu vai grūti saprotamu mākslas valodu.   

Izrāde uz stundu faktiski “ievelk” skatītājus un dejotājus virs skatuves konstruētā spoguļu jumā projicētā video, skaņu un kustību laiktelpā, radot klātbūtnes sajūtu šajā atspulga virtuālajā realitātē un stāstot stāstu par pazušanu un atrašanos starp analogo un digitālo pasauli, šo abu pasauļu sinerģiju un cilvēka kā šajās divās pasaulēs cirkulējošas būtnes eksistenciālajiem meklējumiem. 

Izrādes skatuviskais risinājums ir decentralizēts: iepretim centrālajai skatuvei ar spoguļu jumu izveidotas vairākas mazās podestskatuves ar spoguļstikla kabīnēm, liekot skatītājam izrādi vērot līdzīgi pūcei –brīžiem 180 līdz pat 360 grādu amplitūdā. Mazās podestskatuves ar kabīnēm ir kā portāli no šīs paplašinātās realitātes uz pasauli, caur kuriem dejotāji, cits aiz cita burtiski tajos iekāpjot, teleportējas uz centrālo “virtuālās realitātes” skatuvi. Dejotāju pakāpeniska pazušana spoguļstikla kabīnēs un parādīšanās uz skatuves mani pārsteidz, un izrādē tā, manuprāt, tiecas atveidot dejotāju maģisku iniciāciju un piedzimšanu spoguļu atspulgu virādēs jeb virtuālās realitātes multiplicētajā kustību virknējumā. Tas 1:1 spoguļo dejotājus analogajā pasaulē, bet tomēr tas ir atspulgs, kas dod citādāku, it kā attālinātu skatpunktu no augšas, no kurienes viss izskatās savādāk, bet reizē ļoti reāli un īsti. Projicētie video un dejotāju virtuālo kustību virknējums suģestējoši ievelk spoguļos, un laiku pa laikam aizmirstas, ka “īstie” dejotāji dejo uz skatuves. 

Izrādes horeogrāfija ir dinamiska, piesātināta ar sinhronām dejas kustībām, akrobātikas un cīņas mākslu elementiem, kas mijas ar atsevišķu dejotāju vai dejotāju grupu solo etīdēm. Vienā no tām atpazīstama Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas programmas 7. paaudzes horeogrāfes (2024. gada absolventes) Mārītes Supes askētiskā, japāņu dejas kustību stilistikā izpildītā etīde, kas kā smalks kristāls uzmirdz spoguļstikla portālu ieskāvumā. 

Izrādei veidotā horeogrāfija pastāvīgi rezonē un organiski “ieguļas” spoguļos attēlotajos, virtuālo realitāti imitējošajos videostāstos. Viens no spilgtākajiem ir četru dejotāju grupu koncentrēšanās atsevišķos baltos video projicētos taisnstūros, kas atgādina ledus salu arhipelāgus – tie izrādes stāstā man atklājas kā glābjošas virtuālās sociālo tīklu salas ar domubiedriem vai interešu grupām, ar kurām cenšamies identificēties un iegūt piederības sajūtu. Otrs kolorīts stāsts ir dejotāju nokļūšana virtuālā video tuneļveida bedrē, kurā sākotnēji visi turas cieši kopā vienā ritmā un elpā, taču, sajuzdamies kā sprostā, sāk glābties, pa vienam lecot ārā un meklējot patvērumu no šī virtuālā tornādo. Šis izrādes fragments liek domāt par virtuālās realitātes maģiju un spēju caur mūsu acu skatienu mūs “noburt”, nobloķējot cilvēka spējas tvert apkārt notiekošo analogajā ķermeņa klātbūtnes pasaulē. Šī virtuālā apziņas noburtība reizē ir pārsteidzoša un biedējoša – tā ir iespēja dzīvot vēl vienā alternatīvajā pasaulē, un tā reizē ir arī mūsu pašu radīts cietums, jo abās realitātēs vienlaicīgi mēs neprotam (varbūt vēl tikai pagaidām neprotam) būt klātesoši. Izrāde liek uzdot jautājumu – vai realitāte, ko piedzīvojam šajā tā saucamajā paplašinātajā jeb virtuālajā pasaulē, nav līdzvērtīga un tikpat autentiski īsta kā mums apkārt esošā taktili ar ķermeni uztveramā pasaule? 

Izrādes gaitā visi dejotāji reizē uz brīdi pamet virtuālo atspulgu arhipelāgu un caur spoguļstiklu portāliem atgriežas analogajā jeb taktilajā pasaulē – iejūkot starp skatītājiem un izgaismojot ceļu ar rokas lukturīšiem, kā arī veidojot ķermeņu piramīdas, viņi tālumā meklējošām acīm pēc kaut kā lūkojas. Skatītājus, kas ieradušies uz izrādi ar saviem šīs pasaules ķermeņiem, dejotāji izliekas neredzam, jo, iespējams, stāsts ir par to, ka viņu ķermeņi ir atgriezušies, bet apziņa vēl arvien virmo virtuālo atspulgu arhipelāgā. Izrāde kopumā raisa refleksijas par virtuālās un analogās realitātes harmoniskas sinerģijas iespējamību vai neiespējamību un liek sev uzdot jautājumu – vai patiesuma ieraudzīšanu un sajušanu analogajā pasaulē neapžilbina virtuālie atspulgi, vai arī tie tos izgaismo un dara labāk saskatāmus?

Izrādes tapšanā neapšaubāmi ir ieguldīti milzīgi mākslinieciskie, materiāltehniskie (scenogrāfijā), menedžmenta un finanšu resursi, kuru rezultātā ir radīts laikmetīgi aktuāls, atvērtai un mūsdienīgi domājošai auditorijai mērķēts un starptautiski konvertējams kvalitatīvs multimediāls mākslas darbs. Pateicoties projekta vērienīgumam, izrāde būs skatāma daudzviet Eiropā – brīvās pasaules arhipelāgā, kurā esam privileģēti domāt, apšaubīt, analizēt, apstrīdēt un pārvērtēt, kā arī ieraudzīt, sajust un censties saprast citam citu gan ķermeniski taktilajā, gan virtuālajā laiktelpā. 

*Studējusi filozofiju. Interesē laikmetīgās mākslas procesi un to mijiedarbība ar telpu, laiku un domāšanu. Aizrauj īsi un gari pārgājieni pa meža takām un gar jūru.

Foto: Sandis Lazda