Anna Pierhuroviča*

Šīgada 25. maijā brīvdabas koncertzālē “Mītava” norisinājās Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” tautas deju ansambļa “Lielupe” 65 gadu jubilejas koncerts “Mīlestībā Lielupe” divās daļās: “Saime” un “Skroderdienām būt!”. Koncerta pirmajā daļā tika iekļauta pilsētas augstāko apbalvojumu pasniegšana, kas visam pasākumam piešķīra īpaši liela pagodinājuma sajūtu.

Es “Lielupi” atpazīstu pēc A grupas gandrīz perfektā tehniskā izpildījuma un emocionālā skatuviskuma (stage presence). Viņu dejotāji ir stalti, graciozi, plastiski, un dejas tiek izdejotas ar spēcīgu emocionālo komponenti, ko izteikti novērtēju. Ir teiciens “parādīt mūziku”, un “Lielupes” dejotāji to spēj. Pirmo reizi īpašu uzmanību šim ansamblim pievērsu 2023. gada 17. jūnija jauniešu deju konkursa finālā Ķīpsalā, kur tiešraides laikā piefiksēju, ka starp vairāk nekā 20 deju kolektīviem “Lielupe” izcēlās ar fantastisku tērpu izvēli, horeogrāfiju, kur ievērotas muzikālā pavadījuma nianses, precīzām zīmējumu līnijām, kur dejotāji līdzinās gandrīz ar milimetra precizitāti, un ļoti augstu tehnisko izpildījumu, kā arī enerģiskumu. “Var redzēt, ka kārtīgi izslīpēts,” – tā vēsta manas piezīmes, ko papildināja komentāri par viegliem cēlieniem, gandrīz perfekti nostieptām pēdu pozīcijām un to, ka dejotāju emocijas iespējams skaidri nolasīt caur ekrānu. Tā ir augsta meistarība.

Ansambļa “Lielupe” tradīcijas, kas gadiem ilgi tiek nodotas no sastāva sastāvam, veido kolektīvu par vienotu ģimeni, kurā katrs dejotājs ir nozīmīgs. Tādēļ koncerta pirmā daļa ar nosaukumu “Saime” nosacīti simboliski akcentēja vienotību un kopības sajūtu. “Saimē” tika izrādītas ikoniskākās horeogrāfijas “Lielupes” pēdējo gadu repertuārā. Sapratu, ka esmu pieradusi pie idejas, ka kolektīva mākslinieciskais vadītājs ir arī horeogrāfs, jo bieži vien tāda ir norma Latvijas mūsdienu deju kolektīvos. Tāpēc biju pārsteigta, ka neredzu Elitas Simsones horeogrāfijas, bet mani ātri vien izglītoja, ka šajā gadījumā lomas nepārklājas.

“Lielupes” kopumu veido pamatsastāvs (A grupa), kas ir apbrīnojami spēcīgu un meistarīgu jauniešu grupa un kuri izstaro aizrautību un mīlestību pret deju. Dejotāju sejas translē dejas mīlestību, un enerģija, kad viņi uzstājas, ir burtiski caurstrāvojoša – man skrēja “skudriņas”. “Mūsu Lielupe” (D grupa), kas pazīstama arī kā “Jaunie vidējie”, izceļas ar ilgstošu mīlestību pret deju. “Mūsu Lielupes” dejotāji apliecina devīzi: “Viens par visiem, un visi par vienu!”, radot saliedētu un harmonisku kolektīvu. Vidējās paaudzes dejotāji (D grupa), kas pazīstami kā “Lielie”, ir gadu desmitiem kopā dejojoši dejotāji, kuru azarts, humors un mīlestība pret deju ir kā saistvielas. Šo dejotāju viedums un pieredze ir nenovērtējami, un viņi ar lepnumu nes “Lielupes” vārdu visilgāk. Studijas dejotāji (B grupa) ir jaunākā “Lielupes” daļa, kas uzsāk savu ceļu kolektīvā ar lielu aizrautībuun azartu. Viņus vieno dejas prieks un entuziasms, kas ved dejotājus cauri ansambļa ilgajām tradīcijām, dejas manierei un izpratnei par tautas deju. 

Koncerta pirmo daļu ievadīja, manuprāt, ļoti atbilstoša horeogrāfija “Pūt, dieviņi” Baibas Ķesteres vadībā, kur parādījās “Lielupei” raksturīgie precīzie zīmējumi un ļoti augsts tehniskais izpildījums, neskatoties uz lielo dejotāju skaitu. Kad jau pirmajā dejā parādās izteikti plastiskas un pagarinātas roku pozīcijas, burvīgi aizkustinoša dejotāju sadarbība un pa leņķiem noslīpēti virzieni, es esmu sajūsmā. 

Tad uz tuvākās skatuves kāpa A grupa ar Ulda Žagatas horeogrāfiju “Aiz ezera augsti kalni” ar ikonisko Raimonda Paula mūziku. Šī grupa un šī deja – man kaklā ir kamols, kad atceros tieši šo numuru. Dāmu graciozie port de bras Zaļenieku brunčos ar zvaigžņoto rakstu, vīru apmetņi, atgādinot gulbja spārnus, dāmu noslīpētās, bet maigās plaukstu pozīcijas. Vienkārši fenomenāli! Šādu sinhronitāti, kur zodu augstums visiem dejotājiem ir vienāds un visu dāmu plaukstu allonge ir identiski, sastapt ir ļoti grūti. 

“Spēka elpa” Krišjāņa Šimja horeogrāfijā patīkami pārsteidza ar dinamiskumu un īpaši enerģisko puišu daļu. “Sadanco visi” Lienes Gailānes horeogrāfijā burvīgi parādīja vecākās paaudzes nezūdošo mīlestību pret deju, kā arī atbildības sajūtu. Ir kaut kas ļoti aizkustinošs faktā, ka šie “Ex-Lielupes” dejotāji dejo vairākus gadu desmitus. Agra Daņiļeviča un Baibas Ķesteres kopradītā “Diža ceļa maliņā” izteikti izcēlās ar mūsdienīgiem cēlieniem un lēcieniem, bet Dagmāras Bārbales horeogrāfiju es “atkodu” pat bez skatīšanās programmā – viņas “Jundari dasā”, kā arī “Šī vietiņa man patika” un “Tur lustīgi saimenieki” bija izteikti muzikālas horeogrāfijas ar tik dažādām niansēm, un dejotāji patiešām parādīja mūziku. Nodomāju – cik atbilstoši izvēlētas tieši šīs grupas, it kā horeogrāfijas būtu speciāli radītas šiem dejotājiem.

Mani ļoti priecēja lēmums izmantot divu skatuvju konstrukciju, tā nodrošinot gan lielo kopskatu iekļaušanu horeogrāfijās, gan skatītāju tuvumu dejotājiem. Tas ļāva pamanīt pēdu parazītkustības, bet es to uztveru kā pozitīvu aspektu. Koncertzāles scenogrāfija ietvēra rakstu formācijas virs skatuves, un gaismu režīmi atgādināja degošus skalus un ogles, kas ik pa laikam kvēlo, jo uguns vēl nav izdzisusi, – tāds “atmosfērīgs” ievads saulgriežiem. 

Koncerts turpinājās ar otrās daļas uzvedumu “Skroderdienām būt!”, kas sākās ar svētku gaisotnes ienešanu koncertzāles “sētā”, un šeit jau parādījās papildu dalībnieki – jauktais koris “Balti” Maijas un Ērika Brankus vadībā un mūziķu apvienība Ulda Timmas vadībā. Gan koris, gan muzikanti viegli iekļāvās kopējā ritmā un atmosfērā, viņu darbības un izsaucieni bija pamatoti un dabīgi. Kustības korim horeogrāfēja Ramona Joma-Uštupa, un, ja es nezinātu, tad būtu pārliecināta, ka koristi arī ir daļa no deju kolektīva. Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktrise Indra Soika-Dreimane bija īpaši meistarīga un dinamiska savā lomā.

Koncerta māksliniecisko vadību nodrošināja Elita Simsone, savukārt režiju – Lolita Muižniece. Mani noteikti neuzrunāja atsevišķo daļu (bilžu) mutiska pieteikšana, jo tas pats bija izlasāms programmās, attiecīgi tāda skatītāju pamācīšana un stāsta stāstīšana šķita vecmodīga. Stipri šaubos, ka skatītājos kāds vēl nebija iepazinies ar “Skroderdienu” notikumiem. Domājot par redzēto, vēlos uzsvērt, ka Baibas Ķesteres horeogrāfijas skaidri parādīja, ka “skroderi nāk” arī bez speciālas pieteikšanas. 

Krišjāņa Šimja “Dūdars šuj Aleksim uzvalku” vēl līdz šai dienai kustina manas smadzenes, jo viņš bija radījis ļoti mūsdienīgu un dažbrīd neregulāru ritmu, kas, manuprāt, dejotājiem liek īpaši pacensties, lai uzķertu visas nianses. Arī šajā uzvedumā biju absolūta A grupas fane, manā skatījumā viss, ko šī grupa dejo, ir estētiski baudāmi un ar augstu tehnisko izpildījumu. Uz šiem dejotājiem burtiski nav iespējams uzlikt nekvalitatīvu deju. “Cik b(l)ēdīgi tie vecāki” Baibas Ķesteres horeogrāfijā mani pārsteidza, jo piefiksēju, ka tiek izmantots house dejai raksturīgais pas de bourre bez klasiskajai dejai raksturīgā stīvuma, un dejotāji radīja ļoti jautru un enerģisku sajūtu. 

Jāpiebilst, ka dueti un solo šķita par mazu lielajai skatuvei, bet tie bija etīžu veidā, attiecīgi veiksmīgi iekļāvās kopējā ritmā. “Buobu dancis” Jāņa Ērgļa horeogrāfijā man šķita ļoti piemīlīgs un jauks, un man patika, ka lakati tiek izmantoti gan kā tērpa detaļa, gan kā kustību pagarināšanas paņēmiens. Krāsns epizode tika ļoti asprātīgi risināta ar drosmīgiem akrobātikas elementiem Krišjāņa Šimja horeogrāfijā, pat daudz aizraujošāk nekā tipiskajos dramatiskā teātra iestudējumos. Baibas Ķesteres “Auces un Pičuka laimīte” mani burtiski saraudināja, jo bija izvēlēti īpaši sirsnīgi un mīļi pāru kustību elementi. Uzveduma “Līgo!” sadaļā tika izmantota iespēja izkārtot tradicionālos zīmējumu rakstus, kā arī īpaši pacilāt skatītājus un “uzkurbulēt” viņos Līgo svētku sajūtu. Agra Daņiļeviča “Aleksis un Elīna” radīja patīkamu kontrastu ar dinamiskiem cēlieniem un “partneringu”, bet Krišjāņa Šimja “Kāzas tomēr būs!” demonstrēja brīžiem uzjautrinoši stereotipiskas deskriptīvās kustības, piemēram, saķertu galvu, taisnu roku, kas vēsta “stop!”, u.c. Uzveduma nobeigumā tika radīta patiesi silta, mīļa ģimeniskas saimes izjūta, kas saslēdzās ar koncerta pirmās daļas būtību. Es domāju, ka pēc šī uzveduma liela daļa skatītāju devās mājās ar saulgriežu svinēšanas domām.

Koncertā piedalījās tautas deju ansamblis “Lielupe” (mākslinieciskā vadītāja Elita Simsone, repetitore Baiba Ķestere) un vidējās paaudzes deju kolektīvi “Lielupe” un “Mūsu Lielupe” (mākslinieciskā vadītāja Elita Simsone), tautas deju ansambļa “Lielupe” studija (mākslinieciskā vadītāja Baiba Ķestere), senioru deju kolektīvs “Ex. Lielupe” (mākslinieciskā vadītāja Zaiga Pielēna-Pelēna) un jauktais koris “Balti” (vadītāji Maija un Ēriks Brankas).

*Anna Pierhuroviča ir viena no Dance.lv mūsdienu dejas nozares galvenajām redaktorēm