Rūta Pūce*

Augusta beigās kopā ar Baltijas Dejas platformas projekta vadītāju Inu Ločmeli un Baltijas partneriem devos uz dejas tirgu “Internationale Tanzmesse NRW” Diseldorfā, lai pa dienu prezentētu Latvijas un Baltijas dejas māksliniekus, pusdienlaikā apmeklētu dejas mākslinieku prezentācijas un diskusijas, bet vakarpusē piedzīvotu “Tanzmesse” organizatoru veidoto izrāžu programmu. 

Darba laiku izstāžu zālē piepildīja aktīva kontaktu veidošana, nemitīga iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem un tikšanās ar jau pazīstamiem kolēģiem no kādiem ārzemju tīkliem. Paralēli tirgošanās aktivitātēm notika arī dažādas sarunas un diskusijas. No diskusijām apmeklēju Polijas pārstāvju organizētu sarunu “Deja un vecākošanās” (“Dance and parenting”), kas aktualizēja dažādus dejas nozares jautājumus attiecībā uz māksliniekiem, kas kļūst par vecākiem. Poļi dalījās ar savu pieredzi un izcēla arī labo praksi citu valstu pieredzē. Mani īpaši uzrunāja Skotijas organizācijas “The Work Room” izveidotais materiāls “Choreography of parenting” jaunajiem vecākiem par atgriešanos dejā (darbā). Tajā apkopoti dažādi padomi un ieteikumi, kā to darīt pēc iespējas saudzīgāk, kas jāņem vērā, par ko nav vērts satraukties. Man personīgi šāds materiāls būtu bijis noderīgs 2015. gadā, kad dzima pirmais dēls. Sarunās ar ārzemju kolēģiem visvairāk izskanēja bažas par darba un personiskās dzīves līdzsvaru un to, ka pēc bērnu piedzimšanas laikmetīgās dejas mākslinieks zaudē vienu no savām raksturīgākajām īpašībām – spēju pielāgoties un darīt visu jebkurā laikā un jebkurā vietā. Dalījāmies savā pieredzē, cik ļoti producenti un dejas kolēģi ir gatavi pielāgot izrādes darba grafiku tā, lai, piemēram, plkst. 16.00 ir iespēja beigt strādāt deju zālē un izņemt bērnu no dārziņa. Līdzīgi kā citur, arī Latvijas laikmetīgās dejas vide joprojām nešķiet gatava dejas māksliniekiem, kas ir vecāki. Visi runā par atbalstu, apbrīno spēju savienot bērnu ar deju, bet uz reālu rīcību gatavi nav. Piedalīšanos kādā projektā vienmēr noteiks katra iespējas pielāgoties neparedzamajai darba videi un darba laikam. Vai esi gatavs doties rezidencē uz divām nedēļām, diviem mēnešiem? Vai otrs vecāks tevi atbalsta un ir gatavs palikt ar bērniem mājās vai tomēr grimst dzimumlomu slazdos? Vai, veidojot finansējuma tāmi, pozīcija “auklīte” tiešām ir tik ļoti nesaprotama? Kā sabalansēt savu ikdienu un godīgi nospraust prioritātes, kurās ietilpst arī mans ķermenis un manas mākslinieciskās ambīcijas, nesaņemot raižpilnu jautājumu: “Un kurš šodien pieskata tavus bērnus?” Es gribētu meklēt līdzsvaru starp to, ka deja ir tāds pats darbs kā jebkurš cits (un jebkurā citā darbā cilvēkiem ir bērni un cilvēki aktualizē to, kā veidot vecākiem draudzīgu darba vidi), un to, ka Latvijas laikmetīgās dejas nozare ir neviendabīga un neparedzama, joprojām cīnās par savu pašnoteikšanos un diez vai tai tagad ir laiks šai cīņā atrast vietu vēl arī dejotāju-vecāku balsīm ar viņu bērnu problēmiņām. 

Otrs aspekts, kam diskusijā pieskārāmies, bija skatītājs-vecāks. Poļi dalījās iniciatīvā par pieaugušajiem piemērotām izrādēm, kas nenotiek pašā vakarā, bet gan pēcpusdienā, lai vecāki ar maziem bērniem var tās apmeklēt, pirms mazajiem jāiet gulēt. Aktualizēta tika arī infrastruktūra – izrāžu laikā nodrošināta telpa ar bērnu pieskatītājiem, bērnu aprūpes telpas, kas pieejamas ikvienam dzimumam (nevis pārtinamais galdiņš tikai sieviešu tualetēs), utt.

Pa starpu visiem “Tanzmesse” notikumiem norisinājās mākslinieku prezentācijas jeb piču sesijas. Man izdevās redzēt trīs dažādus pieteikumus. Norvēģu dejas mākslinieks Janivs Kohens (Yaniv Cohen) prezentēja savas izrādes, no kurām atmiņā iespiedās viņa veidotais solo projekts, kurā tiek izmantota personīgā pieredze – kā dzīvot pieaugušajam, kam tiek diagnosticēts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Izrāde vēl gaida savu pirmizrādi, bet par stimulu pārsātinājumu viņš radījis arī izrādi “A(ttention) Deficit Delight”. Mani vienmēr uzrunājušas personīgas izrādes, kas dod balsi kādam subjektīvam stāstam, īpaši, ja tiek aktualizēta kāda sociālā realitāte, kam pati neesmu piederīga. Līdzīgi arī austrāliešu profesionālā iekļaujošā dejas kompānija “Restless Dance Theatre”, kuras dejotāji un horeogrāfi ir ar kustību vai garīgiem traucējumiem. Mana saskare ar šāda veida dejas darbiem ir bijusi niecīga, vairāk kā skatītājai festivālos vai ārzemēs. Tas man atkal atgādina robus Latvijas skatuves mākslu ainā un jo īpaši izglītībā, kur, piemēram, iegūt bakalaura grādu horeogrāfijā ir iespēja tikai ķermeniski izredzētam cilvēku lokam. Kā trešo skatījos Lielbritānijas dejas mākslinieku apvienības “A&E” prezentāciju, kas jau pirms mākslīgā intelekta vispasaules uzvaras gājiena bija sākusi to izmantot dejas darbu veidošanā. Sadarbojoties ar vairākām IT kompānijām un datoru ražotājiem, apvienība gan piedāvā audiovizuālas instalācijas, kas balstītas apmeklētāju kustību analīzē un ikreiz unikāla darba izveidē, gan nodrošina meistarklases tehnoloģiju un dejas saplūsmes interesentiem.

“Tanzmesse” izrāžu programma bija gana plaša, lai katrs varētu atrast sevi uzrunājošāko izrāžu izlasi. Divu dienu laikā noskatījos piecas izrādes, kas bija labs skaits, lai nevienā nejustos nogurusi un spētu pilnībā pieslēgties notiekošajam. Tas ir svarīgs aspekts, jo sociālās baterijas biennālē tiek tērētas uz nebēdu un liela daļa apmeklētāju izskatās tiešām saguruši. Biju rūpīgi izskatījusi programmu un, lai arī nokavēju biļešu rezervāciju (pieredzes trūkums), tomēr tiku uz visām izrādēm, izstāvot gaidītāju dzīvo rindu. Varbūt jāpiemin, ka mani fascinē darbi ar mazu dejotāju skaitu, tuvi skatītājam, ķermeniski un konceptuāli tīri, kas nebaidās būt dīvaini un aizved mani tur, kur neesmu vēl bijusi. Ne visi redzētie darbi atbilda visiem šiem kritērijiem, bet tie visi šķita pabeigti šī vārda labākajā nozīmē. Ar pabeigtību es domāju to, ka manī neraisījās iekšējas diskusijas, ko un kā varētu vēl darīt citādāk, neprātoju, kas ar to visu ir domāts. Viss šķita izdarīts līdz galam. Pabeigts. 

Pirmajā dienā nejauši tiku pie vietas transfēra autobusā un stundas braucienā nonācu Krefeldas teātra mājā “Fabrik Heeder” noskatīties divas izrādes. Pirmās izrādes “BLOT – Body Line of Thought” horeogrāfes ir Vanesa Gudmena (Vanessa Goodman, Kanāda) un Simona Dekonesku (Simona Deaconescu, Rumānija). Tajā divas kailas sievietes kustību izolējošā manierē ieņēma gaišo, tirkīzkrāsā izgaismoto dejas laukumu un runāja par mikrobiomu, kas apdzīvo mūsu ķermeni un planētu. Viņas lēca ar lecamauklu, skaitīja skaitļus un lēnām nosvīda. Izrāde balansēja starp miesiskumu un sterilitāti reizē. Tika izmantots mikroskops, kamera, un visu izrādes laiku lēnām caur cauruli bira sāls graudiņi, veidojot simetrisku sāls kaudzi. Kailums nebija uzbāzīgs vai paštīksmes pilns, drīzāk dabiski nepieciešams šīs izrādes idejas ietērpšanā. 

Pēc šīs izrādes sekoja mistikas piestrāvots duets “La burla” mazā black box tipa zālē, ar tuvu esošām skatītāju rindām un zemiem griestiem. Izrādes autori un izpildītāji ir Portugālē rezidējošie Bruno Brandolino (Urugvaja) un Bibi Doria (Brazīlija). Kā galvenais izteiksmes līdzeklis tika izmantota balss. Sieviete un vīrietis skatītājus veda cauri mītiskam dziedājumam, kura dramaturģisko ietvaru veidoja skaņas attiecības ar kustību vai ķermeņa novietojumu. Tika izmantoti žesti un aktīva sejas mīmika, notika varas attiecību maiņa starp abiem dejotājiem un koķetēšana ar vajadzību vienam pēc otra. Tas veiksmīgi sasaucās arī ar izrādes idejisko ietvaru – disonansi starp tādiem slāņiem kā baznīca un pagānisms, sakrālais un profānais, horeogrāfija un fikcija. Šī noteikti iesākās kā fiziski stipra, bet dīvaina izrāde, kas savu dīvainumu turpināja vest tālāk un attaisnoja beigās, aizvedot mani līdz sengrieķu cienīgai katarsei.

Vakarpusē izstāvēju garu rindu uz lielo zāli Diseldorfas Dejas mājā un atkal neticamā kārtā nokļuvu ārkārtīgi intīmā izrādē, bet šoreiz laužot stereotipu, ka intīms nozīmē mazu zāli un skatītāju tuvumu. Sēdēju augsta amfiteātra 18. rindā kopā ar pāris simtiem citu skatītāju. Uz skatuves performēja portugāļu māksliniece Vania Doutela Vazara (Vânia Doutel Vazar) ar solo izrādi “The Elephant in the Room”. Svarīgākā izrādes komponente bija mākslinieces personība, viņa spēlējās ar skatītāju gaidām, ļoti daudz runāja un beigās arī dziedāja. Viņa ik pa laikam novilka kādu no apspīlētā apģērba kārtām un reizē arī izģērba pa sastāvdaļām pašu izrādi, gandrīz, gandrīz ļaujot saķert ar prātu skatuves mākslas fenomena būtību – kāpēc mēs ejam un skatāmies izrādes, kāpēc mēs tās radām. Esot tālu milzīgā telpā, man tomēr radās īpaša, pagodinoša sajūta, ka šī izrāde tika spēlēta tieši man. Neatkāpjoties no tradicionālas skatuves telpas, māksliniece spēja nolīdzsvarot skatītāja un dejotāja attiecības, atsakoties no dīvas statusa, bet ne no tā izpausmēm un atdodot varu skatītājam. 

“Tanzmesse” noslēguma dienā piedzīvoju neparastu Mandīpa Raikhija (Mandeep Raikhy, Indija) izrādi “Hallucinations of an Artifact”, kurā trīs dejotāji ar mākslīgā intelekta palīdzību atdzīvināja Indas ielejas senās kultūras artefaktu “Dejojošā meitene” (“Dancing girl”) un ievietoja to mūsdienu kontekstā. Izrādē dejoja trīs izpildītāji, arī pats autors. Kustību izpildījums bija straujš, ass un brīžiem arī agresīvs. Ieņemot pārspīlētas pozīcijas un pilnībā atsakoties no plūstošas kustības, caur improvizācijas metodēm tika sasniegti ne-cilvēciski stāvokļi. Telpu piepildīja projekcijas, kuru attēlus veidojis mākslīgais intelekts, sakausējot dejojošās meitenes figūras attēlus ar mūsdienīgiem attēliem. Vizuālā nenoteiktība projekcijās mijās ar asi figurālo dejojumu dejotāju ķermeņos. Deja jau pašā sākumā burtiski ielauzās skatītāju rindās ar vienas dejotājas apzinātu ietriekšanos publikā. Tas atkārtojās vēl pāris reižu, un skatītāji bija manāmi saspringti, gaidot, kad nu atkal tas notiks. Vai šoreiz es būšu tā, kurai būs jāķer krītošais dejotāja ķermenis? Cik gatavai man jābūt? Tas radīja nelielu skatītāju atlasi, daži aizgāja. Ieintriģētie palika. Atkal atvērās neverbāls diskurss par skatītāja un dejotāja attiecībām, to savstarpējo hierarhiju, uzticību, cieņu un arī brīvību izvēlēties aiziet. Arī šajā darbā balss bija tikai vēl viena ķermeņa daļa, kas piedalās dejā. Esmu priecīga pieredzēt, ka dejas darbos balsi neignorē kā kaut ko svešu ķermenim. Nē, te nekas nebija “teatrāli”, un, nē, teksts nekļuva svarīgāks par ķermeni.

“Tanzmesse” noslēdzās ar grieķu horeogrāfa Kristosa Papadopulosa (Christos Papadopoulos) un dejas kompānijas “Dance on Ensamble” (Vācija) izpildīto izrādi “Mellowing” Diseldorfas operā. Uz lielās skatuves, klasiskā operas nama izkārtojumā stundas garumā laiku un telpu piepildīja vibrējoša, pelēcīga, nepārtraukta un minimālistiska kustība, kas savā horeogrāfiskajā izpildījumā bija precīza, tīra, ilga un atslābinoša. Kā dinamiska meditācija. Dejotāju mazie sīksolīši, ar kuriem tie pārvietojās dažādos izkārtojumos, deva atslābumu manam skatienam un vieglumu manai uztverei. Nebija jāmeklē stāsts, jāprāto par koncepciju. Darbs iedarbojās vizuāli, kā skatoties smilšu pulkstenī. Laiks ritēja, smiltis (soļi) bira, smilšu graudiņi (cilvēki) pārvietojās. Bija klātesoša pat sajūta par smilšu pulksteņa stikla trauku – reizē sargājot izšķīst gatavos smilšu graudiņus un reizē signalizējot par trauslumu, ko uztur vienpadsmit dejotāju ansamblis ar savu sinhrono un sasaistīto kustību. “Dance on Ensamble” vērtība ir nobriedušu dejotāju sastāvs. Paši viņi sevi piesaka kā 40+ sastāvu, kas laikmetīgajā dejā vēl ir pilnīgi dejojams vecums, tāpēc nekāds “vecu dejotāju” iespaids nerodas. Bet izrādes apraksts to atklāj un liek gremdēties pārdomās par jaunības kultu, ķermeņa novecošanu un manu nedaudz jutīgo muguru pēdējos gados. Ilgstamība un neapstāšanās horeogrāfijā atkal liek pāris skatītājiem iziet, daži pat aizcērt opernama durvis. Tikmēr es nolemju, ka turpināšu dejot, cik ilgi vien gribēšu un ko vien gribēšu. Ar visām bērnu problēmām paralēli.

“Keðja Stretch” tīkla kolēģe Sāra no Skotijas organizācijas “The Work Room” piekrīt, ka “Tanzmesse” mērķis ir satikties un turpināt veidot kontaktus, ko nevar izdarīt tiešsaistes tikšanās laikā vai caur e-pastu. Lielākā daļa projektu realizējas starp partneriem, kas viens otram uzticas, nevis ir spoži sevi pārdevuši vienā sarunā. Līdz ar to satikt klātienē visus ir gan ērti, gan stratēģiski. Šajā gadā veidojās ciešāks kontakts ar jau pazīstamiem cilvēkiem, notika mērķētas sarunas par konkrētu sadarbību nākotnē, tika iepazīti jauni cilvēki un galvenais – tika izmantota iespēja iezīmēt pasaules dejas kartē arī latviešu dejas māksliniekus. Izrāžu programma atgādināja, ka balsi nevar izslēgt no ķermeņa, kustība ir brīnišķīga un bagātīga izteiksmes forma, personība uz skatuves joprojām ir tas, ko gribas redzēt visvairāk, dejas izrāde var būt par jebko un jebkādā veidā veidota, to var dejot jebkādi ķermeņi. Joprojām neeksistē viena laikmetīgās dejas izrādes recepte, un labi, ka tā.

Dalība “Tanzmess” notika ar Baltijas Kultūras fonda, Kultūras ministrijas un Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas “Kultūra” (“Nordic Culture Point”) atbalstu.

*Rūta Pūce – laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un pasniedzēja. Latvijas Dejas informācijas centra valdes locekle un “Dance.lv Žurnāla” redaktore. Interesē mākslas pētnieciskais potenciāls, labprāt domā, runā un raksta par deju.