Agate Bankava*

Pirmo reizi par festivālu “Laiks dejot” dzirdēju, vēl mācoties Rīgas Baleta skolā. Parasti ap pavasari Rīgas Baleta skolas A un B zāles pāris dienas piepildīja neredzēti dažādu gadagājumu cilvēki smaidīgām sejām un krāsainos treniņtērpos – pilnīgi pretēji mums, skolēniem, ar tolaik ierasto melnbalto baleta skolas treniņformas stilu. Vairākas stundas no vietas tie smaidīgie piepildīja telpas ar jauno deju. Pirmās “Laiks dejot” izrādes apmeklēju jau kā Latvijas Kultūras akadēmijas studente. Tur es sastapos ar pavisam citu izrāžu un mākslas estētikas pieredzi. Joprojām atceros mākslinieces Annas Livas Jangas “Nāras šovu”. Varu apgalvot, ka lielā mērā tieši festivāls “Laiks dejot” mani iepazīstināja ar laikmetīgo deju un atvēra interesi par to kā mākslu, kurai ir nesatricināmi liels spēks. 

Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot” ir aizsācies 1998. gadā kā Latvijas horeogrāfu laikmetīgās dejas izrāžu vakari. Gadiem ritot, tas izaudzis līdz festivāla formātam un kopš 2006. gada ieguvis starptautiska festivāla statusu. “Laiks dejot” šogad aprit 26 gadi. Festivāls ik gadu ir kā mazliet negaidīts pārsteigums. Negaidīts, jo īsti nekad nevar noteikt, kad skatītājiem būs iespēja iepazīties ar festivāla programmu. Reizēm tas notiek ļoti agri, citreiz – pāris dienas pirms notikuma. Protams, šīs grafiku likstas varam attiecināt uz Latvijas vidē allaž nevienmērīgo finansējuma plūsmu – tad festivālu atbalsta pilnībā, tad mazliet, reizēm sanāk palikt arī bešā. 

Kas ir “Laiks dejot” festivāla publika? Lielākoties tur vienmēr var sastapt Latvijas Kultūras akadēmijas studentus, dažus akadēmijas laikmetīgās dejas programmas beidzējus un kādu duci uzticīgo festivāla skatītāju. Šogad man festivālu sanāca redzēt ārkārtīgi maz. Atceroties savus pirmos iespaidus par šo pasākumu un to, kāda sajūta mani pārņem tagad, devos pie kolēģiem ar jautājumiem, kāds ir bijis šīgada festivāls un kuru no visiem “Laiks dejot” festivāliem viņi atceras visspilgtāk.

Horeogrāfe, dejotāja, organizācijas “Zvaigžņu aka” vadītāja Lilija Lipora:

“Ļoti iespaidīgi bija 2005. – 2009. gada festivāli. Meistarklases notika Rīgas Baleta skolas telpās, izrādes – Dailes teātra Mazajā zālē, Rīgas Doma baznīcas dārzā, “Grīvas mēbelēs”. Konkrētas izrādes vai horeogrāfus neatminos, bet apbūra notikuma vēriens.”

Horeogrāfe, dejotāja, apvienības “LDM5” un “Deja Today” komandas dalībniece Arina Buboviča: 

“Šogad festivālā piedalījos kā izpildītāja un palīdzēju organizatoriskajos jautājumos, tātad festivālam veltīju gandrīz visu laiku. Pēc festivāla ir patīkama pēcgarša, jo viss notika tā, kā bija ieplānots. Paldies komandai un festivāla viesiem. Vienīgi nedaudz žēl, ka šogad bija diezgan mazs apmeklējums no dejas profesionāļu puses. Izrāžu programma tiešām bija daudzveidīga un iedvesmojoša, īpaši portugāļu horeogrāfes Žoanas fon Majeres Trindades izrāde “Medus un nāves sviedriem nebūs valdīšanas”.  Portugāļu kaislīgais deju raksturs ir neaprakstāms.”

Horeogrāfs, dejotājs, apvienības “SIXTH” dalībnieks Edvards Kurmiņš: 

“Šīgada “Laiks dejot” īsti neatstāja nekādu īpašu iespaidu uz mani. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man nesanāca apmeklēt visu festivālu, bet sajūtas no pieredzētā nebija ne vilšanās, ne sajūsmas pilnas. Bija vienkārši prieks un gandarījums, ka kaut kas tāds notiek Latvijā. Man visvairāk atmiņā iespiedies pirmais “Laiks dejot”, kurā piedalījos 2019. gadā, kad pats vēl biju students. Atbrauca dejas kompānija no Singapūras, bija dejotājs Cairan, no ASV dejotāja Mišele Bulē, kā arī daudzi citi atmiņā palikuši kustību mākslinieki. Saistībā ar to, ka es tajā laikā vēl studēju, mans kurss diezgan aktīvi iesaistījās festivāla “saimniekošanā”. Katram viesim bija kāds horeogrāfijas students, kurš bija gatavs palīdzēt ar jebkādu sadzīvisku jautājumu. Es atceros, ka bija jautri ar viesiem un ballītēs.”

Horeogrāfe, dejotāja, Latvijas Dejas informācijas centra valdes locekle, Rīgas Baleta skolas pedagoģe un apvienības “Manamammadejo” dalībniece Rūta Pūce:

“Šajā gadā biju tikai uz vienu no vakariem. Iespaidi – pirmdienas vakara pirmā izrāde bija pietiekoši izaicinoša Latvijas skatītājam, varbūt ne tik ļoti izaicinoša laikmetīgās mākslas skatītājiem. Otrā izrāde šķita diezgan skolnieciska, bet jāņem vērā, ka izrāžu salikuma kārtībai ir ārkārtīgi liela ietekme skatītāja uztverē. Visvairāk iespiedies atmiņā šķiet 2012. gada festivāls. Tajā gadā es biju tikko kā beigusi pirmo kursu Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfos, un varbūt tāpēc man tas šķita tik progresīvi, neko daudz jau pati pirms tam vēl nebiju redzējusi. Toreiz festivālā bija divi diezgan izaicinoši darbi. Māksliniece no ASV parģērbās par nāru un ēda jēlu zivi “Noasā”, bet mākslinieki Kosmins Manolesku un Katrinela Katana no Rumānijas rādīja ļoti intīmu darbu viesnīcas istabā “1306 istaba – Es esmu es”. Tie abi darbi pirms vairāk nekā 10 gadiem kaut kā definēja to robežu, ko katru gadu tieši festivāla kontekstā gribas redzēt pārkāptu.”

Horeogrāfe, dejotāja, Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja, mākslinieku apvienības “LAUKKU” dalībniece Agnese Bordjukova: 

“Personīgās aizņemtības dēļ un arī tāpēc, ka jau vairākus gadus festivāla “Laiks dejot” organizētāji informāciju publisko ļoti vēlu, bija grūti izsekot un iedziļināties izrāžu un arī meistarklašu programmā – apzināti to ielikt savā kalendārā. Dažas dienas pirms festivāla sākuma sapratu, ka vispār šogad ir saistoša programma ar vairākām izrādēm, ko noteikti vērts redzēt. Viena no tām bija festivāla atklāšanas izrāde “Ziedu dievmāte”, ko veidojis Fransisko Kamačo. Tikai lasot informāciju par šo darbu “Zirgu pasta” foajē un gaidot tā sākumu, atskārtu, ka tūlīt būs iespēja redzēt dejas izrādi, kas pirmizrādīta 1993. gadā un kopš tā laika dejota daudzviet Eiropā. Izlasot, ka Fransisko Kamačo strādā ar Megu Stjuarti un ka par viņa darbu runā Andrē Lepeckis, sapratu, ka šķietami parastā svētdienas vakarā redzēšu Eiropas dejas vēsturē zīmīgu izrādi. Sajutu Eiropas dejas elpu Rīgā. Laikam pārējie apmeklētāji bija labāk informēti, uz ko ir atnākuši, jo izrāde bija izpārdota. 

Otra izrāde, kuru gribēju redzēt, bija Žoanas fon Majeres Trindades un Hugo Kalhima Kristovao veidotā “Medus un nāves sviedriem nebūs valdīšanas”. Žoana “Laiks dejot” bija jau otro reizi. Domāju, ka 2015. gadā es apmeklēju viņas darbnīcu Rīgā. Man patika, kā viņa strādā, tāpēc noteikti gribēju redzēt viņas darbu. Izrāde mani pilnībā paņēma savā varā ar sen neredzētu dejotāju augsta līmeņa tehnisko sniegumu, autoru izvēli dejas izrādi veidot, izmantojot ķermeņa un kustības spēku, kā arī man patīkamu dejotāju izteiksmi, kas balansē uz nopietnības un pašironijas robežas. Skatoties izrādi, ļoti priecājos, ka esmu izrāpusies no sava mājas biroja un saņēmusies atnākt  uz Karamazovu zāli “Zirgu pastā”, jo piedzīvoju kādu laiku nejusto, bet ārkārtīgi patīkamo sajūtu, ka mani sajūsmina dejas izrāde. Kopumā, vērojot, kā festivāla norises tiek komunicētas publiski, varu atpazīt Olgas vēlmi un nostāju festivālu veidot kā draugu un domubiedru pasākumu, kuram pievienojas tie, kas ir aicināti vai kam izdodas pēdējā mirklī atrast brīvu laiku. 

Personīgi man neaizmirstamākā festivāla pieredze bija 2014. gadā, kad “Laiks dejot” tēma bija Japāna. Tajā laikā es darbojos festivālā kā brīvprātīgā, pārbaudot ieejas biļetes. Tieši šī iemesla dēļ Ko Murobuši solo izrādē, kas notika operas Jaunajā zālē, ienācu mirklī, kad tā jau bija sākusies. Apsēdos uz trepēm tuvu skatuvei un īsā laikā nonācu ļoti īpašā laiktelpā, ko spēja radīt šis leģendārais dejas mākslinieks. Neesmu bieži pieredzējusi, ka dejas mākslinieks izdzīvo un iemieso kustību tēlus, kustību apzinātību tik patiesi un autentiski, ka mans skatītājas ķermenis sākt trīcēt no laimes to piedzīvot, raudāt no negaidītā pārsteiguma, ka tas ir iespējams, un saprast – kustības pieredzē ir iespējams tāds eksistences līmenis, kurš iedarbojas ļoti tīri, tieši un spēcīgi.”

Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) laikmetīgās dejas programmas 7. paaudzes absolvente Sintija Skrabe: 

“Daudz diskutējām par darbiem, kas tika atvesti uz Latviju no Portugāles, Kanādas u.c. Lai arī reizumis tie nerezonē ar mani kā dejas skatītāju, uz festivālu šķietami tika vesti darbi, kas attiecīgajā valstī stilistiski un emocionāli ir aktuāli. Katrs darbs, kas tika atvests, reprezentē un sniedz nelielu ieskatu par attiecīgās valsts aktualitātēm. Meistarklases ar viesiem tikai palīdzēja iepazīties ar māksliniekiem un viņu dzīves gājumu, kā arī atbildēt uz jautājumu, kāpēc tika izdejots un pasniegts tieši šis. Man kā jaunam māksliniekam visvairāk atmiņā iespiedies 2022. gada festivāls. Pavisam vienkārši – jo tas bija mans pirmais, esot klātesošai.”

LKA laikmetīgās dejas programmas 7. paaudzes absolvente Dita Andersone: 

“Man patika šīgada festivāls. Bija jauki, ka festivālā šogad bija daudz vienas valsts (Portugāles) mākslinieku,  ar kuriem vēlāk bija atsevišķi izveidota diskusija par portugāļu laikmetīgo deju, jo šādi varēja iepazīt gan atšķirīgās valstu iezīmes mākslā, gan arī atšķirīgos veidus, kā katrs mākslinieks veido mākslu. Bija arī jauki, ka meistarklašu veidi atšķīrās (varēja pieredzēt gan tehnikas klases, gan improvizācijas, gan somatiskās klases). Kopumā esmu apmeklējusi tikai trīs “Laiks dejot” festivālus, un visvairāk atmiņā palicis 2023. gada festivāls, jo tajā bija daudz mākslinieku, daudz klašu, īsfilmas utt. (bija ļoti liela daudzveidība). Šīgada festivāls bija intīmāks, kas man arī patika. Ar šīgada māksliniekiem sanāca vairāk sakontaktēties – bija iespēja parunāt ar visiem un pat sadraudzēties.”

*Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas. Ir “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.