Līga Buševica

Kristīnes Brīniņas ceļojošā izrāde “Vai esam tikušies agrāk?” ir lakoniska kustību un sarunas etīde, kas izrādes dalībniekus ieved savdabīgā attiecību saspēlē. Izrādes pavediens ir satikšanās atminēšanās, kas ieauž visus skatītājus vienotā tīklojumā – vienā notikuma uzplaiksnījumā, kuru iespējams piedzīvot te un tagad. Atcerēšanās ir kā spēles laukuma izveide, lai izrāde varētu notikt gan telpā, gan katra skatītāja sirdī un prātā.

Zīmīgi, ka izrāžu sērija Rīgā norisinās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – vienā no būtiskākajām Latvijas atmiņu institūcijām, kuras misija ir rakstītā vārda, zināšanu un pieredzes saglabāšana, akumulēšana tagadnē un projicēšana nākotnē. Mēs nevaram atrast savu patiesu vēlēšanos, ja mums nav atmiņu – vēsta vācu autora Mihaila Endes “Bezgalīgais stāsts”. Šis vēstījums ir ņemts par vadmotīvu izrādei, un Gaismas pils telpā tas spēj rezonēt vēl plašākos kontekstos un izpratnes tvērumos. Un tomēr – tā ir izrāde, kas jau notikusi un vēl notiks arī citās telpās – parkos, veikalos un pagalmos –, un neapšaubāmi atklās vēl citus, iespējams, negaidītus atmiņu un vēlmju saspēles aspektus.

Lakonisks, taču esenciāli jaudīgs un simboliski daudzslāņains ir izrādes scenogrāfijas elements – krēsls. Tas ir unikāls interjera dizaina un scenogrāfijas meistardarbs, kuru veidojis mākslinieks Leonīds Rotbarts. Šajā krēslā ir noslēpumains plaukts, kurā mitinās Kristīnes bērnišķā dubultniece – lelle. Kā piliens tā spoguļo to okeānisko atspīdumu un radošo tīrradnību, kas piemīt Kristīnei Brīniņai, kas ar precīzām kustībām, jautājumiem un sejas mīmikas palīdzību spēj uzrunāt visa vecuma skatītājus. Lelle tiek pieteikta drosmīgās kaskadieres lomā, kas spēj un var izdarīt to, no kā mēs paši baidāmies, to, ko negribam vai neesam gatavi darīt. Tā var lidot un izpildīt trikus, un tad mazliet nosnausties vai palasīt krēsla atvilktnē, pacienāt visus ar meža ogām…

“Vai jūs varat pastāstīt, ko jūs piedzīvojat tagad?” jautā Kristīne Brīniņa. Uzklausot pirmās atbildes, viņa vārdos un kustībā uzbur savu tagadnes redzējumu. “Vai jūs varat iedomāties nākotni, kādā jūs gribētu dzīvot?” Uz brīdi aiztaisām acis un mēģinām to iedomāties. Godīgi sakot, vienīgais, ko es spēju uzreiz saskatīt, ir neskaidri blāva ainava bez aprisēm (attaisot acis, uzreiz nomierinu sevi, ka tas tomēr ir samērā labs sākums) – neapdzīvota sala, uz kuras varētu piedzimt pirmā dzīvā būtne un kaut kas unikāls varētu sākties no jauna, vēl nepiedzīvotā, aizraujošā veidā un formā. “Vai jūs zināt savu patieso vēlmi?” – “Nē,” atbild apmēram divpadsmitgadīgs zēns, kas sēž blakus vecākiem, un es pie sevis viņam biklā slepenībā piekrītu. Visi uzdotie jautājumi ir vienkārši un konfrontē tieši ar savu vienkāršību, un uzšķiļ nojausmu, ka to vienkāršība ir tikai virspusēja un ka atbilžu atrašana pieprasa atmiņu rekonstrukciju, drosmi ļauties iztēlei un neierastiem domu ceļojumiem. Izrāde man liek ieraudzīt atmiņas kā sakņu sistēmu, kas dod nepieciešamo pamatu un iespēju izspraukties asniem, kas, tālāk sazarojoties, bagātīgi spēj nest augļus – ideju, tēlu, domu un visbeidzot patieso vēlmju veidolā.

Un beidzot – katram no mums ir pienācis pasts! Arī man ir pienācis pasts? Dzeltenā pasta kastīte patiešām ir pilna ar sūtījumiem! Noslēpumainos sūtījumus bez vilcināšanās ir gatavi saņemt jaunākie skatītāji, tad pēc īpaša uzaicinājuma sadūšojas arī nereti grūti iekustināmie vecāki un vecākie jeb skatītāji ar garāku dzīves pieredzi. Katrs no mums saņem kaut ko ļoti sīciņu, bet jaudīgu. Tas ir kaut kas, kas var tikt apēsts, kaut kas, kas var iesakņoties un izaugt, tas var tikt aizmirsts kabatā un apzināti vai neapzināti izmests, taču esmu pārliecināta, ka kādam tas dos iespēju ceļot laikā un iemācīties atminēties nākotni. Par ko tas kļūs katram no mums?

Lai turpinās ceļojošās izrādes bezgalīgais stāsts!

Foto: Anete Zulmane