Simona Ozola*

Mācoties Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) laikmetīgās dejas mākslas programmas pirmajā kursā, dejoju Ivara Broniča izrādē “Ahaw”. Atceros, ka uzstāties tajā bija sava veida meditācija – kustības veicām lēni, fonā skanot mierīgai mūzikai, mums bija doti horeogrāfiski uzdevumi, un to izpildei patērētais laiks bija otršķirīgs. Aptuveni atceros, ka viens uzdevums bija neļauties tikt izvilktam no bariņa, kurā vairāki bijām cieši ieķērušies cits cita elkoņos un vidukļos, tālāk bija kaut kas par apskāvieniem. Dejas kombināciju nebija.

Arī Ivara Broniča darbam “Grind”, kas pirmizrādi piedzīvoja 30. aprīlī LKA teātra mājā “Zirgu pasts”, piemīt šis lēnums. Arī te uzstājas horeogrāfu pirmais kurss. Arī te ir tīra, viegli nolasāma, no vienkāršām kustībām veidota struktūra, bariņš un pāris apskāvienu, bet – arī kripatiņa dejas. Iespējams, šo līdzību dēļ starp tikko redzēto un pirms sešiem gadiem izdejoto man gribas domāt, ka arī šī darba uzbūvē svarīgi ir bijis vispirms izdomāt uzdevumus un tad ļaut katram dejotājam ar savām izvēlēm aizpildīt to radīto rāmi. Jeb, zinot, ka Ivars ikdienā ir IT speciālists, varētu teikt arī: no sākuma uzrakstīt programmas kodu un tad tālāk ar interesi skatīties, kā modeļi – kaut arī vienas paaudzes, tomēr atšķirīgi – to izpilda. Es kodēt nemāku, taču recenzijas sākumā gribu pamēģināt atkodēt – uzminēt, kādu programmu horeogrāfs ir sarakstījis jeb kādus uzdevumus devis dejotājiem. Un pēcāk aprakstīt, kā kods darbojas, jeb pastāstīt par to, ko esmu redzējusi uz skatuves.

1. Atkodēšana

Manuprāt, lai nonāktu pie uzdevumiem, Ivaram vispirms prātā ir bijusi ideja. Te iekopēju fragmentu no izrādes apraksta: “Tiekšanās uz mērķi un tā sasniegšana pieprasa spert pirmo soli, un, kad tas ir izdarīts, katrs nākamais var noritēt līdzīgā gaitā, pavisam citādi vai risināties pats no sevis. Lielākā daļa mērķu ir individuāli (..), bet ir arī tādi mērķi, kuru sasniegšanā ir ieinteresēti vairāki indivīdi vai cilvēku grupas. Ko nozīmē būt ceļā – ceļā uz mērķi? Ko tas nozīmē – būt grupā, kura virzās vienota mērķa virzienā? Vai tas iekļauj bezierunu atbalstu?”

Domāju, ka no idejas tālāk ir attīstījušies uzdevumi. Lai tos vieglāk būtu saprast, sadalu sevis atkodēto fragmentos: grupas, individuālajos un telpas un laika uzdevumos.

Uzdevumi grupai: soļi, apskāvieni, dejas kombinācija, mešana un lidošana.

Individuālie uzdevumi: žesti un ievērojama kustība.

Uzdevumi darbam ar telpu un laiku: iznākt pa vienam, sastāties bariņā, kas virzās no aizmugures uz priekšu un otrādi. Virzība notiek lēni, pa vienam no aizmugures izspraucoties uz priekšu un apstājoties līdz ar bariņa sākumu. Veic tik tālu, līdz gandrīz sasniegta skatītāju pirmā rinda. Atpakaļ līdz pat skatuves aizmugurei cits citu aiznes, ko vairāki var darīt paralēli. Soļošanu uz priekšu atkārto trīs reizes. Pēc šīm trim reizēm – dejas kombinācija visiem kopā pa visu telpu. Pēc dejas kombinācijas – atgriezties atpakaļ pie principa par virzību no aizmugures uz priekšu. Šoreiz virzība ir dinamiska, jo nepārtraukti viens tiek lidināts uz skatuves priekšu, pēc lidojuma atgriežas uz skatuves aizmuguri.

Pēdējās lietas, lai programmas kods būtu pabeigts: skaņa un tērpi.

Tērpi: visa grupa ir tērpta zemes toņos, tādējādi neizceļot nevienu individuāli.

Skaņa: mūzika skan visu izrādes laiku, tā ir mierpilns fons, kas uz skatuves notiekošo īsti neietekmē. Skatoties izrādi, mūzika man ir šķitusi tik ļoti otršķirīga, ka, rakstot recenziju, man galvā neatskan it neviens tās fragments.

Lūk, tāds, manuprāt, ir bijis “Grind” pamatkods. Protams, šis ir tikai mans minējums, kas noteikti ir nepilnīgs, ar daudz iztrūkstošām detaļām. Lai vai kā, tālāk turpinu recenziju, aprakstot pieredzēto – gan uz skatuves notiekošo, gan to, ko esmu novērojusi, nodomājot pie sevis.

2. Izrāde jeb daudzkārt pārbaudītais un pilnais programmas kods

Izrāde sākas ar staigāšanu – nesteidzīgu viena dejotāja spraukšanos no bariņa aizmugures uz priekšu – jeb soļu speršanu mērķa virzienā. Horeogrāfijas princips ļoti drīz top acīmredzams, tādēļ mana uzmanība pievēršas mazām detaļām. Pētu mijiedarbību ar pārējiem, kad kāds spraucas cauri, ievēroju priekšā stāvošo sejas vaibstus, dažādo enerģiju skatienos. Kāds man šķiet viltīgs, kāds uzspēlēti pārliecināts, kāds ar biezāku ādu un spēju nospļauties par lietām un kāds – tāds, kuru dzīvē aizraut var tikai kas ļoti īpašs. Šī ir pirmā reize, kad redzu LKA astotās paaudzes laikmetīgās dejas dejotājus uz skatuves kopā, tādēļ jau līdz ar izrādes sākumu domāju – man šī izrāde ir par iepazīšanos. Jauno dejas studentu iepazīstināšanu ar skatītāju.

Kad sasniegta skatuves priekša, dejotāji cits citu aiznes atpakaļ, ieslēdz apskāvienā un vien pēc brīža sāk virzību uz priekšu atkal no jauna. Šeit pievienojas žesti, ko katrs parāda, izspraucoties bara priekšā. Kādu dejotāju žestus es atpazīstu kā sadzīviskus, piemēram, vienas rokas rādītājpirksts pret tās pašas rokas īkšķi (okay) vai pret grīdu vērstas plaukstas viegla pašūpošana pa labi un pa kreisi (nu, tā tā). Citas plaukstu kustības ir dejiskas, bez nolasāmas nozīmes. Dažiem dejotājiem žestu nav. Žesti ir nesaistīti, un stāstu no tiem nolasīt man neizdodas. Ja pirmā bariņa virzība pāri zālei man ir šķitusi tik piepildīta ar smalkām individuālām iezīmēm, kas katru dejotāju ir iezīmējusi ļoti cilvēcīgu, tad šīs daļas mikslis starp dejisko un visiem viennozīmīgi atpazīstamo mani mulsina. Zināmie žesti, īpaši uz oriģinālo kustību fona, manuprāt, nobrucina individualitāti – tie šķiet kā slēpšanās aiz steigā nosūtītas emocijzīmes, kad ir slinkums vai varbūt kauns atrast īstos vārdus.

Iespējams, iepriekšējie žesti galvenokārt kalpo kā loģiski izrietoša attīstība – tie ir solis starp vienkāršu spraukšanos un tālāk sekojošajām lielākajām kustībām. Dejotāji pa vienam no aizmugures turpina šķirt sev ceļu, taču priekšā izdejotā kustība nu ir plašāka, nereti ar vēlmi sevi parādīt pēc iespējas spožāk, iespaidīgāk vai uzjautrinošāk.Aizmugurē bariņā stāvošo sejās iezogas rezonanse ar kursabiedru rādīto, un ik pa laikam es ieraugu smaidu. Te atkal samanu cilvēcību, liekas, viņi atplaukst un uzdrošinās. Iepazīšanās turpinās, un šķiet, ka mums, skatītājiem, šajos brīžos uzmirdz iespēja saredzēt jaunu personības šķautni dejotājos. Vienlaikus man rodas sajūta, ka iepazīšanās noris arī pašas grupas ietvaros. Taču jau drīz seko izmaiņas grupas dinamikā – kaut līšana cauri turpinās, vairs ne visiem ir ļauts parādīt savu kustību, apkārtējie satver un aptur dejotāju. Aizturētais pats individuāli uz to nereaģē, taču aizkaitinājums uzkrājas, un drīz eksplodē visa grupa, izpildot dejas kombināciju unisonā, ko noslēdz ar agresīvu pozu.

Pēc kopējas tvaika nolaišanas, izrādes beigu daļā noris metieni – darbs grupā, kas pieprasa darbību saskaņotību metēju starpā un uzticēšanos no lidotāja puses. Lidojums ir riskants – lidotājs pats nepiezemējas uz grīdas, bet gan tiek divu puišu noķerts, un kādam lidotājam reizēm izlaužas pakluss baiļu kliedziens. Jau atkal te gribas atgriezties pie tā paša iepazīšanās motīva, jo te, šķiet, tiek sperts vēl nākamais solis attiecībās (skaidrs, ka akrobātiskos priekšnesumos katru reizi ir baiļu elements, taču parasti no skatītājiem tas top slēpts, savukārt šeit mums ir iespēja to pieredzēt).

Izrādi skatījos caur iepazīšanās prizmu, bet tagad, rakstot recenziju, pamanu, ka tā ir atspoguļojusi programmiņā minēto – grupa, kuru veido līdzīgi domājoši indivīdi, ir spērusi soļus uz priekšu. Bet vai grupai ir bijis mērķis, uz ko tā ir virzījusies? Pati izrāde mērķi nedefinē. Man gribētos teikt, ka svešinieku grupa, izdzīvojot dažādas emocijas, kuru laikā pamazām izveidojusies sapratne un uzticība, izrādes noslēgumā ir kļuvusi par vienotu kopumu. Ka Kultūras akadēmijas komisijas uzņemtie indivīdi studiju laikā ir kļuvuši tuvāki. Un tikai tagad viņiem ir patiesa vēlme meklēt kopīgu mērķi. Vai astotās paaudzes studentu grupa pēc absolvēšanas nospraudīs kolektīvu mērķi vai tomēr spers soļus katrs savā virzienā? Ar interesi gaidīšu un sekošu līdzi. Lai izdodas!

Titulfoto autore: Elīza Māra Kamradze-Tūtere

*Simona Ozola ir dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” dalībniece