Sintija Siliņa

Manas ikdienas kustības sastāv no virknes automatizētu darbību. Tāpat kā lielākā daļa no mums esmu nonākusi pie kustību rutīnām, kuras izstrādātas, lai sevi netraucētu un neapgrūtinātu. Bet, kad uzsāku tās analizēt, sašļūku konstatētā disbalansa un plakanuma, kādā pielietoju un jūtu savu ķermeni, priekšā. Labroča faktora dēļ labā puse funkcionāli dominē gandrīz visās darbībās (vice versa kreisās puses dominance kreiļiem), īpaši labā kāja grīdas virsmu paaugstinājumu vai pazeminājumu pārvarēšanai. Roku nemaz nepieminēšu. Vienmēr apsēdīšos caur labās kājas en dehors[1] daļēja grieziena un demi-plié[2] mutantu, likumsakarīgi par milisekundi labajam sēžamkaulam atdodot savu maksimālo svaru, pirms tas sadalīsies uz sēdvirsmas vienādi. Es nekad neatkāpšos, lai dotos atpakaļ, bet ķermenis bez jelkādas vilcināšanās veiks en dehors 180⁰ pagriezienu uz kreisās kājas (caur labo pusi), un atkal jau labā kāja flagmaņos pārvietošanos. Kas vēl pirms brīža bija aizmugurē, atkal ir priekšā. Atskārstu, ka mēs visi esam frontāluma pielūdzēji. “Ej, kur acis rāda” nekritiski sekotāji. Un pēkšņi tas liekas tik apbēdinoši neizmeklēti un paredzami – labā puse un kustība uz priekšu.

Kur tu esi kreisā puse un kustība atpakaļ?

Izrāde ir jaunākās paaudzes horeogrāfes Emanuēlas Košinas profesionālā debija astoņu dejotāju sastāvam, kas visi kopā ir daļa no Latvijas Kultūras akadēmijas sestās paaudzes 2021. gada laikmetīgās dejas bakalaura programmas septiņpadsmit absolventiem jeb dejas apvienības SIXTH. Ar režisora Klāva Košina dalību viņi uz deju grīdas ir izklājuši mītu par Orfeju. Viena no zināmākajiem sengrieķu mītiem morāle ir analoga bibliskajam stāstam par Ābrahama brāļa Lata ģimenes izglābšanos no iznīcībai nolemtās Sodomas un Gomoras.[3] Un arī vienai no vadošajām pašpalīdzības metožu mantrām: “Neskaties atpakaļ!” Citādi pazaudēsi cerēto vai sastingsi sāls stabā, vai novirzīsies no mērķa. Un Košinpāris ir paklausīgāki par pašiem protagonistiem. Jo mītu pašrocīgi transformējuši pasakā, ar divu dejotāju apskāvienu izrādes finālā apliecinot savas “rozā” interpretācijas pienesumu – Orfeja un Eiridīkes mīlas stāsta laimīgās beigas. “Kā dāvana sev,” tā mākslinieki komentē izrādi un uzsver virzības nozīmi. Un tomēr uz jautājumu, kā deja jātver Orfeja mīta kontekstā, pārliecinošu skaidrojumu nerodu. Bailes un to pārvarēšana, uzticēšanās, nepadošanās, Orfeja iekšējā cīņa tuvplānā, kas notiek starp sākumu un gala punktu… Taču izrādē nav izšķirti tēli, nav arī sižetisko notikumu ilustrācijas. Un “nepadošanās” (piemēram, nogurumam vai spēku izsīkumam) faktiski ir katras intensīvā kustību materiālā bāzētas dejas izrādes paralēlais vadmotīvs. Un, jā, šajā dejas izrādē ir ļoti intensīvs dejojums. Varbūt tāpēc rezultātā “uzdrukātajam” naratīvam nevaru pieslēgties ne pirms, ne pēc izrādes noskatīšanās. Tā vietā pievēršos iepriekš minēto pušu un virzienu – margināļu – medīšanai.

Kas ir tava aizmugure?

Emanuēlas Košinas profesionālais “batuta laukums” ir deju grupa “Ritms”, ko vada Elīna un Dmitrijs Gaitjukeviči. Remiksā ar nesen noslēgtajām laikmetīgās dejas studijām Latvijas Kultūras akadēmijā Olgas Žitluhinas vadībā “Ceļos” ļoti precīzi atspoguļo uzsūktās zināšanas. Un tomēr izšķiru arī individuālas savpatnības, kam ir horeogrāfiska rokraksta potenciāls. Visu kustību materiālu ir radījusi horeogrāfe vienpersonīgi, tāpēc tas ir organisks un viendabīgs. Manā operatīvajā atmiņā tas saglabājies kā lauztās vertikalitātes (daudz ķermeņa augšdaļas noliekšanās), dziļo iesēdienu, roku daudzveidīgo līniju un pamīšus stiepta/kompresēta ritma zips. Gaumīgi dozēti izmantota metaforiskā “aizmugures telpa” – kā apziņa, kā vilcējspēks, kā aizturētājs, kā virziens un plakne kustībām.

Ceļš radīts, lai atvieglotu kustību

Dirty Deal Teatro tumšā, dūmakainā un mazapgaismotā skatuves telpa atgādina kādu pazemes kambari, kuru, laikam ejot, deja izcērt par tuneli. To visu pavada Viliama Gellas veidotā elektroniskās mūzikas partitūra, kas drīzāk iedarbojas uz telpu, nevis horeogrāfiju, piešķirot videi faktūras, krāsas un formas. Skaņa ir kā ainava, kas slīd garām ceļiniekam. Izrādes struktūra ir daudzdaļīga, un katrai no daļām ir savs horeogrāfisks uzdevums. Izrāde iesākas ar dejotāju sistēmisku pārvietošanos telpā, kontrastējot divām darbībām – stāvēšanai (ko papildina vērošana) un skrējienam. Dažādo, skrējienā radīto vijīgo kontūru izzīmēšana uz deju grīdas ir veids, kā dejotāji cits pēc cita atrod savu bāzes un vienlaikus starta punktu. Un mēs vērojam notiekošo kā sava veida uvertīru. Līdz ar grīdas prožektoru ieslēgšanos skatuves dziļumā dejotāji pārtop tumšos stāvos. Kā pavilkti aiz diedziņa, abi elkoņi lēni ceļas augšup, un plaukstas it kā satausta jautājumu: “Kas tu esi, aizmugure?” Ir sajūta, ka dūmakainā gaisa pastiprināti masīvais fons spiež dejotājus uz priekšu. Un labā plauksta sadevusies rokās ar to. Pēc tam arī labā lāpstiņa, pakausis, apakšdelmi, mugura, beigās – viss ķermenis, kas pāraug asu kontrastu piepildītā horeogrāfijā. It īpaši ritmiskā ziņā. Šķiet, horeogrāfe ar nolūku izvēlējusies konstanti fragmentēt horeogrāfiju, to apstādinot pilnīgi vai atstājot tikai kādas kustības atblāzmu. It kā, lai mērotā ceļa laikā posmu pēc posma, apstājoties un apklustot, mēs sajustu un saklausītu, vai aizmugurējais vēl ir kaut kur tur. Iedarbīgs un atmiņā paliekošs ir unisona izpildījums, kas savā ziņā ir šīs izrādes raksturlielums. Redzams, ka komanda ir izpratusi šī mākslinieciskā līdzekļa bezkompromisa prasības, lai panāktu pilnvērtīgu tā efektu. Nevar nepamanīt, ka dejotāji vienā elpā, kustībā un ritmā jūtas ērti un droši un apzinās cits cita kustību straumes, kuras pārvērš kopīgā plūsmā. Un apsveicamākais, ka unisons ir vienlaicīgs savā būtībā, nevis mehāniski. Izrādes laikā izšķiru vairākus brīžus, kad dejotāji balansē – pa vienam un kopā. Un arī fināla daļas horeogrāfiskais uzdevums ir uzstādīts balansēšanas darbības motīvā. Pa pāriem vai pa vienam balansa spēlē zaudētā vertikāle tiek atrisināta, skrienot uz priekšu virzienā uz skatītājiem un atmuguriski atpakaļ – uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Un pēkšņi top skaidrs, ka abi virzieni ir nešķirami saistīti. Pierimstot skrējienam, tiek mesta cilpa uz izrādes sākumu, kurā dejotāji mēģina sataustīt aizmuguri. Izņemot divus.

Eiridīke pēdiņās

Esmu pārliecināta, ka saites, kas laiku pa laikam pavelkas īsākas un aicina atgriezties un atskatīties, ir dabiska virzības sastāvdaļa. Un frontālajam stāvoklim ceļa gājumā kā metaforiskā procesā ir piešķirtas nepamatotas pareizīguma pilnvaras. “Kreisā” un “aizmugurējā” negatīvās semantikas uzslāņojumu laušanai horeogrāfijas disciplīna ir visīstākā vieta. Un, lai gan faktiski to visu izrādē pieredzu, mani nomāc Eiridīkes figūra ar gadu tūkstošiem noliegto, bet pēkšņi Košinpāra uzdāvināto XOXO[4] Orfejam. Nav tā, ka esmu laimīgu beigu noliedzēja, bet mākslīgu gan. Orfeja metatēlā ir tiekšanās pēc 3D. Meklējot savu balansu, viņš drosmīgi pāršķeļ telpu horizontālā plaknē (upside down[5] apmeklējums). Un varbūt tieši tāpēc nespēj ievērot Hadesa[6] rīkojumu neatskatīties, kas faktiski liek nošķelt 50% telpas. Manā ieskatā tas ir neizmantots mīta bāzes potenciāls, kurā izrādes veidotāji nav spējuši apzināti ievērot tur jau iekodēto horeogrāfisko dimensiju.

Bet caur kuru pusi tu griezīsies, lai paskatītos atpakaļ?

Mans izrādes gandarījums ir 3D kustības pieredze bez pušu, virzienu un amplitūdu preferencēm. Jo horeogrāfijā redzu kreiso vienlīdzīgu labajam, priekšpusi vienlīdzīgu aizmugurei, šauro vienlīdzīgu plašajam, vienkāršoto vienlīdzīgu sarežģītajam. Spoguļneirona dēļ saņemu atgādinājumu arī par pašas ķermeņa fizisko poēziju, kura manī (un arī tevī) mīt par spīti ikdienas “atnes” un “noliec”. Viens jautājums gan mani turpina nodarbināt joprojām. Brīdī, kad atgriezeniskā saite iedarbinās ķermeņa rotāciju, kā lai mēģina atslēgt robotīgo sevi un pagriezties caur nepierasto pusi? Ja nu grieziena laikā atklājas vēl nebijusi ainava.

Attēls: izrādes publicitātes foto.

[1] en dehors (no franču val. – uz āru) – kustību virziens attiecībā pret strādājošo kāju vai pamatkāju.

[2] demi-plié (no franču val. – pa pusei saliekts) – puspiesēdiens potītēs, ceļos un gūžās visās kāju pozīcijās, tik dziļš, lai papēži neatrautos no grīdas. 

[3] Vecā derība, 1. Mozus grāmatas 19. nodaļas 17. un 26. pants.

[4] XOXO – apskāvieni un skūpsti (neformāls saīsinājums no angļu val.).

[5] Atsauce uz Netflix seriālu Stranger Things.

[6] Mītā minētais mirušo valstības valdnieks, kas piekrita atgriezt Orfeja sievu Eiridīki dzīvē, bet tikai ar nosacījumu, ja Orfejs ceļā no mirušo valstības neatskatīsies uz sievu, kas viņam sekos.