Laura Stašāne

Tieši pirms gada, septembrī, mēs kopā ar Janu Jacuku uztaisījām “Lietisko pierādījumu muzeju”. Toreiz viss notika, kā Jana vēlāk trāpīgi teica, “uz adrenalīna pamata”. Mēs nebijām plānojušas veidot muzeju vai izmēģināt neparastus formātus. Toreiz metāmies iekšā darbā, nezinot, kā un līdz kādam rezultātam nonāksim, bet mums bija tik ļoti skaidrs, ka tas ir jādara nekavējoties un kaut kā jāmēģina aptvert neiespējamais. Iemesls tam bija statistika. Nesen bijām pabeigušas darbu pie Janas solo izrādes “Baiļu rutīna” un tās izpētē nonācām pie bezkaislīgiem faktiem, kas man vairs neļāva naktīs gulēt: “Katra trešā sieviete Latvijā ir piedzīvojusi vardarbību ģimenē, bet tikai 17% gadījumu par to tiek ziņots.” Tur pat nebija nekas jāiztēlojas, varēja vienkārši sākt skaitīt. Man bija jādomā par to, ka veikalā, uz ielas, teātrī, draugu ballītē, bērnu laukumiņā un visur, kur ir vairākas sievietes, katra trešā, uz ko es skatos, pazīst stindzinošās bailes, pazemojumu, kaunu un sāpes, ko nodarījis vistuvākais cilvēks. Bet nerunā. Mēs domājām: kā tas var būt? Tik daudz sāpju un tik daudz klusēšanas.

Es atceros, kā mēs sākām šo darbu mazā istabiņā, kurā tikāmies un runājāmies ar sievietēm, kas bija gatavas stāstīt mums, svešiniecēm, par savu pieredzi un kopā attīstīt neticamo ideju par muzeju, kurā būtu izstādīti priekšmeti – vardarbības liecinieki. Es atceros, kā mēs sākumā iedrošinājām viņas un pēc tam viņas iedrošināja mūs. Es atceros savstarpējo uzticību un paļaušanos. Es atceros šaubas, kad stāstu un priekšmetu kolekcionēšana nekustējās no vietas un šķita, ka neviena nevēlas par to runāt. Es atceros prieku par katru lietu un stāstu, kas mums tika atsūtīts, un sāpes, ko izjutu, tos lasot. Es atceros apmeklētājus muzeja dzīvoklī un uzmanību, ar kādu viņi skatījās. Es atceros, ka skatītāji vīrieši nāca no izstādes ārā daudz ātrāk nekā sievietes un daži turpat uz ielas aizpīpēja. Es atceros divas pusaugu meitenes, kurām jautāju, kā gāja izstādē, un viņas nevarēja parunāt un aizskrēja. Es atceros lielu pusmūža vīrieti, kas ar skaļu bravūru ieradās muzejā uz pieredzes stāstu lasījumu maratonu un nākamās divas stundas nekustīgi nosēdēja krēslā klausoties. Es atceros sievietes, kas uz lasījumiem un muzeju atnāca sešos no rīta un pēc tam devās uz darbu. Es atceros zeltaino saullēktu tajā rītā, kad mēs tuvojāmies lasījumu maratona nobeigumam  – pēc melnas, lietainas nakts tik pārsteidzošs spožums. Es atceros gaismas pielieto istabu un lasītāju mierīgās, drošās balsis, kuras jau 18 stundu bez pārtraukuma turpināja lasīt personiskus vardarbības pieredzes stāstus. Es atceros, kā domāju par to, ka mēs kolekcionējam briesmīgu notikumu pierādījumus, bet te, kopā nonākuši, tie rada kaut ko maigu.

Kad šovasar “Lietisko pierādījumu muzeju” uzaicināja piedalīties festivālos Varšavā un Tallinā, mēs jau zinājām, ka viesizrādes formāts nevar būt “tikai” aizbraukt un parādīt Rīgā radīto darbu. Tā vietā mēs piedāvājām katru reizi rekonstruēt muzeju no jauna, meklējot vietējos stāstus un iesaistot vietējās dalībnieces. Tā nav vienkāršākā pieeja un ir arī diezgan laikietilpīga – darbs pie viesizrādes sākas jau divus mēnešu iepriekš un kulminē, mums ar Janu nedēļu uz vietas iekārtojot muzeju citā, nepazīstamā dzīvoklī ar jauniem priekšmetiem un stāstiem un tiekoties ar lasījuma maratona dalībniecēm. Lai arī ceļojot ņemam līdzi daļu kolekcijas, viesizrādēs drīzāk vedam koncepciju un dramaturģiju, uz kuru pamata kopā ar festivālu un vietējo komandu – scenogrāfi, tehnisko asistentu, izpildītājām un lasījumu dalībniecēm ­– attīstām jaunu muzeja versiju. Šāda pieeja pasaules praksē nav nekas jauns – vēl pirms pandēmijas, apzinoties ceļošanas graujošo ietekmi uz klimata pārmaiņām, vairāki mākslinieki konsekventi piekopa tikai šādu viesizrāžu veidu. Tomēr uzreiz jāsaka, ka tā lielākoties ir eiropiešu privilēģija. Pat ļoti atzītiem māksliniekiem no citiem reģioniem viesizrādes nereti ir vienīgais finansiālais nodrošinājums, lai uzturētu radošo darbību mājās.

 Strādājot šādā modelī, viesizrādi var realizēt tikai ciešā sadarbībā un pat atkarībā no vietējā rīkotāja un komandas – tas gandrīz neizbēgami paredz arī pārpratumus, atšķirīgus darba stilus un jaunas, negaidītas interpretācijas, bet gala beigās mēs to iemācījāmies uztvert kā bagātinošu pieredzi gan mums, gan darbam. Atskatoties uz Varšavas un Tallinas muzejiem, mums ir interesanti redzēt, kā darbs aug un mainās ārējo apstākļu un nosacījumu ietekmē. Kā organisms vai viela, kas pakļauta lietum, vējam vai citu organismu mijiedarbībai, tas ne tikai iegūst skaidrākas aprises un paver mums pašām iespēju saprast, kas tad patiesībā ir darba kodols, bet arī veido jaunus uzslāņojumus.

Mēs muzeju aizvien vairāk redzam kā daudzu procesā sastapto brīnišķīgo cilvēku un vietu kopradītu darbu, kurā saplūst desmitiem dažādu sieviešu balsis, latviešu, poļu un igauņu scenogrāfu un tehniķu atrastie risinājumi un roku darbi, katras vietas un telpas raksturs un nospiedumi. Ja Rīgā darbs bija dokumentāli lakonisks, kas izrietēja no daudzējādā ziņā perfektā dzīvokļa un latviešu stāstiem, kas paši par sevi bija diezgan poētiski, tad Varšavā gan lokācijas vecā padomju laika villā, gan poļu sieviešu iesūtīto stāstu skarbuma ietekmē tas ieguva sirreālākas aprises. Savukārt Tallinā beidzot varējām īstenot sapni, kam pietrūka laika un resursu Rīgā, un iekļaut muzeja dzīvoklī ārtelpu, kur notiekošās darbības apmeklētājs varēja vērot caur logu.

Katrā jaunā vietā mēs sākam ar telpu un mēģinām, nevis uzlikt savu darbu uz jau esošās vides, bet cenšamies saprast un sajust, kādus jaunu risinājumu mums pasaka priekšā vieta, kāds ir konteksts un ko saka un piedāvā vietējā komanda. Mēs cenšamies un mācāmies, jo šīs lietas nekliedz skaļi, ne vienmēr tās ir viegli sadzirdēt un reizēm tās var palaist garām, tomēr man tā ir visinteresantākā darba daļa. Arī vislabākie pārsteigumi atnāk šādā veidā. Nekad neaizmirsīšu, kā Varšavā poļu scenogrāfe Marta izstādes eksponātam norādes izšuva uz spilvena un tualetes tumsā uz sienas ar luminiscējošo flomāsteru rakstīja Polijas abortu aizlieguma protestētāju saukli, kas pazīstams miljoniem poļu un šķita tik iederīgs arī vardarbības muzejā. Saukļa aptuvenais tulkojums skan: “Ja valdība mani neaizsargā, es aizsargāšu savas māsas.” Tallinas daudzstāvu nama dzīvoklī mēs vietā, kur tas normālos apstākļos nebūtu iespējams, uzbūvējām zaļu augu sienu un ārtelpas horeogrāfiju noskatījām no nama iedzīvotājām, kas pagalmā regulāri izkāra veļu.

Muzejs mums no paša sākuma ir bijis daudzu kopdarbs. Kad pirms gada Rīgā sākām strādāt ar cietušajām sievietēm, uzreiz izlēmām, ka veidosim šo darbu kopā ar viņām, nevis par viņām. Ja mēs runātu viņu vietā, mēs atņemtu viņām balsi un iespēju pateikt to, ko un kā viņas grib, – tieši tāpat, kā tas viņām tika liegts varmācīgās attiecībās.

Aizvien biežāk aizdomājos, ka veids, kādā strādājām, ir gan konceptuāla, gan ētikā balstīta izvēle. Man šķiet, ka mūsdienu viedokļu pieblīvētajā pasaulē svarīgi ir ne tikai tas, ko darbs vēsta, bet arī, kā tas top un kādas mikroattiecības darba procesā mēs būvējam. Muzejs man iesvieda sejā skaudro un nepatīkamo faktu, ka es zinu vardarbību, labi pazīstu to jau daudz gadu, jo hierarhija, ignorēšana, runāšana pāri, nedzirdēšana un citas “nekaitīgas” varas izrādīšanas formas ir tik dziļi mūsos iesūkušās, ka ikdienā pieņemam to par ierasto lietu kārtību, bet mākslā – nereti par īsāko ceļu uz labu rezultātu. Vai mēs spējam strādāt citādāk, atrast vai radīt no jauna lauku, kur parūpēties citam par citu un to, kas mums apkārt? Filozofe, dejas un performances pētniece Bojana Kunsta raksta par to, ka mēs mākam izrādīt pareizās rūpes, bet esam radikāli atstājuši novārtā to, kā ir rūpēties ar – ar klātesamību, ar uzmanību, ar sadzirdēšanu, ar maņām un jutekļiem, ar daudzbalsīgu, konkrētām interesēm, tēmām un projektiem nepakļautu savstarpēja atbalsta un līdzāspastāvēšanas tīklu, ar dzīvi, kas vienlīdz pieejama visiem. Citējot citu brīnišķīgu teātra mākslinieci Sāru Vanhē: “Tas nav par lietu, bet par atbalsi, ko tā rada.”

Attēls: “Lietisko pierādījumu muzejs” Tallinā, foto Laura Stašāne.