Anastasija Lonšakova*

Latvijas laikmetīgās dejas apvienība “Ārā” pirmoreiz viesojās Bomlo (Bømlo) salā Norvēģijas rietumu piekrastē. Brauciena mērķis bija Latvijas mūsdienu dejas mākslas popularizēšana un attīstīšana. Šāda pieredzes apmaiņa starp Latviju un Norvēģiju kļuva iespējama, pateicoties brauciena organizētājai Annei Birtei Nordai. Viņa ir viena no “Ārā” dalībniecēm, un ar viņas palīdzību mums izdevās uzsākt sadarbību ar “Simba Dance Ensemble”, kuru vada Simba Normans Fulukia (Simba Norman Fulukia). Simba ilgus gadus bija Norvēģijas nacionālās laikmetīgās dejas apvienības “Carte Blanche” dalībnieks. Vēlāk viņš pievērsās pasniedzēja darbam un izveidoja savu grupu “Simba Dance Ensemble”, kuras bāzes vieta šobrīd ir Bomlo sala. Vienlaikus Simba ir iedibinājis un vada iespaidīgu deju festivālu Bergenā “Bergen Afro Arts festival”. Šogad tas notiks jūnija vidū, un dejas apvienība “Ārā” būs programmas viesu vidū.

Četru dienu garumā apvienības “Ārā” dalībnieki Taisija Frolova, Eva Kronberga, Modris Opelts, Anastasija Lonšakova un Anne Birte Norda guva pieredzi, sadarbojoties ar Bomlo salas laikmetīgās dejas mākslas pārstāvjiem, sniedza meistarklases studentiem, noslēdzot visu ar pārskata koncertu. Paralēli tam dejas grupa norvēģu skatītājiem parādīja tādas sava repertuāra izrādes kā “Trīs Grācijas”, “Trīs un kleita”, kā arī improvizācijas izrādi, kurā cieši sadarbojās ar skatītājiem, iesaistot tos izrādē. Skatītāji bija apmierināti.

Mūsu sadarbība ar Simbu un studentiem bija ļoti interesanta un iedvesmojoša – tā bija sadarbība ne tikai profesionālajā līmenī, bet arī saikne no sirds uz sirdi. Mums tika dota brīnišķīga iespēja parādīt Latvijas laikmetīgo deju Norvēģijas publikai.

Tas ir daudzsološs sākums ciešai sadarbībai starp dejas apvienību “Ārā” un “Simba Dance Ensemble”. Pēc atgriešanās no Norvēģijas Latvijā radās vēlēšanās aktīvāk popularizēt laikmetīgo deju un vest to uz vistālākajām Latvijas vietām – ciemiem, pilsētām, neizzinātiem rajoniem, paplašināt auditoriju un iepazīstināt cilvēkus ar laikmetīgo deju, izejot ārpus populāro teātru ietvariem, apgūstot jaunus deju laukumus. Latvijā laikmetīgā deja pagaidām pārsvarā koncentrējusies galvaspilsētā, tai ir neliels skatītāju skaits un minimāls finansiāls atbalsts no valsts puses. Toties Norvēģijā nav svarīgi, vai tas ir balets, teātris, vai laikmetīgā deja – viss tiek vienlīdz labi atbalstīts. Tiek piešķirti prāvi granti, sponsori labprāt atbalsta jaunos horeogrāfus un deju grupas iesācējas. Problēma ir tā, ka Latvijā daudzi nesaprot un nezina, kas ir laikmetīgā deja; atnāk, noskatās un, neko nesapratuši, aiziet, jo neizprot šo dejas virzienu. Pārsvarā atnāk un gaida gatavu sižetu, cerot ieraudzīt uz skatuves ierasto un banālo, bet, ieraugot kaut ko eksperimentālu, nepieņem to, līdz neesi viņus nomierinājis un izskaidrojis, ka ir tāds virziens – laikmetīgā deja. Lai laikmetīgo deju pieņemtu vairāk skatītāju, lai tā iegūtu vairāk fanu, ir nepieciešams iet plašumā, stāstīt un rādīt to, ko mēs darām. Kā to dara Simba, kurš Bomlo mākslas skolā sāka salas iedzīvotājus iepazīstināt ar šo dejas virzienu, un pēc kāda laika cilvēki sāka apjēgt, kas tas ir. Pat vairāk – bērniem, pusaudžiem un pat pieaugušajiem šis dejas virziens noder, lai attīstītu savas radošās spējas, kā arī tik būtisku iezīmi kā prasmi patstāvīgi domāt. Turklāt nav svarīgi, vai tu atrodies uz skatuves, vai esi skatītājs. Protams, laikmetīgās dejas attīstīšanai ir nepieciešams finansiāls atbalsts un šis atbalsts pagaidām ir minimāls, tomēr, paldies dievam, tāds ir. Ir jāatrisina daži birokrātiski jautājumi, un, ja paveiksies, atbalsts ir garantēts.

“Es nekad nebiju domājis, ka deja mani aizvedīs līdz Norvēģijai, un, lūk, es, puisis no Āfrikas, esmu šeit. Esmu pārliecināts, ka deja ceļ tiltus starp cilvēkiem, starp pilsētām un valstīm.” Tas, kas notika ar Simbu, ir viņa izvēle – vai nu atgriezties savā pilsētā Zimbabvē, vai pēc mācībām palikt Norvēģijā. Viņš palika, nonāca “Carte Blanche”, 10 gadu laikā apbraukāja visu Norvēģiju, pabija ASV, pēc tam Bomlo salā atrada mākslas skolu, kurā nebija kas pasniedz deju, iestājās tur un tagad ar skolas starpniecību sadarbojas ar ārvalstu dejas pārstāvjiem, aicina jaunus horeogrāfus un deju grupas, kuras brauc nevis uz Norvēģijas galvaspilsētu, bet tieši uz salu. Valstij nav iebildumu, ka puisis no Zimbabves ceļ tiltus no Bomlo uz Āfriku un citām zemēm.

Samuela Papoto no Itālijas mums izstāstīja, kā viņa nonākusi Simbas grupā: “Beigusi bakalauru Roterdamā, es sāku meklēt konkursa atlases un deju grupas. Uzdūros Simbas apvienībai, man iepatikās tās dejas filozofija un es uzrakstīju uz norādīto adresi, ka vēlos piedalīties atlasē, uzdevu jautājumus, kas un kā. Simbas atbilde mani pārsteidza. Viņš atbildēja, ka esmu viņa grupā. Kā tā? Viņš taču pat nebija mani redzējis, nezina, kā es dejoju. Viņam viss ir vienkārši – ja tev ir ko teikt un tev ir vēlēšanās nest deju pasaulē, tad esi laipni lūgts komandā. Pēc kāda laika viņš mani aicināja atbraukt uz salu, kur arī sākās mūsu sadarbība. Domāju, ka Simbam ir savdabīga spēja piesaistīt domubiedrus.”

Noslēgumā gribu teikt, ka pēc šī brauciena mēs nolēmām paplašināt ģeogrāfiju, izejot ārpus Rīgas un Latvijas robežām, būt atvērtiem, rīkot kopīgus projektus, sadarboties ar ārvalstu grupām, un tad Latvijas laikmetīgā deja sasniegs jaunu līmeni.

Brauciens norisinājās no 2016. gada 9. februāra līdz 14. februārim.

*Anastasija Lonšakova par sevi raksta: “2012. gadā, atbraucot no Sibīrijas pilsētas Irkutskas, veiksmīgi iefiltrējos Latvijas laikmetīgās dejas aprindās. 2015. gadā absolvēju Latvijas Kultūras akadēmiju, dejoju laikmetīgās dejas apvienībā “Ārā” un cenšos būvēt dejas tiltus starp Baikāla ezeru un citām vietām uz šīs zemes, pašreiz – starp Latviju un Baikālu.”

No krievu valodas tulkojusi Anna Minka

Foto: Anastasija Lonšakova