Anna Andersone*

Sākoties “Contemporary?”, pirmajā brīdī šķiet, ka esmu sajaukusi izrādes. Skanot pirmatnīgi enerģētiskai un noslēpumainai mūzikai, no tumsas iznirst trīs dejotāji – sarāvušies čokurā uz grīdas, viņi raustās apvaldītās konvulsijās, it kā mēģinātu izšķilties no kādas neredzamas čaulas – pamazām izslejas un atkal sabrūk, ķermeņiem lokoties kā salauzītiem zariem. Tā tas dziļā nopietnībā un dramatismā turpinās minūtes piecpadsmit, un pēc zālē valdošā absolūtā klusuma jaušu, ka neesmu vienīgā apjukusī. Taču te pēkšņi iedegas gaisma, mūzika nojūk un viens no dejotājiem neizpratnē jautā pārējiem diviem: “Why are we doing this?! This is boring!” (angļu val. –Kāpēc mēs to darām?! Tas ir garlaicīgi!).

Iespaidīgais ievads un tam sekojošā atgriešanās realitātē piesaka vienu no izrādē caur brīnišķīgu ironiju risinātajām tēmām – šauro robežu starp mākslu un pretenzijām uz to. Caur nelielām dejas etīdēm atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta vairākkārt – vienā no asprātīgākajiem brīžiem dejotāji nolemj pievienot savam priekšnesumam tekstu, kas pamazām no aizpasaulīga monologa, ko zemā balsī deklamē Pauļus Tamole, pārvēršas komiski prozaiskā apcerē par to, kāpēc rūc dejotāja vēders, ja viņš taču pirms tam ir paēdis. Tiek ironizēts arī par šinī mākslas veidā izplatītām klišejām (mūžīgā „satikšanās un šķiršanās” tēma caur deju tiek risināta, skanot Leonarda Koena “Hallelujah”) un jau par leģendāriem kļuvušiem paņēmieniem, kā, piemēram, krišanas un piecelšanās sēriju no Pīnas Baušas izrādes “Café Müller” (1978) – Mants Stabačinsks ceļas un krīt no krēsla, līdz saprot, ka vienīgais veids, kā beidzot apsēsties, ir apgāzt arī pašu krēslu. Parodēta tiek arī tieksme laikmetīgo deju izskaidrot, analizēt, piešķirt tai vēstījumu – pēc komiskas un diezgan haotiskas darbošanās ap smilšu spaini, krēslu, garu mietu un kedu pāri Mants Stabačinsks, konfrontēts ar prasību pēc izskaidrojuma, piesardzīgi atbild, ka stāsts ir par sievietes un vīrieša vienlīdzību.

“Contemporary?” vairāk nekā ierasts laikmetīgās dejas priekšnesumos izmantoti klasiski teātra elementi, piemēram, dialogi un tekstā balstīta dramaturģiskā struktūra ar atsevišķām epizodēm. Izmantots arī interaktivitātes princips, kas ļauj veikli nojaukt robežas starp realitāti un priekšnesumu, gan personiski uzrunājot skatītājus (piemēram, jautājot viņu viedokli par redzēto vai stāstot par savu ceļu uz deju), gan imitējot dažādas komiskas neveiksmes iestudēšanas procesā, radot ilūziju par improvizāciju un mākslas darba tapšanu šeit un tagad, publikas acu priekšā. Taču jāsaka, ka dejotājs nav tas pats, kas aktieris, dramaturgs vai režisors, tāpēc dažās no epizodēm to komiskais un skatuviskais potenciāls palika neizmantoti, piemēram, ik pa laikam, runājot dialogus un monologus, jūtams dejotāju mulsums, nedrošība (iespējams, pie vainas ir arī tas, ka izrāde notika angļu valodā), tāpat brīžam liekas, ka skatuviskajai darbībai pietrūkst ritma, lielāka tempa, arī nedaudz asprātības.

Tomēr iepriecināja pastāvīgie zālē skanošie smiekli kā likumsakarīga reakcija uz dejotāju atbruņojošo pašironiju par sevi un profesiju, ko tie pārstāv, jo, kā jebkurā mākslas sfērā, viens no galvenajiem radošuma dzinuļiem vienmēr ir bijis rotaļīgums un improvizācija, ko paši dejotāji arī apliecina, finālā vienojoties trakulīgā dejā pie skaņdarba ar zīmīgu nosaukumu “Lose Yourself To Dance” (Atbrīvojies dejā). Gan jāmin, ka šāda laikmetīgās dejas atbrīvošana no pārnopietnības nav jaunums mūsu mākslas telpā – līdzīgi ir rīkojusies Olga Žitluhina savā izrādē “Ārā”, kuras finālā kopā ar dejotājiem vienoties dzīvīgā lēkāšanā tika aicināti arī skatītāji. “Contemporary?” noteikti paredzēta ne tikai dejas mīļotājiem un pazinējiem, kas spēs atpazīt izrādē redzamās atsauces uz mūsdienu modernās dejas parādībām, bet arī tiem, kurus joprojām mulsina brīžiem tiešām savādā laikmetīgās dejas valoda un izteiksmes līdzekļi.

*Anna Andersone studē teātra zinātni maģistrantūras 2. kursā. Lasa un raksta par teātri, kā arī pamazām iepazīst un mēģina atšifrēt laikmetīgās dejas fascinējošo valodu.