Eva Krūmiņa*

Šīgada 13. un 14. septembris bija īpašs visai Latvijas laikmetīgās dejas kopienai, jo tai piederīgie beidzot raduši sev un dejai mājas laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” Valmierā. Dejas mājas atklāšanas pasākums veiksmīgi sakrita ar starptautisko jaunā teātra festivālu “Homo Novus”, kuram arī šogad lieli svētki – 30 gadu jubileja, un laikmetīgās dejas septembra programma “Kurtuvē” bija daļa no festivāla norises. Lasot par programmā iecerēto, ne brīdi nešaubījos par savu vēlmi ne tikai redzēt un pieredzēt piedāvātās izrādes un ienirt to autoru vadītajās meistarklasēs, bet arī atrast savas, kolēģu un draugu fotogrāfijas scenogrāfes Kristas Ziemeles, Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves mākslu teorijas studentes Alises Piečes un “Dance.lv Žurnāla” redaktoru Intas Balodes un Rūtas Pūces veidotajā izstādē, kas veltīta laikmetīgās dejas vēsturei Latvijā.

Pirmais no Dejas mājas atklāšanai veltītajiem pasākumiem bija norvēģu mākslinieces Līsas Koletes Bisheimas (Lisa Colette Bysheim) vadītā dejas meistarklase, kurā viņa dalījās savā pieredzē par izrādes “Zilais karuselis” (“Blue Carousel”) tapšanu un tajā izmantotajām kustību metodēm. Tagad, divus mēnešu vēlāk, joprojām atceros slow rave party (lēno reiva ballīti^[1]). Telpa, pilna ar cilvēkiem, gaišā dienas laikā dun no dinamiskas un skaļas tehno stila mūzikas, bet dejotāji tās pavadījumā kustas palēnināti, dejojot ne tikai ar ķermeni, bet arī ar seju, kas, protams, ir daļa no tā. Izrādes veidotājām – gan iepriekš pieminētajai Līsai, gan Katrīnei Patrī (Katrine Patry) – reiva ballīšu kultūra ļāvusi saskatīt līdzības ar dzīvnieku pasaulē sastopamajiem partneru pievilināšanas un pārošanās rituāliem, kuros būtiskas ir varas un pakļaušanās attiecības. Meistarklases dalībniekiem, izpildot repetitīvas kustības, ir jāatrod tiešs acu kontakts ar kādu citu no klātesošajiem. Un efekts ir tiešām pārsteidzošs – cik gan tiešs acu skatiens var būt kompromitējošs un seksuāli uzlādēts bez iekšēja nodoma, vien ar ārējas formas palīdzību.

Pāris desmitu soļu attālumā no meistarklases norises vietas Valmieras Kultūras centrā laikmetīgās dejas kopienas pārstāvji, entuziasti un interesenti tiek sagaidīti “Kurtuves” telpās. Skan čalas, šķind glāzes, un pretī raugās daudz pazīstamu seju. Daļa atnācēju kā liptin pielīp pie izstādes attēlu pilnajām sienām un cenšas vai nu atminēties, vai sameklēt, vai uzzināt. Diezgan drīz dejas kritiķe, kuratore, “Dance.lv Žurnāla” redaktore un Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja Inta Balode mūs aicina iekšā izrādes telpā un mudina ātri ieņemt sēdvietas. Gandrīz uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc esam steidzināti. Skatuves kreisajā malā Annas Novikovas trauslais stāvs tur ap vidukli aptinušos Agati Bankavu, tur viņu ilgi un apņēmīgi, kamēr visi atraduši savas vietas un zāle apklususi. Laikmetīgās dejas izrāde “Divotne” ir sākusies. Viss, kas seko pēc tam, ir dejas valodā izstāstīts stāsts, kā ir būt mātei un ne-mātei vienā personā. Anna savu mātišķo tēlu ietērpj rūpēs, kamēr Agates tēls izdejo bezrūpību. Dramaturģiski lielāks uzsvars likts uz mātišķo aspektu, kas, pēc izrādes veidotāju Rūtas Pūces un Annas Novikovas teiktā, toreiz, pirms septiņiem gadiem, bijusi iedvesma izrādes radīšanai no personīgās pieredzes. Mani gan toreiz (Annas Novikovas vietā tad dejoja Rūta Pūce), gan tagad pārņem gluži vai kinestētiska empātija pret notiekošo uz skatuves. Kā samierināt šīs abas tik atšķirīgās personības šķautnes, kas dažkārt vienlaicīgi vēlas iet dažādos virzienos? Kā būt labai mātei saviem bērniem un palikt uzticīgai pašai sev? Izrādes beigās Annas Novikovas un Agates Bankavas atveidotie tēli, kas kopā mērojuši ceļu no dzemdībām (mēdz teikt, ka dzemdībās piedzimst ne tikai bērniņš, bet arī sieviete piedzimst par māti) izrādes sākumā cauri grūtībām, rūpēm, alkām pēc brīvības, apkārtējo cilvēku radītajam spiedienam, tagad nonākuši skatuves labajā stūrī apskāvušies, simboliski pieņēmuši viens otru, radot iespaidu par lineāru vēstījumu no mātes skatpunkta.

Izstāžu telpā pēc izrādes mūs uzrunā Inta Balode, kas, kā viņas kolēģi un viņa pati atzīst, ir “vainīga” pie šīs Dejas mājas “Kurtuvē”. Un cik labi, ka tādi “vainīgie” tiek atrasti un celti gaismā! Inta oficiāli atklāj laikmetīgās dejas vēsturei veltīto izstādi un saka ievadvārdus par godu drīz gaidāmajai laikmetīgās dejas 30 gadu jubilejai Latvijā. Viņa piebilst, ka izstādes jaunāko gadu materiāls vēl tiek gatavots, bet paši horeogrāfi un izrāžu autori naski vien aizpilda patukšās sienas ar savu un kolēģu svaigāko veikumu, pierakstot uz tām izrāžu nosaukumus, pirmizrāžu datumus un vietas, un tas mani vedina uz domām par kopradi un savstarpēju atbalstu kopienas piederīgo starpā.

Ātri paiet stunda, un tiekam aicināti uz Artūra Nīgaļa veidoto izrādi “Silueta burti”. Šī Artūra bakalaura darba izrāde, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, nešaubīgi ir veiksmīgākais bakalaura darbs laikmetīgās dejas absolventu vidū, jo iekļauts prestižajā “Aerowaves” Top 20 izrāžu programmā, un tas nevienai izrādei no Latvijas iepriekš vēl nebija izdevies. Artūrs šo izrādi dejo pats kopā ar savu studiju biedreni Mārīti Supi. Kā Artūrs vēlāk stāstīs, sākotnēji viņš nebija paredzējis dejot pats savā darbā, bet dažādu apstākļu dēļ tā sanāca. Godīgi sakot, ir grūti iztēloties kādu citu dejotāju uz skatuves viņa vietā. Gan apskaužamās dejas tehnikas prasmju dēļ, gan vēl jo vairāk dziļi personīgās tēmas dēļ, kas kalpojusi kā iedvesmas avots izrādei, – tās ir autora attiecības ar tēvu. No griestiem lejup krītošā resnā aukla vienubrīd atgādina čūsku, kurai grūti tuvoties, citubrīd tā, apvijusies ap seju un kaklu, liek domāt par pašiznīcību, bet jau pēc brīža tā kalpo kā savienojuma punkts, kas spēj sniegt cerību, taču reizē arī piesiet un likt būt atkarīgam no otra cilvēka. Autors prasmīgi spēlējas ar asociācijām, un šķiet, ka pāreju starp tām pirmajā izrādes daļā nemaz nav – ir viengabalains plūdums, kas neļauj skatītājam novērsties. Gan Artūrs pats, gan Mārīte ar lielu precizitāti strādā kā ar saviem ķermeņiem, tā ar svešķermeni – auklu. Jūtos lepna un pacilāta par Artūru, viņa gaidāmajām iespējām festivāla “Aerowaves” sakarā un jau gūtajiem panākumiem, kā arī par to, ka šis darbs nesīs Latvijas vārdu laikmetīgās dejas jomā Eiropas un pasaules mērogā.

Nākamā ir Luksemburgas mākslinieku Sāras Baltcingeres (Sarah Baltzinger) un Izaja Vilsona (Isaiah Wilson) dejas izrāde “Megastruktūra” (“Megastructure”). Skatītāji ir savās vietās, un gaismas sāk lēnām dzist, bet neizdziest pavisam, kā tas parasti ierasts izrādēs. Zālē valda puskrēsla un klusums. Uz skatuves uznāk jauna sieviete un vēro skatītājus. Viņa vērš savu skatienu virzienā, no kura dzird kaut mazāko troksni, pat nedaudz pārmetoši (vai man tikai tā šķiet?). Viņa skatās uz skatītājiem tik ilgi, līdz zālē nav dzirdams neviens čuksts, krēsla čīkstoņa vai konfektes papīrīša čaukstināšana. Izrāde sākas, un sievietei uz skatuves pievienojas jauns vīrietis. Viņu abu kustību estētika šķiet ļoti specifiska – tāda, kas būtu drīzāk raksturīga marionetei, ne cilvēciskai būtnei. Abu dejotāju ķermeņu daļas laiku pa laikam atsitas pret grīdu, veidojot ritmisku partitūru. Savdabīgs ir arī veids, kā viņi eksistē kopā, – it kā puzles gabaliņi, kas papildina viens otru, reizēm paverot viens otram jaunas kustību iespējas, bet reizēm nobloķējot otra ķermeni. Viņu abu pārvietošanās pa skatuvi atgādina dzīvu pieminekli, kas eksistē kādā neizprotamā agregātstāvoklī. Izrādei tuvojoties noslēgumam, arī kustību intensitāte pieaug un liekas, ka pustumsa izvēlēta, lai skatītāja acs sāktu tvert notiekošo pa kadriem, veidojot stroboskopisku efektu^[2]. Kā vēlāk stāstīs paši mākslinieki, izrādei nav ārēja iedvesmas avota. Viņi abi, būdami pāris, aizbraukuši rezidencē un sapratuši, ka savstarpējā koeksistence arī ir izrādes centrālā tēma. Es tiešām sen nebiju redzējusi tik iespaidīgu izrādi ar tik minimāliem izteiksmes līdzekļiem – neapšaubāmi, galvenais no tiem bija kustība.     

Nākamās dienas “must do” sarakstā ir iekļauta gan “Megastruktūras” mākslinieku meistarklases, gan izrādes “Zilais karuselis” apmeklēšana. Pēc iepriekšējā dienā redzētās izrādes joprojām esmu pilna sajūsmas, gaidot jaunas kustību metodes atklāšanu savā ķermenī. Meistarklase ir ļoti labi apmeklēta, tāpēc, klases vadītāju mudināti, grupējamies vairākās kolonnās, lai veiktu crossing floor^[3]. Novēroju, ka kustības man ir zināmas, bet tiek izpildītas nedaudz atšķirīgi– ar pavisam citu fokusu uz ierastajām lietām. Cik gan grūti ir censties iegalvot ķermenim neturpināt ierasto ceļu, varbūt pat grūtāk par jauna kustību materiāla apgūšanu! Kustību sekvences no vienkāršām kļūst aizvien grūtāk izpildāmas, līdz noslēgumā daudzi no mums jau ir padevušies un turpina dalību, vērojot notiekošo no malas. Tikai pēdējās desmit minūtes tiek veltītas mākslinieku “Megastruktūras” kustību tehnikas izmēģināšanai. Ieskats ir tik īss, ka pēc diviem mēnešiem esmu aizmirsusi principus, kas kustību padara tik īpašu. Žēl.

““Zilais karuselis” ir satīra par pavedināšanu. Izrāde, kuru iedvesmojušas putnu pārošanās dejas un vēlme dekonstruēt pavedināšanas un varas rituālus. Mākslinieču duets Līsa Kolete Bisheima un Katrīne Patrī izmanto humoru un atkārtošanos kā horeogrāfiskus līdzekļus, lai runātu par to, kā tiek uztverts, objektivizēts un kategorizēts sievietes ķermenis.”^[4] Izrādes apraksts šķiet intriģējošs un  ekspektācijas raisošs. Darbs sākas, četrām sievietēm pa vienai pieejot pie galda, uz kura izvietotas dīdžeju pultis (skaņas noformējumu nodrošina dīdžeju asiangirlsonly (Tēas un Miriamas Mikelsenu) dzīvā uzstāšanās ). Skanot ritmiskai mūzikai, viena no dejotājām nostājas skatuves centrā ar seju pret skatītājiem, vēršot tiešu skatienu auditorijā, un uzsāk izpildīt kustības, kas balstās uz atkārtojumu. Te jāpiebilst, ka en face^[5] pozīcija laikmetīgajā dejā nav bieži sastopama. Atminoties Sāras pasniegto meistarklasi iepriekšējā dienā, esmu pārliecināta, ka šī ir absolūti apzināta izvēle. Ir sajūta, ka dejotāja aicina sevi uzlūkot ar seksuāli objektivizējošu skatienu, taču tajā pašā laikā to vērš pret skatītājiem, vienlaicīgi kļūstot par skatienam pakļauto “medījumu” un skatienu raidošo “mednieku”. Aprakstīt sajūtas ar dzīvnieku pasauli saistītā valodā šķiet pilnīgi leģitīmi, ja reiz pašas izrādes veidotājas norāda uz šādu saikni. Apvienot reiva ballīšu kultūru ar putnu pārošanās rituāliem, manuprāt, ir asprātīgs paņēmiens teorijā, taču praksē nostrādā tikai daļēji. Asiangirlsonly dzīvā mūzikas radīšana uz dīdžeju pults ir tik dinamiska un pulsējoša, ka reizēm atņem uzmanību no skatuves priekšplānā notiekošā. Lai cik enerģiski dejotājas kustētos, tas aizvien šķiet par maz attiecībā pret skaņas piepildījumu. “Zilā karuseļa” nobeigumā secinu, ka šoreiz izrādes idejiskajā materiālā un kustību metodē slēpjas daudz lielāks potenciāls, nekā tas ticis realizēts.

Uzturoties “Kurtuvē” pēc izrādes, skatītāji tiek pulcēti, lai ieklausītos diskusijā ar izrāžu veidotājiem. Sintija Siliņa sarunu meistarīgi moderē un ļauj gan māksliniekiem pastāstīt par iedvesmas impulsiem, gan klātesošajiem ieskatīties konkrētu ainu tapšanā, saiknē ar skatītājam nezināmo. Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmas kuratore Santa Remere un pie Dejas mājas “vainīgā” Inta Balode vēl steidz teikt iedvesmojošus ceļavārdus nākamajiem laikmetīgās dejas 130 gadiem Latvijā (saules mūžu!) un tās jaunajām mājām “Kurtuvē”.

Es savukārt novēlu Dejas mājai:

 – pulcināt arvien jaunus un dažādus dejas un kustības māksliniekus;

 – paralēli izrādēm rīkot atvērtas deju meistarklases pie izrāžu veidotājiem, jo caur kinētisku pieredzi iespējams arī dziļāk uztvert radošo darbu;

– runāt par laikmetīgo deju un palaist to tautiņās!

Bet valmieriešiem vēlu novērtēt privilēģiju baudīt laikmetīgo deju teju pie savām namdurvīm, kamēr citi dejas mīļi uz “Kurtuvi” mēro ceļu no visiem Latvijas, Eiropas un pasaules nostūriem.

*Eva Krūmiņa ir saistīta ar laikmetīgo deju apmēram divdesmit gadu, brīžiem atrodoties skatītāju priekšā, brīžiem vērojot notiekošo kopā ar tiem. Rakstīšana par deju, viņasprāt, ļauj šķetināt un iedziļināties radošā darba “pieliekamajā kambarī”, kas var izrādīties pilns ar pērlēm.

Titulfoto autors: Aivars Ivbulis

^[1] Lieli, sākotnēji nelegāli pasākumi pamestās noliktavās, fabrikās vai brīvā dabā, kuru centrā ir dejas visas nakts garumā skaļas un ritmiskas mūzikas pavadībā. (Tezaurs.lv)

^[2] Periodiska, pārtraukta apgaismojuma vai ļoti ātras kustības apstākļos objekts šķiet “sastindzis”, kustas lēnāk vai sadalās “kadros”.

^[3] Termins, ko parasti lieto, lai apzīmētu pārvietošanos telpā no vienas studijas vai skatuves malas uz otru, bieži izmantojot virkni uzdevumu, vingrinājumu vai kustību frāžu.

^[4] No festivāla “Homo Novus” mājaslapas. (https://homonovus.lv/lv/event/zilais-karuselis/)

^[5] En face (franču val.) dejā nozīmē pozīciju, kur dejotājs stāv “pret skatītāju”, t.i., ķermeņa priekšpuse ir vērsta tieši uz priekšu — pret auditoriju vai spoguļa virzienā.