Dita Eglīte

Ar Līgu tiekamies kādas lietainas rudens dienas rītā. Taču saruna ir ļoti saulaina un dzirkstīga. Līga Liberte kopā ar saviem dejotājiem veido jaunu izrādi „Mēs esam ceļotāji”, kas veltīta diviem tuviem pāragri aizgājušiem cilvēkiem – brālēnam un māsīcai. Taču izrāde solās būt emocionāli gaiša un dzīvi apliecinoša.

Intervijas sākumā Līga pasūdzas par to, ka viņai jau parasti jautājot tik divas lietas – kā sākusi dejot un par ko būs jaunā izrāde. Šos jautājumus arī es tomēr sarunā nespēju apiet, taču sāku ar interesi par lielisko Līgas studijas menedžmentu. Jā, Līgas radītās dejas izrādes ir uz mākslas un populārās kultūras robežas, taču sevi piedāvāt ar pieklājīgu pašapziņu, nekautrējoties no pašu padarītā – tas latviešiem nemaz nav tik raksturīgi. Un māksliniekiem jo mazāk.

-Kā satiki savu menedžeri Ilutu?

Viņa pati mani atrada. Iluta bija sākusi pie manis dejot „Sexy Lady Dance” kursos. (Ik pa laikam es tādus desmit nodarbību kursus vadīju sievietēm – lai apgūtu sievišķīgas kustēšanās mākslu.) Kādā brīdī, kad jutu, ka vairs netieku pati ar visiem darbiem galā, ierakstīju Twiterī, ka meklēju palīgu. Viņa atsaucās, satikāmies un uzreiz sapratu, ka – jā, es gribētu, lai mani pārstāv tāds cilvēks! Man ir svarīgi, kā cilvēks izskatās, kā runā (mēs pat bijām līdzīgi saģērbušās!). Viņa ir par mani nedaudz vecāka un, skatoties uz viņu nodomāju – tāda sieviete arī es gribētu būt… (Sirsnīgi smiekli) Un kopš tā brīža mēs strādājam kopā. Viņa mani visu laiku dzen uz priekšu, viņa plāno arī manu kultūras dzīvi, piezvana un saka – tajā un tajā datumā mēs ejam uz „Pūt, vējiņi!”, bet tad – uz „Otello”,  pieraksti. Viņas princips ir – ja neiesi uz maksimumu, tu nevari zināt, cik daudz iespējams izdarīt un panākt… Viņa tiešām tic tam, ko es daru, un visu laiku to man atgādina.

-Kas ir tavi dejotāji studijā un teātrī „Body&Soul”? Vai ir arī ar iepriekšēju dejošanas pieredzi?

Strādāju ar pieaugušajiem, tāpēc lielai daļai ir jau kāda iepriekšēja pieredze, bet ir arī tādi, kuri sāk no nulles.

-Un ar ko tev pašai viss sakās?

Septiņu gadu vecumā sāku nodarboties ar sporta dejām. Mums toreiz skolā dejošana bija viena no obligātajām nodarbībām. Un tā nopietni divpadsmit gadus. Līdz iestājos pie Olgas Žitluhinas Latvijas Kultūras akadēmijā… Taču jau pirmajā pusgadā beidzās mana sporta deju karjera, jo sapratu, ka nevaru savienot. Turklāt – pie Olgas akadēmijā man bija daudz interesantāk. Sporta dejās lielu lomu spēlē nauda, savstarpēja pazīšanās, attiecības… Tā kā man nekad nav bijusi liela nauda, šajās dejās vienmēr jutos nekomfortabli. Bet, kad aizgāju pie Olgas, man atvērās pārsteidzoša pasaule – tu vienkārši vari dejot! Nav nekādu sacensību, neviens neskatās, kas mugurā (jo, ja sporta deju pasaulē tev mugurā nav „Dolce&Gabana”, tad varbūt tu īsti neesi foršs cilvēks…) utt.

-Kā tad par laikmetīgo deju vispār uzzināji?

Paldies mammai! Skolā īpaši nemācījos, biju „māksliniece”, teicu – dejošu visu mūžu, es taču esmu tik talantīga sporta dejās (ar ironiju). Domāju – izmācīšos par frizieri, iziešu desmit  mēnešu kursus… Bet mamma teica – varbūt tomēr vajag darīt to, kas patīk?… Viņa atrada internetā, ka ir tāda Latvijas Kultūras akadēmija, teica – aiziesi uz konsultācijām, Olga tevi pieliks pie stangas un pateiks, vai tev vispār ir jēga stāties (viņa laikam ar kādu, kas kaut ko vairāk zināja, bija runājusi), un tad tev būs eksāmeni… Man likās – ai, nu, tas jau vienkārši. Stanga?… Tik tizla jau neesmu… (atkal ar ironiju) Kā tad!? Un tad bija trīs konsultāciju dienas – klasika, tehnika, improvizācija, kompozīcija… Es aizbraucu uz šitādiem papēžiem (izteiksmīgi rāda sprīdi) ar autobusu, spīdīgā „zelta” blūzē… Ārprāc! Knapi tiku mājās. Bet tās bija trīs ļoti laimīgas dienas manā mūžā. Kaut es no tā visa neko daudz iepriekš nezināju. Citi vismaz bija gājuši pirms tam uz sagatavošanas kursiem…

Bet šīs trīs dienas bija arī nenormāli smagas. Arī tāpēc, ka baidījos – visi labāki par mani, es taču no sporta dejām, neko nesapratu un kad vēl horeogrāfijas pa nakti bija jāsacer uz nākamo dienu… Tās bija šausmas. Taču, kad uzzināju, ka esmu tikusi budžeta grupā (kā desmitā), tad pirmo reiz laikam sāku sev noticēt, ka es varu kaut ko pati. Ka man nav vajadzīgs partneris vai nauda… Ka pati ar savu spēku varu kaut ko izdarīt. Atceros, kā es pilnā balsī no laimes kliedzu, kad uzzināju uzņemšanas rezultātus.

-Izklausās, ka tam varētu sekot kāda krīze…

Jā! Visi tie četri gadi bija viena liela krīze! (Sirsnīgi smiekli.) Bet, ja nopietni… No sākuma man viss ļoti patika, tad mūs aizveda uz pirmo laikmetīgās dejas izrādi – Pepeļajeva „Gulbju ezeru”, un man likās – johaidī, kas tas par… mēslu ir… Sieviete ar kailām krūtīm, lauzītas rokas utt. Man, nākušai no sporta dejām tas likās (izteiksmīgi aizsedz acis)… Bet es arī sapratu – man ir jāmācās, jāuzsūc informācija, to vienkārši vēl nesaprotu…

Un tad mums visiem sekoja tas posms, kad – „māksla, māksla, māksla un viss pārējais ir sekli…”. Kad visi baigie „mākslinieki”, sāk ģērbties tikai vecās drēbēs, visu komerciju – prom! utt. Tā laikam ir „klasika” katram jaunuzņemtam kursam.

Taču lielākais krīzes posms bija otrajā gadā. Kādā brīdī sāka šķist, ka man atkal ir garlaicīgi, ka atkal esmu sevi izsmēlusi. Kaut tajā gadā brauca ļoti daudz dažādi pasniedzēji. Bet bija daudz un atklātu konfliktu ar Olgu. Esmu pārliecināta, ka tagad man nebūtu tāda drosme kaut ko pasniedzējam aizrādīt (un vēl – ko un kā mācīt!). Turklāt pēc studijām vienmēr esmu jutusi Olgas atbalstu savam darbam, kaut arī reti tiekamies.

Krīzes brīdī arī kursa biedrs Dmitrijs Gaitjukevičs teica, ka esmu it kā apstājusies savā attīstībā. Es gan pie sevis domāju – kāda gan jums daļa gar mani… Kaut pati jau jutu – kaut kas nav…. Un tad pēc trešā kursa vasarā aizbraucu uz Nicu, kur apguvu džeza deju, satiku Andželo Monako. Aptvēru – tas ir tas, kas man bija vajadzīgs. Atbraucu mājās ļoti iedvesmota. Nākamais uzdevums skolā mums tajā rudenī bija videodarbs, kurā saņēmu „9”. Tā bija pirmā tik augstā atzīme par horeogrāfiju (varbūt arī vienīgā). Tikai tad sapratu, ka es varētu būt arī horeogrāfs. Līdz tam domāju, ka laikam būšu tikai dejotāja, ka man nav horeogrāfa talanta…

Lielākais ieguvums no akadēmijas laika, un par to esmu ļoti pateicīga Olgai:  mums tika iemācīts domāt radoši. Tagad tik bieži saskaros ar frāzi – ei, nošpikojam, nozogam to un to ideju. Es nespēju to klausīties, man tas tā griež ausī! Es to nesaprotu. Kā tad tu vispār sevi drīksti saukt par mākslinieku!? Un šo radošumu iedeva Olga. Ļoti maz sakot ko priekšā. Kaut tajā brīdī šķita, ka pedagogam jāpalīdz vairāk – ar padomu, ar priekšā pateikšanu… Mēs malāmies paši. Protams, tu jau tāpat skaties apkārt, ietekmējies no citiem. Taču vispirms jāmeklē sevī, radoši jāmeklē!

-Kas ir tie cilvēku, kurus tu tagad pirmkārt aicini skatīties savus darbus?

Laikam vissvarīgākais cilvēks ir tētis. Lai viņš redzētu. Nu, viņa dēļ es vispār ļoti daudz ko šajā dzīvē daru. Bet tā… man gribētos, lai visi redz. Gan tie, kas dejo, gan tie, kas nedejo; lai kursa biedri redz; nozares profesionāļi, ar kuriem ikdienā vairs nesanāk komunicēt.

-Kāds tavai deju grupai ir mēģinājumu režīms?

Studijā mums nodarbības notiek katrai grupai 3 – 4 reizes nedēļā. Mums ir klasika, džezs, akrobātika, joga. Ar iesācējiem strādā Rūta Kublicka (tagad Olgas studente) un Rolands Meržejevskis. Rolands pasniedz džeza deju, Rūta – laikmetīgo deju. Mana pārliecība ir, ka džezu nevar dejot, ja nav laikmetīgās dejas bāze.

Bet, tuvojoties izrādēm, vakaros, kad beigušās visas nodarbības, (un viņi visi strādā un vēl daudzi arī mācās) no desmitiem līdz, kamēr es saku „šodien pietiks”, ir izrādes mēģinājumi. Savukārt, sestdienās no desmitiem līdz divpadsmitiem ir mēģinājums; no pus vieniem līdz diviem joga; no diviem līdz pus četriem – akrobātika. Pēc šīs dienas tu vari aiziet mājās un vienīgi iekrist gultā.

-Un viņi vēl piemaksā par to…

Jā! Tā ir liela slodze. Kaut gan man arī vienu periodu bija intensīvs darbs – kad piedalījos O!Kartes akadēmijas šovā. Bet tajā laikā es sapratu –  ja gribu ar pilnu atdevi strādāt savās studijas nodarbībās, man tā puse dienas iepriekš nepieciešama brīva. Ja es pa dienu „norukāju” šovā, domājot horeogrāfijas, audzinot un vēl par psihologu piestrādājot, – aizejot uz savu studiju, man vairs nav ko dot. Un sākas atstrādāšana.

-Kas ir tavas aktivitātes ārpus „Body&Soul”?

Praktiski tomēr tikai studija. Maksimāli cenšos citos projektos neiesaistīties. Jo zinu, ka studija tad cietīs. Pēdējais „baigais eksperiments” bija jau minētā O!Kartes akadēmija. Redzot viņu reklāmu – ka viņi rezultāta taisīs mūziklu, man momentā bija doma, ka tur jāpiedalās! Es gāju uz atlasi, dziedāju (kaut neesmu dziedātāja), teicu, ka gribu taisīt horeogrāfiju. Man to vajadzēja sev – pieredzei un lai neieslīgtu pašapmierinātībā. Četri mēneši bija drausmīgi smagi. Katru nedēļu jāizdomā divpadsmit horeogrāfijas, pašai tērpi jāpiemeklē, režija jāizdomā. Protams, ne jau viss tur izdevās labi un bija veiksmīgi, tomēr guvu pārliecību, ka arī popkultūrā var ielikt mākslu. Bet televīzijā es nekad vairs negribētu atgriezties…

Taču šim projektam man līdzsvaru sagādāja cits projekts: veidoju horeogrāfiju „Latvian Voices” grupai. Tādi pretstati! Vienā pilnīgs šovs, absolūts popsis, bet otrā – kad viņas sāka dziedat Bahu, es vienkārši sāku raudāt. Man pirmo reizi mūžā, nevis no emocijām, bet no mūzikas vibrācijām, bija jāraud. Es biju ļoti pateicīga par šo projektu. Kaut man īpaši nepatīk strādāt ārpus savas studijas – piemēram, uztaisīt dziedātājam horeogrāfiju. Manuprāt, nedejotājam taisīta horeogrāfija nemaz nav horeogrāfija. Pa labi, pa kreisi, pieliecies, atliecies… Un man šķiet, es nemaz to arī nemāku. Taču ar Lauru no „Latvian Voices” mums bija izveidojusies draudzīga sadarbība, viņiem bija arī savs režisors – Uģis Brikmanis, sapratu, ka visa atbildība nav tikai uz mani… Par „Latvian Voices” koncertprogramu es tiešām esmu lepna.

-Horeogrāfs Latvijā var izdzīvot ar savu darbu?

Var. Man, dibinot studiju, bija mērķis izaudzināt profesionālus džeza dejotājus, deju tirgū konkurētspējīgus. Un – es ar savu piemēru gribu pierādīt, ka ar dejošanu var nopelnīt naudu. Ir posmi, kad tās ir mazāk, taču es par to neuztraucos. Nu un kas, ja tikai trīs lati makā un jāizdzīvo nedēļu?! Pasmejos, aizeju uz „Supernetto”, sapērkos „Rolton” zupiņas un esmu paēdusi. Tas pat man šķiet romantiski.

Kad beidzu LKA, domāju – pedagoga darbs (pirms pārdevējas!) ir pēdējais, ko es varētu darīt. Par skolotāju? Nav prestiži… Tikai ar laiku sapratu, ka pedagoģija, saskarsme – tās ir man interesantākās lietas. Kādu laiku es spētu nedejot un netaisīt horeogrāfijas, bet bez pedagoģijas un dialoga ar dejotājiem vairs nevaru iedomāties ikdienu. Redz kā viss mainās, laikam ejot…

-Vai ir kas tāds, ko man vajadzētu zināt, ejot uz tavu jauno izrādi?

Izrāde ir autobiogrāfiska. Veltīta manam brālēnam Mārcim un māsīcai Ivetai. Bērnībā mēs trijatā daudz laika pavadījām kopā. Pēc traģiskajiem notikumiem sēdēju mājās un histēriski raudāju, domādama, ka man varbūt būs jāmirst nākamajai. Tai pat laikā es sapratu, ka esmu laimīga savā dzīvē – pat ja nomiršu, kaut ko savā dzīvē esmu izdarījusi: devusi cilvēkiem enerģiju, emocijas. Daudzi bijuši laimīgi saskarsmē ar mani, kaut vai mani dejotāji…

Un tapa izrāde. Izrādījās, ka Mārcis un Iveta pēc savas nāves man ir vēl tuvāki nekā dzīves laikā. It kā nepareizi šķiet, ka tas varētu mani iedvesmot kaut ko radīt. Taču nāves tēma man vienmēr bijusi ietverta izrādēs. Šoreiz vairāk runāts par to, ka cilvēks ir nemirstīgs. Man svarīgi, lai skatītājs zina, ka izrāde ir īsta, ka tajā nekas nav izdomāts tāpat vien.

Dzīve nav mūžīga un tāpēc to var pieņemt kā dāvana. Kad dvēsele nav ķermenī, tad viņa vienkārši ir vibrācija, Dievs. Kad dvēsele ir ķermenī, mēs varam just kaislības, un tā ir dzīves jēga. Jo bez ķermeņa kaislības nav iespējamas.  Tā es to saprotu.

Kopš akadēmijas laikiem visas izrādes, ko taisu, ir autobiogrāfiskas. Jo saprotu, ka es varu taisīt izrādes tikai par to, ko es tiešām zinu. Par tēmām, kas man svarīgas un par to, ko pati esmu piedzīvojusi. Es nesaku, ka tā visiem jādara, bet man tas ir svarīgi.

Gribētos, lai skatītājam pēc noskatīšanās varbūt ir nobirusi kāda asara, bet lai viņš aizietu ar gaišu un vieglu sajūtu.

Šī ir tikai daļa no mūsu garās intervijas. Taču būtiski pateikt, ka novembra sākumā Līga uz trim mēnešiem gatavojas braukt mācīties uz Ņujorku. Papildināt  pieredzi, padejot un patrenēties profesionālu džeza dejas skolotāju vadībā. Viņa ir drusku nobijusies – vai šie trīs mēneši nebūs tāda kā meditācija vienai pašai ar sevi, zinot tās pasaules izdzīvošanas vilku likumus. Uz trim mēnešiem arī viņas audzēkņiem un dejotājiem būs citāda pieredze – ar citiem, Līgas sarunātiem pedagogiem. Šis viss sola būtiskas pārmaiņas Līgas radošajā biogrāfijā. Bet pirms tam Līgu ļoti personīgi varēsim „satikt” „Body&Soul” jaunajā džeza dejas izrādē „Mēs esam ceļotāji” Dailes teātrī jau šosvētdien.