Rūdis Vilsons*

Laikmetīgās dejas performance “Nepareizais pagrieziens. Cilvēka miesas meklējumi” norisinās deju grupas “Ritms” telpās 2025. gada 17. un 18. maijā. Idejas autore – Alise Putniņa, izpildītāji – Alise Putniņa, Ivars Broničs, Aigars Larionovs, Līga Ūbele.

Šo performanci varētu raksturot ar sandbox jeb “smilškastes” estētiku gan tās formā, gan pasniegšanas manierē. Atvērta, nepiespiesta gaisotne, kurā elementi telpā darbojas brīvi un neatkarīgi, un dejotāji ar savu individuālo mērķi un “cilvēka miesas meklējumiem”, sanākot kopā, rada konkrētajam brīdim unikālu performances attīstību un risinājumu. Lai gan pati performance ir balstīta noteiktā strukturētā improvizācijā, dažas no horeogrāfiskajām epizodēm par struktūras būtību atgādina vairāk nekā citas. Tās, kuras uzstādījumā šķiet brīvākas, sniedz lielāku kustību dažādību, līdz ar to skatītājiem var nākties saskarties ar diezgan dažādām pieredzēm, vērojot noteiktas performances epizodes. Skatītājiem pirms performances tiek izdalītas “kartes”, lai būtu iespēja sekot līdzi improvizācijas gaitai. Karte man vairāk kļuva par kustīgu angļu ilustratora Martina Hendforda grāmatu “Where’s Wally?” jeb “Kur ir Volijs?”, jo, līdzīgi kā šajā pužļu grāmatas spēlē starp nemitīgiem cilvēku pūļiem ir jāmeklē puisēns brillēs un svītrainā kreklā, kartē dotie atslēgas vārdi stilistiski izvietoti pamīšus uz uzzīmētām, dejojošām cilvēku formu kontūrām, kuras neveido hronoloģisku saiti (vismaz es tādu nesaskatu), tādēļ sakarības starp notiekošo zālē un izsniegto karti jāmeklē pašam. Jāatzīst, ka, redzot abas performances dienas, atšifrēt dotos kodus jau pazīstamos kustību principos bija izteikti vieglāk.

Performances sākuma kustību izpildījums, manā skatījumā, iegūst eksperimentāli pētnieciska akta formu, kur fokusā nonāk pievēršanās savam ķermenim un citu ķermeņu fizikalitātei telpā. Kustību frāzes un paņēmieni atbalsojoši ceļo no viena ķermeņa uz citu. Turpinot piedāvāto dinamiku, katrs izpildītājs tos tālāk interpretē pa savam, radot kustību atblāzmas. Internalizēta kustību izpēte, ikdienišķs kontakts ar skatītāju, apģērbu maiņa, kā arī skatītāja esamība zāles perifērijā un atļauja mainīt “spēles” laukuma noteikumus ar mūzikas palīdzību ik pa brīdim rada uztverei kompozicionāli trokšņainu vidi. Tā ir impulsīva, instinktīva un interesē balstīta. Zālē paveras savdabīgs mikrokosmoss. Novērojami īsi, spēcīgi, epizodiski veidoli, kuri rodas spontāni un, lai gan paņēmienos un sniegumā ir ļoti vienkārši, rada ar potenciālu pielādētus politiskus apgalvojumus. Piemēram, izpildītāja Līga Ūbele izslejas uz krēsla un pēc tam, kad ir pateikusi: “Es esmu demokrātija”, sāk krist, piespiežot pārējos izpildītājus viņu ķert. It kā caur improvizētu nejaušību šķietami tiek atainota visai reāla doma par pašreiz notiekošiem procesiem pasaules politikā. Uzrunā arī epizode, kurā Ivars Broničs, atrodoties nekustīgā stāvoklī uz grīdas ar atsegtu vidukli, tiek vilkts aiz kājas pa zemi, izskanot jautājumam: “Vai Ivaram ir viduklis?” Šķietami absurdi, jo, protams, ka anatomiski jebkuram cilvēkam ir viduklis, tikai šis jautājums kontekstuāli dod citu izpratni par ķermeņa un mūsu radītās sociālās vides attiecībām. Kamēr vēroju notiekošo, ieslīgstu dziļi filozofiskās pārdomās par ķermeņa politiku. Manī sāk briest nepieciešamība pēc šo situāciju tālākas dramaturģiskas attīstības un domas izvērsuma, bet tieku ievilkts atpakaļ nemierīgos soļos pa apli un savstarpēji dalītos ritmos, kuri dodas meklēt jau citu, jaunu kustības sākumu.

Performancē sākot izmantot apģērbu kā izpausmes formu, tas kļūst par blakusesošu elementu un ieganstu jaunu kustību impulsu rašanai. Pētnieciskā un meklējumu esamība, kuru spēcīgi izjutu ķermeņos, nevis sāk iemiesoties drēbēs, bet gan izpildītāji vairāk iemiesojas tajās. Drēbes kustību kontekstā kalpo par sociāla statusa vai dzimumlomu zīmēm, kuras nelauž status quo, drīzāk to akcentē. Redzu policijas vesti, kura demonstrē vairāk maskulīni smagnēju gaitu un performances attīstībā darbojas kā kontrolējošs tēls; pamanu neveiklus gājienus augstpapēžu kurpēs, it kā cenšoties tikt notiekošajam līdzi; ieraugu sudraba kleitu, kura, uzvilkta uz vīrišķīga ķermeņa, pieticīgi mēģina atveidot sociālajos standartos pieņemtu sievišķu kustības manieri. Performancē sāku ieraudzīt sava veida cīņu starp dzimuma kā koncepta dekonstrukcijas mēģinājumiem un konformāciju jau tā esošajai izpratnei. Tas atsauc atmiņā Rūtas Pūces sarunu ar performances radošo komandu, kurā idejas autore Alise Putniņa min, ka neviens no dejotājiem nepārstāv kvīru kopienu, taču no kvīru teorijas šajā darbā tiek ienesta pretestība ierastajam un normatīvo priekšstatu izaicināšana, tāpat arī tiek minēta iedvesma no drag kultūras. Šīs atsauces performancē ir nolasāmas, bet ir ļoti interesanti novērot, kā tieši šie kvīru kultūras aizmetņi parādās heteronormatīvā kontekstā. Manā uztverē darbā vairāk ir nolasāma tieši “iekāpšana otra kurpēs” – sievietes un vīrieša lomu spēle, sabiedrības gaidas un  atbrīvošanās no dzimumperformativitātes aizspriedumiem. Identitātes, kuras tiek radītas uz skatuves, šķiet pietuvinātas un pat neatraujamas no pašiem autoriem, atpazīstot viņu personīgo kustību manieri. Izspēlētie naratīvi vairāk ieguļas tieši ikdienišķā un satīriskā gultnē. Līdzīgi notiek ar dialogiem, kuri veidojas ar publiku, – tie aizskar atmiņas, personīgus atgadījumus vai viedokļus. Turpretī kvīru kultūrā, it īpaši tieši baļļu kultūrā, ir manāmi centieni iekļauties jau esošajās sociālajās struktūrās un normās, novērojot vairākas atsauces arī uz popkultūru, vai arī dzimums kā konstrukts un tā normas tiek grauti līdz pamatiem, atbrīvojoties no jebkādām zīmju definīciju važām un meklējot pilnīgu pelēko zonu vai dzimumekspresijas pārpiesātinātību. Vairāk par baļļu subkultūru var lasīt Ivo Krieviņa un Annas Pierhurovičas rakstā.

Sāku pamanīt sevī konfliktu starp performatīvu aktu un autentiskumu. Kādēļ tieši “cilvēka miesas meklējumi”? Kurā brīdī sākas autentiskums manās izpausmēs? Varbūt pat precīzāks jautājums būtu: cik daudz izpausmes pašcenzūras vai kalpošanas sociumam notiek šobrīd manī un uz skatuves? Piefiksēju, ka savā domu gaitā tieku nostādīts turpat, kur performances autori, atsaucoties uz notikuma aprakstā minētajiem jautājumiem:

Vai mēs patiesi spējam piedzīvot savu ķermeni?

Vai tikai iemiesojam sabiedrības noteiktās lomas?

Ko nozīmē performēt savu dzimumu?

Dzimums palīdz pietuvoties individualitātei vai tieši otrādi – to ierobežo?

Atskanot vairākām skatītāju mūzikas izvēlēm – gan “Latgales dāmu popa” izpildītajai “Topmodelei” , gan Madonnas “Vogue” – un novērojot darbojošos ķermeņu pielāgošanās procesu, šis darbs sāk akcentēt izvēles un situācijas, kurās performanti tiek ievietoti. Manuprāt, tas kļūst par improvizācijas un performances double-edged sword jeb abpusgriezīgu zobenu, kur izvēlētie performances paņēmieni ir spēcīgi un spējīgi piedāvāt ko jaunu un inovatīvu, bet var kļūt par izaicinājumu pašiem izpildītājiem.No vienas puses, spēja mainīt performances vidi skatītājam paver iespēju būt par jaunas iniciatīvas ierosinātāju, bet tajā pašā laikā mainīgajos elementos un piedāvājumos dažkārt ir iespējams pazaudēt darba kodolu. Starp abām performances dienām arī bija jūtama atšķirība performantu klātesamībā. Pirmizrādes dienā bija manāma nosvērtība un procesualitāte notiekošajā, bet otrajā – vairāk viegluma, saspēles un vitalitātes. Tāpat noteiktā improvizācijas struktūra izpildītājiem kalpo kā atbalsts viņu radītās pasaules navigācijā, bet jārod līdzsvars starp ierasto ceļu, mērķa nezaudēšanu un jaunatklājumiem. Tas kļūst par nemitīgu balansa aktu. Laikmetīgās dejas performance “Nepareizais pagrieziens. Cilvēka miesas meklējumi” savā ieņemtajā formā šķietami necenšas didaktiski sniegt noteiktu dzelžainu vēstījumu vai atbildi uz izvirzīto tematu, bet top par vietu, kur novērot dzīvu procesu. Tā ir vienkārša, cilvēciska, pašreflektīva un brīva savā izpausmē.

Pēc performances visnotaļ nācās palauzīt galvu un kārtējo reizi sev personīgi aktualizēt jautājumu par to, ar kādu pieeju visveiksmīgāk aprakstīt ķermeni un tā izpausmes, it īpaši improvizācijas kontekstā. Gribētu arī uzteikt darba autorus par kaut kā tāda izveidi, kas ir gana izaicinošs no izpildījuma puses un formā neierasta pieredze skatītājiem.

Foto: Reinis Inkēns

*Rūdis Vilsons ir dejotājs, 7. paaudzes horeogrāfs un izpildītājs, absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā. Šobrīd aktīvi darbojas laikmetīgās dejas apvienībā “KUUP”, latviešu skatuviskajā tautas dejā un starpdisciplināros mākslas projektos.