Laura Jasmane*

Kamēr Viļņā Veina Makgregora viencēliens “Infra” vērojams nacionālā baleta repertuārā, Rīgā pasaulslavenā horeogrāfa darbu varam novērtēt tikai viesizrādes formātā – novembrī Latvijas Nacionālajā operā ar izrādi “UniVerss: Tumšā kristāla odiseja” (“UniVerse: a Dark Crystal Odyssey”) viesojās trupa “Studio Wayne McGregor”. 2008. gadā tapušo “Infra” nu jau varētu uzskatīt par Makgregora “klasiku”, savukārt “UniVerss: Tumšā kristāla odiseja”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2023. gadā, ir daļa no bieži skeptiski vērtēta mākslinieka darba etapa. Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc pirmo sajūsmu par Rīgā gaidāmo “Makgregoru” pārmāca bažas.

Pirmais bažu iemesls

“UniVerss: Tumšā kristāla odiseja” reklāma veidota filmas tīzera stilā, t.i. – klipa centrā ir nevis deja, bet izrādes vizuālais tēls. Tas nav nekas neparasts – mākslinieciski augstvērtīgus tīzerus veido, piemēram, Ņujorkas balets. (Dienā, kad pabeidzu šo tekstu, Ņujorkas balets publicē modes namu reklāmām līdzīgu īsfilmu, kurā baleta “Ugunsputns” tēli darbojas Arī Astera šausmu filmām līdzīgā realitātē.) Tomēr šī Makgregora izrādes reklāma rada aizdomīgi eklektisku, uz dinamiku vērstu iespaidu – tie ir pussekundi gari horeogrāfijas fragmenti, ņirboši attēli un dažādu tekstūru kostīmi, kuri apslēpj viņa baletos bieži līdz neitralitātei vizuāli izģērbtos ķermeņus.

Otrais bažu iemesls

Makgregora viesizrādi Rīgā organizēja “ART Forte” – producentu kompānija, kuras vārds medijos šogad izskanējis saistībā ar Dmitrija Krimova iestudējumu “Ārprātīgo piezīmes”, kam politisku iemeslu dēļ telpas izīrēt atteicies Latvijas Nacionālais teātris. Šo tematu pieminēt būtu lieki, ja vien biļešu tirdzniecības platformā “Biļešu paradīze”, kur pieejamas biļetes arī uz Makgregora izrādi, nebūtu teikts, ka “ART Forte” ir “Krievijas Nacionālās teatrālās prēmijas un festivāla “Zelta maska” Latvijā oficiālais partneris. Kompānija sadarbojas ar Latvijas Republikas Kultūras ministriju, Krievijas Federālās kultūras un kinematogrāfijas aģentūru, VKKF, Rīgas domi, Maskavas mēriju un citām valsts un municipālajām institūcijām”. No vienas puses, tā droši vien ir aizmāršība, jo “ART Forte” vietnē šis teksts nomainīts uz ko aktuālāku un sadarbība ar Krievijas institūcijām tur nav minēta. No otras – sirreāli, ka 2024. gadā iespējams pirkt biļetes uz pasākumu Rīgā un ieraudzīt ko tādu. 

Trešais bažu iemesls

Biļetes uz “Odiseju” maksā līdz pat 150 eiro. Jā, Veina Makgregora darbi iestudēti pasaules nozīmīgākajās baleta trupās. Viņš ir pirmais Londonas Karaliskā baleta štata horeogrāfs, kurš nāk no laikmetīgās dejas, ne baleta vides. Par unikālu, līdz mielēm laikmetīgu viņa darbu padara pētnieciska un tehnoloģiska perspektīva uz kustību un cilvēka ķermeni, kas rezultējusies sadarbībā ar virkni izcilu dažādu žanru mākslinieku. Piemēram, es Makgregora horeogrāfiju pirmo reizi pieredzēju kā Toma Jorka fascinējoši spazmatisko kratīšanos “Radiohead” klipā “Lotus Flower”. Un tomēr – dārgākā biļete uz šo pašu izrādi šīgada martā Nīderlandē maksā vien 37 eiro.

Viss atlikušais

Pirmie izrādes kadri operas zāli padara par kinoteātri. Mākslinieki dejo starp diviem priekškariem – ekrāniem, uz kuriem projicētie video rada iespaidīgu 3D efektu. It kā metaforiski – cilvēciņš, smilšu graudiņš spiests atzīt savas sugas egocentrismu, vērst skatienu uz vidi, dabu, pasauli, tomēr kustīgie attēli traucē saskatīt mākslinieku sniegumu un liek uzmanībai lēkāt starp elementiem, kuru šeit ir pārāk daudz, lai tie spētu veidot vienmērīgu ainavu. Starp izrādes tērpiem ir sejas aizsedzoši triko dažādās krāsās, melni hūdiji, te ir ķekatniekiem līdzīgi tēli (kostīmu un galvassegu dizaineri Filips Delamors un dr. Aleksa Boksa), kuru nozīmju atšifrēšanai nepalīdz ne programmiņā aprakstīto daļu enigmātiskie nosaukumi – “Bezdibenis”, “Nožēla”, “Dzīvības izsūkšana” u.c. –, ne mēģinājumi atminēties izrādes iedvesmu – 80. gadu filmu “Tumšais kristāls”. Attēlu virkne tīzerī nebija vien māksliniecisks paņēmiens: šeit tiešām ir piramīdas, trīsstūri trīsstūros, virpuļi, neizlasāmi rokraksta skribelējumi, planētas, teleskopi, ūdens, milzīga zivtiņa un ugunsgrēks (dizaina autors Ravi Dīpress). Savukārt izrādes vēstījumu papildināt vai paskaidrot(?) cenšas teicējs – rakstnieks un runātās dzejas mākslinieks Aizaja Halls, kurš sasāpējušā tonī apraksta cilvēka atbildību par klimata pārmaiņām, šeit formulētu kā cilvēka impulsu pēc iznīcības.

Ir prieks, ka šodien aktuālā ekoloģijas tematika tiek attēlota arī klasiskākā dejas valodā. Pagājušā gada pavasarī Latvijas Nacionālā baleta repertuārā ienāca Raimonda Martinova balets “Džungļu grāmata”, ap to pašu laiku Rīgā bija skatāma arī Akrama Hana “Džungļu grāmatas” interpretācija. Abām “džungļu” izrādēm gan varētu pārmest ilustratīvu, ētiski vienkāršotu tēmas aplūkojumu, kurš paļaujas uz skatītāja vainas apziņu un empātiju. Tādam dažbrīd bīstami pietuvojas arī “Odiseja” (degoša meža attēls un runas lietojums šajā un Akrama Hana izrādē ir gandrīz identisks). Intervijā Makgregors skaidro, ka šī izrāde drīzāk ir sensors, ne intelektuāls vēstījums. Viņam ir taisnība – to, ka dzīves digitalizēšanās, karš un ekoloģiskās katastrofas draudi cilvēkā radījuši haosa, trauksmes un bezspēcības sajūtu, apliecina citi skatuviskās mākslas žanri – teātris, laikmetīgā deja, performances māksla u.c. Taču “Odisejā”  apdullinošais efekts pārspīlēts tiktāl, ka rada apjukumu, kas sasniedz garlaicību. Tuvojoties izrādes finālam, zālē acīmredzama ir knosīšanās, durvju virināšana un dzirdamas skatītāju nopūtas. 

Aiz puscaurspīdīgā priekškara vīd Makgregora horeogrāfijām raksturīgais kustību plašums un kinētiskā plastika, kas gan šoreiz ir vairāk neoklasiska nekā laikmetīga. Šeit ir viņa darbiem raksturīgā augšupejošā, gandrīz ārprātīgā dinamika, kas atgādina spriedzes pilno fragmentu no viņa baleta  “Chroma” ar “The White Stripes” ikoniski ritmisko “The Hardest Button to Button”. Šoreiz sakāpinātais ritms rada nevis patīkamu spriedzi, bet neļauj koncentrēt uzmanību pietiekami ilgi, lai ļautos domai vai estētikas uztverei. Rezultātā mulsina izrādes dramaturģiskā uzbūve; apjukumu pastiprina mūzika (komponists Džoels Kadberijs). Visspilgtāk atmiņā tā paliek ar spīdzināta čella iespaidu, kas liek kļūdaini spriest, ka “Odisejā” sasniegts galamērķis. Noprotu, ka izrādes pieredzē būtiska bijusi sēdvietas izvēle, jo pozitīvāku – aptverošāku un mazāk saraustītu vizuālo iespaidu man apraksta tie, kas izrādi skatījušies no balkoniem. Ņemot vērā augstās biļešu cenas un to sadalījumu, rodas sajūta, ka līdztekus izrādei kāds centies radīt kapitālisma kritikai veltītu performanci – operas zāle ir kā apvērsts “Titānika” korpuss, kurā maksāt spējīgie un gribošie paliek bešā, kamēr “proletariāts” augstākajos kuģa stāvos līksmo. 

Neskatoties uz to, ko izrādē ieraudzīt nevar, patīkami izceļas horeogrāfijas dzimumneitralitāte: vīriešu un sieviešu asimetrija deju zīmējumos, pacēlieni, kurus “Odisejā” savstarpēji izpilda arī sievietes, un plaši izmantotā Makgregora trupas dejotāju vīriešu lokanība. Šādi procesi norisinās arī klasiskajā baletā – balerīnas vairs nav tikai trauslas Marijas Taljoni stila Silfīdas, arī viņu ķermeņi drīkst būt atlētiski un muskuļoti, savukārt no dejotājiem tiek sagaidītas iepriekš par sievišķīgām uzskatītas ķermeņa līnijas un plastika, pierādot un ļaujot pamanīt, ka, līdzīgi kā daba, arī balets ir patstāvīga, elpojoša un mainīga ekosistēma.

Iepriekš minētajā intervijā horeogrāfs stāsta, ka lasot visas savu izrāžu recenzijas, jo katra no tām ir vērtīga un unikāla domas procesa sastāvdaļa. Tāpēc nejūtos slikti, ka rakstu par to, kā man nepatika slavenā horeogrāfa izrāde ar dārgumdārgajām biļetēm. Pat pēc šīs, neveiksmīgās pieredzes, es nevaru Veinu Makgregoru nemīlēt par viņa drosmi eksperimentēt un domas vērienu. Tāpēc “cita” Makgregora meklējumos noteikti varētu būt vērts doties uz Lietuvas Nacionālo operu.

Foto: Publicitātes foto.

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.