Inta Balode

29. aprīlī notika izrādes „Kad pūcei aste ziedēs…” atjaunojuma pirmizrāde (nākamās izrādes 8. maijā un jūnija vidū festivālā “Laiks dejot”).

Izrāde ir tā pati un vienlaikus pavisam cita ne tikai tādēļ, ka dejo citi dejotāji, ir citi tērpi, ir izmaiņas mūzikā. Astoņu gadu laikā mainījusies pasaule, ir vēl trakāks dzīves temps, vēl mazāk laika, ko veltīt iekšējām pieredzēm, vēl lielākas prasības pēc „skaidrības”, pēc stāsta, pēc tēmas. Vēl mazāk modē ir būt kaislīgam, centīgam, aizrautīgam, visam jābūt līmenī, bet ar tādu vēsu mieru un distancētību. Dejotājiem tāpat ir jābūt pārliecinošiem un jāiemirst mirklī, un jāiet pāri sava ķermeņa, emociju un varēšanas robežai, tikai varbūt šīs robežas ir mazliet tuvāk, jo nedrīkst vairs visu likt uz vienas kārts. Nav jau arī visu jāliek uz vienas kārts, jo iespēju ir vairāk. „Pūce” vecajiem ir gan nostalģija par pagājušo laiku, gan arī prieks par atdoto pieredzi, kas lai arī ir citāda, nav ne par mata tiesu mazāk vērtīga. Laikam jau dejā īsti nemaz nevar būt kaut kas vecs, satrunējis un neaktuāls, jo – vai tad dzīvs cilvēks ar sava ķermeņa un dvēseles izteiksmību var būt neaktuāls? Ar jaunajiem „Pūces” cilvēkiem vēl paspēsim parunāt. Šoreiz gribējās satikt kādu no „vecajiem”, un noķēru Andri Kačanovski:

„Man „Pūce” patīk un vienmēr ir patikusi. Tieši tāpēc nebija žēl, ka pats šoreiz nebiju uz skatuves. Man ir prieks, ka arī citiem ir iespēja dejot „Pūci”. Manā dzīvē tā bija ļoti nozīmīga izrāde – pirmā liela formāta laikmetīgās dejas izrāde, kurā dejoju. Bija mazliet bail, vai tikai šodien izrāde jau neizskatīsies vecmodīga, varbūt kaut kas jāmaina kustību materiālā. Noskatoties  droši varu teikt, ka izrāde ir forša un  aktuāla vel aizvien. Protams, viņi dejo citādāk nekā mēs, un tas nav ne labāk, ne sliktāk. Daļēji toreiz pieredze bija intensīvāka gan dejotājiem, gan skatītājiem, jo tā bija pirmā tāda veida izrāde, tagad visi ir daudz redzējuši un daudz dejojuši. Dejotāji dejo ļoti labi un arī ļoti daudz dažādos projektos un izrādēs, un tāpēc „Pūce” viņiem ir tikai viena no.  Turklāt viņiem nebija iespējas strādāt kopā ilgāku laiku, izrāde tapa īsā laikā. „Saberšanās” nenotiek uzreiz. Lai gan bija ainas, kuras pavisam noteikti bija pat labākas nekā toreiz, jo īpaši dueti (kur viens mēģina tikt prom, otrs nelaiž), Elīnas (Breices) un Dmitrija (Gaitjukeviča) duets man šķita fantastisks. Kopumā bija ļoti labi – gan smieklīgi, gan smeldzīgi. Mūzika gan skanēja citādi, varbūt bez basģitāras skanējums sanāca tāds mazliet jancīgs. Man pietrūka arī apskāvienu dueta mūzikas, kas bija nomainīta pret citu, bet ko darīt – horeogrāfs dara to, ko uzskata par vajadzīgu, piemēro izrādi tieši šiem dejotājiem. Brīžiem gan iedomājos arī par veco sastāvu, īpaši tad, kad Inga Raudinga, kas sēdēja man blakus, kādā brīdi paziņoja: „Es te jau sen stāvēju uz galvas!” Bija ļoti interesanti redzēt no malas lietas, ko esi pats darījis, skatoties video jau nevar to īsti novērtēt. Vēl man bija jādomā, ka telpa ir par mazu, prasījās pēc tāda Limbažu skaidu šķūņa, kas bija pasakaina vieta (2004. gada augustā izrāde notika Limbažu bijušajās labības noliktavās, kuras nu tiek izmantotas malkas un skaidu glabāšanai – I.B.). Man šķiet, ka „Pūcei” piestāv tādas telpas, teātrī izrāde tik labi neiederas. Spilgta izrāde bija arī Viļņas negatavajā „Printing house” (tagad galvenais Lietuvas laikmetīgās dejas centrs – I.B.), kur smaržoja pēc vecas fabrikas un bija tik auksts, ka uz izrādes beigām mēs kūpējām. Vēl man likās, ka šodien Juris (Kaukulis) tā pamatīgāk visus satin ar līmlenti, atceros, ka jau ar mazāku kārtu nebija nemaz tik viegli, ritinoties plēvē, tikt no visa ārā. Dungojām „la-la-lalala” un pa vidu „palīdzi man atpogāt, la-la-lalala”. Es esmu ļoti priecīgs, ka šāds projekts ir un novēlu tam ilgu mūžu, ļoti gribētos, lai viņiem ir iespēja padejot, iespēja pabūt ilgāk kopā tieši šajā izrādē.”

TV24 sižets par izrādi “Kad pūcei aste ziedēs…”