Oskars Moore*

28. februārī Valmieras Starptautiskā multimediju festivāla ietvaros apmeklēju performatīvo eksperimentu “Analogā klātbūtne”, kas notika Valmieras Kultūras centrā. Šī bija daļa no jaunā sadarbības projekta starp apvienību “IevaKrish” un elektroniskās mūzikas mākslinieku un skaņu režisoru Leo Novus no “Erica Synths”. Eksperimenta dalībnieki veica kopīgu izpēti par jaunām tehnoloģiskām inovācijām un to, kā tās var ietekmēt skatuves mākslu. Projekta izpētes centrā ir Vācijā ražotais SOMI-1 MIDI kontrolieris, kas ar modulārā sintezatora palīdzību padara kustību par skaņu.

Demonstrācija notika divos posmos. Pirmais posms tika veltīts SOMI-1 sensoru demonstrācijai, bet otrais – modulārajiem sintezatoriem. Pirmā posma laikā laikmetīgās dejas māksliniece Ieva Gaurilčikaite-Sants no apvienības “IevaKrish” veica dažādas iepriekš noteiktas kustības, kuras caur SOMI-1 sensoriem sāka skanēt. Tas darbojās tā: sensori uztvēra noteiktas kustības un pārraidīja kustību signālu impulsus uz blakus esošo bluetooth uztvērēju, kas caur USB bija pievienots modulārajam sintezatoram. Tālāk signāli ar modulārā sintezatora palīdzību tika pārvērsti par skaņu, kuras precīzo skanējumu noteica un regulēja skaņu mākslinieks Leo Novus. Skaņas nonāca līdz mūsu ausīm caur apkārt izvietoto kultūras centra lielās zāles skaņas sistēmu, būtībā piepildot visu telpu.

Eksperiments sākās ar nelielu mutisku ievadu no dalībnieku puses. Ievada laikā uzzinājām vairāk par tehnoloģiju, kura tiks demonstrēta. Mākslinieki arī darīja zināmu, ka performances kustību partitūra tika speciāli izveidota izpētes nolūkiem. Leo Novus sniedza īsu aprakstu par to, kas notiek ar impulsiem, kad tie nonāk līdz modulārajam sintezatoram, un kā tie pēc tam pārtop par skaņām. Mākslinieki stāstījuma laikā parādīja arī sensorus un deva skatītājiem iespēju tos apskatīt. Katrs sensors ir apmēram mēteļa pogas izmērā, un, lai to izmantotu, tas tiek piestiprināts pie aproces, kas ir aplikta ap vajadzīgo ķermeņa daļu. Skatītājiem tika dota iespēja sensorus arī īsi izmēģināt, kustinot tos rokās. Kad iekustējās sensori, zālē uzreiz parādījās dažādas skaņas. Bija dzirdams, ka Leo Novus šai demonstrācijai bija atlasījis gan augstas, gan arī izteikti zemas frekvences.

Īsi pirms demonstrācijas sākuma Ieva norādīja, ka viens sensors ir piestiprināts pie aproces uz labās rokas un otrs ir pie pretējās kājas potītes. Tad māksliniece ieņēma vietu laukuma vidū, un demonstrācija varēja sākties. Ieva uzsāka vienu kustību, kas atkārtojās. Telpa uzreiz rezonēja ar skaņu, kas pavadīja sensora kustību. Tālāk sekoja vēl dažādi citi kustību atkārtojumi. Varēja redzēt, ka katra kustība sevī ietvēra spēli gan ar augsto, gan ar zemo frekvenču skaņām. Mainoties kustībām, mainījās ne tikai vizuālais tēls, bet arī telpas skanējums. Kustību temps un amplitūda ikreiz veidoja savu īpašo ritmu. Ievas kustību radītā vizuālā pieredze tika labi papildināta, jo katrai kustībai pievienojās pavadoša pulsācija un attiecīga skaņas nokrāsa telpā. Piemēram, ja Ieva ar roku izpilda vēzienu, kas šķeļ gaisu, gaiss ap viņas roku sakustas, bet, tā kā es – skatītājs neesmu viņai tieši blakus, es to īsti nevaru pilnībā sajust. Līdz manij atnāk tikai Ievas izvēle konkrētajā brīdī un kustība, kuru esmu uztvēris ar acīm. Tomēr, kad demonstrācijā notika skaņas un kustības simbioze, man sanāca pieredzēt vēl papildu slāni, kas ar vibrācijām papildināja to, kā katra Ievas darbība ietekmē telpu. Man kaut kādā ziņā tad radās iespēja pieredzēt, kā gaiss sakustas no rokas vēziena. Ieva demonstrācijas laikā ar katru kustību strādāja ar vairākām manām maņām un tas viņas darbības padarīja iedarbīgākas un plašākas. Turklāt radītās skaņas kopumā veidoja arī savu muzikalitāti, kas visam notiekošajam piešķīra vēl papildu noskaņu.

Tomēr ir jāpiemin arī limitācijas, uz kurām sākumā norādīja arī demonstrācijas dalībnieki. Māksliniekiem patlaban pieejamie sensori brīžiem līdz galam nenoreaģē. Ir zināms, ka kustību uztveres tehnoloģijas šobrīd ir ierobežotas, jo darbojas ar akselerometra palīdzību – tas reaģē tikai uz pārvietojumu pa “x” vai “y” asi (uz pārvietojumu koordinātu plaknē) vai uz paātrinājumu. Tā kā kustība gan telpiskā ziņā, gan tempa ziņā spēj būt ļoti sarežģīta un daudzveidīga, piemēram, ļoti plūdena un līgana var arī izteikti lēna, šādi parametri šobrīd radošajā darbībā tomēr nosaka savus ierobežojumus. Demonstrācijas gaitā bija manāms, kā pavadošais telpas skanējums mainījās pārsvarā atkarībā no virziena vai ātruma, kādā sensori kustējās.

Kas attiecas uz demonstrācijas laikā izmantoto kustību valodu, man redzētais labi kalpoja kā rīks, kas piešķir jēgu telpas skanējumam. Katra kustība bija konkrēta un kontrolēta un labi piesaistīja uzmanību, kas man kā skatītājam veiksmīgi veidoja konkrētu fokusa punktu. Kombinējot kustības ar dažādajām skaņām, Ieva telpā veidoja interesantu gaisotni. Radušās mūzikas augstās frekvences skanēja nostalģiski, pat maigi sentimentāli, savukārt dobjie basi deva pulsu, kas piezemē un ved uz priekšu. Šīs skaņas darbināja Ievas kustības, kuras bija tīras un precīzas un pauda noteiktību, bet tajā pašā laikā ietvēra sevī dzīvīgumu, elpu un elastību. Man liekas, ka tieši šie pretstati bija tas, kas šajā demonstrācijā bija veiksmīgs.

Tā kā lielākā daļa kustību bija repetitīvas, man bija laiks vērot to, kas manā priekšā notiek, un pievērst uzmanību detaļām. No vienas puses, radās azarts censties noteikt, no kurām kustībām dzimusi attiecīgā skaņa un skaņas tekstūra, bet tas vairāk kalpoja kā spēle, kura aizrauj tikai uz brīdi. Toties, ņemot vērā sensoru uztveres smalkumu, tie bija iedarbīgs veids, kā izcelt konkrētās nianses – brīžiem tos sakustinot pat tikai mazliet citādāk, uzreiz jau mainījās skaņa, un šis man kustībā atklāja jaunas detaļas. Bet, kad skaņa un kustība saslēdzās ilgākā vienmērīgā ciklā, efekts bija teju hipnotisks – skaņa un kustība atkārtojoties saplūda vienā veselumā, un mans prāts medijus nošķirt vairs nespēja. Šajos brīžos viss notiekošais apvienojās sajūtā, ko ir pat grūti līdz galam aprakstīt, bet man atmiņā tas ir palicis kā kaut kas varens. Vērojot, kā Ieva ar savu kustību veido šo vienoto sajūtu, kas liek telpai pulsēt, likās, ka pieredzu sava veida maģiju. Laikam burvība bija tajā, ka brīžos, kad abi mediji savienojās tā, ka tos nebija iespējams nošķirt, atkrita jebkāda iespēja nodoties loģiskai prāta analīzei un atlika tikai paļauties uz savām sajūtām un just. Un tas bija patīkami. Šīs demonstrācijas sadaļas noslēgumā pievienojos skatītājiem ar skaļiem aplausiem.

Otrajā – eksperimentālās performances – daļā skatītājiem tika dota iespēja padziļināt savu izpratni par modulārajiem sintezatoriem un pieredzēt to pielietojumu. Iesākumā Leo Novus klatesošajiem skaidroja, ka modulārie sintezatori ir dažādi atsevišķi skaņu moduļi, kam katram pamatā ir sava mikroshēma. Parasti modulārais sintezators sastāv no daudziem moduļiem, kas visi ir iemontēti vienā metāla rāmī vai kastē. Lai rastos skaņa, ir nepieciešams veidot moduļu saslēgumu vai, lietojot nozares terminu angļu valodā, tā saucamo patch. Kad moduļi ar vadu palīdzību tiek saslēgti kopā, top skaņa. Bet, lai skaņu sintezētu un ar to manipulētu, ir vajadzīgi vismaz trīs veidu moduļi – viens, kas skaņu rada (piemēram, oscilators), otrs, kas nosaka skaņas parametrus un dod iespēju tos regulēt (tā dēvētais filtrs), un trešais modulis, kas nosaka skaņas palaišanas loģiku, lai varētu regulēt skaņas ritmu vai palaišanas biežumu. 

Lai papildinātu stāstījumu, Leo savā modulārajā sintezatorā ar vadiem saslēdza ķēdē vairākus moduļus (veidojot patch) un ar filtra moduļa palīdzību parādīja, kā izmainās skaņa, kad viņš ar grozāmu pogu regulē dažādus parametrus. Pēc tam sekoja Leo Novus praktiskā demonstrācija, kuras laikā viņš atklāja, kā minētās skaņas ir iespējams padarīt par mūziku. Skatītāji tika aicināti iesaistīties dejošanā, kuru pavadīja modulārais sintezators. Sintezatora skanējums šoreiz iekļāvās tehno/tribal elektroniskās deju mūzikas stilistikā ar ritmu, kura diapazons bija no 110 līdz 130 bpm jeb sitieni minūtē. Skatītāji bija ļoti atsaucīgi, un arī es pats devos uz deju grīdu izkustēties pie patīkami atlasītām un kvalitatīvām, iepriekš nedzirdētām skaņām.

Kad Leo Novus demonstrācija bija noslēgusies, tie skatītāji, kas bija palikuši līdz beigām, abiem māksliniekiem sirsnīgi aplaudēja, un es ar smaidu viņiem pievienojos. Apzinos, ka tajā dienā notika kaut kas liels – klātesošā festivāla publika un arī jaunieši no Valmieras guva ieskatu par modulāro sintēzi un tika iepazīstināti ar svaigākajām skaņas un kustības sasaistes tehnoloģijām. Esmu ļoti pateicīgs, ka Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls deva māksliniekiem iespēju veikt šo demonstrāciju, un esmu pārliecināts, ka šī pieredze pilnīgi visiem iesaistītajiem palīdzēja attīstīt kopējo izpratni par skaņu un kustību. 

Ievēroju, ka starp skatītājiem bija arī vairākas dalībnieces no Valmieras mūsdienu deju grupas “Balta”. Domāju, ka šāda pieredze noteikti labi papildināja dejotāju priekšstatu par jaunajām skaņu tehnoloģijām. Esmu pārliecināts, ka ar laiku, kad SOM-1 sensoru un elektronisko impulsu tehnoloģija attīstīsies, šiem rīkiem noteikti būtu potenciāls pavērt pavisam jaunu skatu uz to, kā mēs raugāmies uz attiecībām starp skaņu un kustību. Domāju, ka rastos jaunas iespējas gan horeogrāfiem un kustību izrāžu veidotājiem, gan arī skatītājiem.

Foto: Anna Endija Ansone

*Oskars Moore ir laikmetīgās dejas kustību mākslinieks un horeogrāfs, absolvējis Kultūras akadēmiju 2022. gadā. Kopš studijām viņš piedalās kursabiedru laikmetīgās deju apvienības “SIXTH” kopīgo izrāžu veidošanā un izrādīšanā.