Simona Ozola

Ik pa laikam palasīt kādu dezinformācijas lapu Facebook ir mana medusmaize, un es mīlu svētdienās noskatīties pa “Karmas latviešu” sērijai. Tāpēc “Pretpoli”, kuru īsā preses relīze teicās šo tēmu iztirzāt dejas valodā, mani ļoti ieinteresēja. Apmeklēju izrādi un vēl pirms tās noskatīšanās uzaicināju visus trīs šīs izrādes horeogrāfus un vienlaikus dejotājus – Sabīni Neilandi, Aigaru Larionovu, Nauri Miķeli Gobu – uz sarunu, lai saprastu precīzāk, kā tad šoreiz tiks aplūkota melu un patiesību cīņa medijos.

Kā darbs pie izrādes sākās? Jau no paša sākuma horeogrāfi vēlējās veidot izrādi par medijiem, par to, kā informācija tajos tiek pasniegta, un par to, kā lasītājs izvēlas šo informāciju uztvert. Laika gaitā ideja izkristalizējās, paliekot tieši debašu lauciņā. Tieši tā arī ir veidota izrāde – kā debašu šovs. Skatītājiem nākot zālē, skatuves gala sienas aizkari ir pavērti šaurā šķirbiņā, ļaujot ieskatīties patiesās TV šova aizkulisēs, kur dejotāji mierīgi, bez kašķēšanās gatavojas iznācienam. Skatuves gaismām iedegoties un šovam sākoties, katram dalībniekam piepeši kļūst svarīgi parādīt savu nostāju. Sākotnēji debatētāji ir pieklājīgi, taču pakāpeniski kļūst uzstājīgāki – ja vispirms katrs par sevi viegli nožestikulē savu sākāmo, tad ar laiku dalībnieki jau sāk iejaukties otra telpā. Cīņa pamazām kļūst aizvien viltīgāka un nekrietnāka, un, lai uzvarētu, jāizmanto visi instrumenti – te jāatbalsta, jāpielabinās, te jau nākamajā brīdī jāmet kažoks uz otru pusi un jāpaklupina, jāpagrūž pārējie. Strīds kļūst tik neglīts, ka beigu beigās neatliek nekas cits kā vienkārši izkauties. Neviens jau sen vairs neatceras, par ko ir bijusi diskusija, un patiesībā jau no strīda sākuma ir bijis redzams/dzirdams, ka nevienu debatētāju neinteresē izteikties tā, lai pārējie ieklausītos un saprastu. Bet tas arī nemaz nav svarīgi, jo svarīgi ir uzvarēt. Diskusijas dalībnieki maļ teikto pa riņķi, un beigu beigās uzvar nevis tas, kurš kaut ko jēdzīgu ir pateicis, bet gan tas, kuram ir skaļākā balss.

Izrādes aplūkotā tēma liek man pašai aizdomāties par to, kāda ir mana debatēšanas/strīdēšanās kultūra ar saviem draugiem ikdienā, vai arī es nemēdzu izmantot kādus, iespējams, pat neapzinātus paņēmienus, lai mans viedoklis tiktu atbalstīts. Taču bez domas šajā izrādē ir arī ļoti daudz kustības (par to liels paldies). Man ir patīkami un interesanti vērot dejotājus kustamies, un es piekrītu, ka izrāde ir izdevusies fiziska (kas ir bijis viens no horeogrāfu mērķiem). Izrādes kustību materiāls veidots, strīdu vienmērīgi un plūstoši kāpinot viscauri izrādei, kamēr izrādes skaņu celiņš kāpinājumu nepiedzīvo – šie abi aspekti, manuprāt, rada muļļāšanās sajūtu. No vienas puses, saprotu, ka tas ir atbilstoši šī bezjēdzīgā, absurdā strīda veidošanā, ka tieši tā tiek parādīta šo debašu šovu tukšo strīdu dinamika, atmetot lieko (strīda tēmu), taču, no otras puses, ak, kā man pietrūkst kāda pārsteiguma momenta! Man atmiņā ataust senum senais un savulaik populārais TV sarunu šovs “Logi”, kurā, intriģējošas mūzikas pavadīts, strīda vidū studijā parasti ienāca vēl kāds radinieks, draugs vai kaimiņš, kurš uzreiz devās sadot uz dīvāna sēdošajam pa muti vai arī atklāja kādu šokējošu faktu, liekot skatītāju zālei atdzīvoties. Kustību debatē, kur mani nevar pārsteigt ar prātam neaptveramu stāstu, man ļoti prasās, ka kāds ik pa laikam piemet pagales ugunij. Vai varbūt tad pašai kustībai jākļūst par šo traki aizraujošo stāstu, kurā katrs izvēlētais vārds ir iekšēja pārdzīvojuma pilns?

Atšķirībā no “Logiem”, “Pretpolu” debašu šovā vadītāja nav. Nav neviena, kas virzītu sarunu, kas spētu ieraudzīt no malas un tādējādi pateiktu visprātīgāko, racionālāko risinājumu. Horeogrāfu mērķis ar izrādi nav bijis parādīt, kas pamatā ir radījis šo viedokļu atšķirību un kā nonākt pie secinājumiem, bet gan pētīt, kāda ir attiecību dinamika starp pretpoliem – radikāli atšķirīgiem viedokļiem. Tomēr, kad dejotāji izrādes beigās draudzīgi saskandina šampanieša glāzes, top skaidrs, ka debašu dalībnieku viedokļu radikalitāte un viņu saspīlētās personīgās attiecības ir mākslīgi radītas. Debašu šovs ir veidots, informāciju sagrozot tā, lai tikai iegūtu sev pēc iespējas vairāk dzirdīgu ausu skatītāju rindās. Aiz visa episkā šova ir slēpies daudzkārt tukšāks saturs.

Attēls: Publicitātes foto