Eva Krūmiņa

Šī saruna ar mākslinieku apvienību “IevaKrish” – Ievu Gaurilčikaiti-Santu un Krišjāni Santu ­–  notika pirms vairāk nekā pusgada. Domāju, lieki atgādināt, ka pandēmija laika ritējumu un jaunradi ņēmusi savās rokās. Tie ir arī bērni, kuriem patīk savās mazajās rociņās turēt vecāku laiku un būt noteicējiem pār viņu produktivitāti. Kamēr es septiņus mēnešus ar mazu bērnu pie sāniem pierakstu šo sarunu, Ieva un Krišs ar zīdaini ir atjaunojuši, pielāgojuši un izveidojuši vairākus mākslas notikumus. Darbs turpinās, un nekas nav apstājies.

Saruna, kuru tūlīt lasīsiet aizvien ir aktuāla un, domājams, vēl ilgi tāda būs, jo vēsta par dejas un scenogrāfijas attiecībām, savu vietu mākslā un pasaulē, Dejas mājas nepieciešamību, dejas kopienas problemātiku, lēmumu pieņemšanu, strādājot plecu pie pleca, lielās zivs noķeršanu un daudz ko citu.

Toreiz, Dejas balvu gaidot, Ieva un Krišjānis ar apbrīnojamu precizitāti spēja paredzēt balvas laureātus vairākās kategorijās, taču pa īstam viņu acis iedegas runājot nevis par pabeigtību, bet par pašu darba procesu – par nepieciešamību iedomāties neiedomājamo.

Eva: -Esat nominēti “Dejas balvai 2019–2020” trīs kategorijās – gan jūsu apvienība „IevaKrish”, gan izrāde „Labrys”, gan Ieva individuāli. Kā paši vērtējat iepriekšējo divu gadu periodu savā radošajā izaugsmē?

Ieva: -Nezinu, vai mēs par to ļoti domājam, mēs vienkārši strādājam.

Krišjānis: -Tātad divi gadi – 2019. un 2020. Viens no tiem ir pirmais gads pēc skolas, otrs –  pandēmijas gads. 2019. gadā uztaisījām izrādi “Labrys”, vasarā darbu “Tuvumā tukšums”. 2019. gada beigās divas reizes rādījām “Tuvumā tukšums” Zviedrijā. Tad sekoja izrādes “Labrys” ārzemju tūre.

Ieva: -Pēc tās sākās pandēmija. No tūres Latvijā atgriezāmies pašā pēdējā dienā, pirms aizvēra robežas.

Krišjānis: -2020. gads pagāja pārsvarā pandēmijas zīmē. Tās iespaidā mēs izveidojām divus digitālus darbus, kā arī klātienē skatāmus darbus: instalāciju “Divu metru polemika” un izrādi “Satikt”. Kopumā ir sajūta, ka ir bijis šausmīgi daudz darba.

Ieva: -Izskatās, ka pandēmijas laiks ir bijis pat ražīgāks, nekā pirms tam.

Krišjānis: -Mums vaicā par radošo praksi, bet pēdējos divos gados lielākā izaugsme ir bijusi administratīvi un organizatoriski. Arī radoši, bet lielākais darbs ir bijis tieši šajā laukā, zināmā mērā tāpēc, ka pandēmijas laikā bija nepārtraukti jāpārplāno lietas. Īstenībā darbs nenotiek, notiek tikai pārplānošana.

Ieva: -Domāju, ka notika arī mākslinieciskā izaugsme, jo mēs strādājām ar materiālu, ko nesaprotam. Piemēram, nemācējām taisīt puzuru, tomēr iemācījāmies un izveidojām mākslas objektu no tā. Arī veidojot izrādi “Satikt”, bijām maz informēti par sutartiņu dziedāšanas tradīciju un muzikoloģiju, tāpēc iedziļinājāmies Mārtiņa Boiko disertācijā par šo tēmu. Ir sajūta, ka gan administratīvi, gan mākslinieciski izaugsme bijusi tajā, ka strādājam ar nezināmo, mēģinot to lēnā garā apgūt.

Krišjānis: -Es piekrītu tev. Radošajā pusē ir sajūta, ka esam attīstījuši un nostabilizējuši metodi, pie kuras strādājam. Tā ietver sevī veidu, kā strādājam ar telpu, materiālu, kā to definējam. Tāpat arī, kā definējam apmeklētāju un viņa vietu telpā, kā domājam par apmeklētāja pieredzi. Radošās lietas šo divu gadu laikā ir arī transformējušās un mainījušās, bet vairāk tomēr stabilizējušās. Pandēmija, nodokļu izmaiņas, kā arī savas organizācijas izveidošana un tās darbības uzsākšana kopā veidoja ļoti smagu administratīvo slogu. Tāpēc katru reizi, kad tikām līdz radošajam darbam, tas bija kā tāds sarežģīts, tomēr ļoti svaigs gaiss ikdienas dzīvē.

Ieva: -Arī radošā darba ir bijis daudz. Droši vien mēs nebūtu mēģinājuši veidot digitālos darbus, ja ne pandēmija. Mūsu darbs Rīgas biennālē būtu pavisam citādāks.

Eva: -No šī izriet mans nākamais jautājums. Šobrīd neatņemama jūsu darbu sastāvdaļa ir scenogrāfija. Kādēļ izvēlējāties studēt tieši to?

Ieva: -To izdomāja Krišjānis. Bija pagājis kāds laiks, kopš abi bijām ieguvuši bakalaura grādu, šķita loģiski turpināt izglītību maģistrantūrā. Krišjānis vaicāja, vai es gribētu turpināt studēt horeogrāfiju? Mana atbilde bija skaidrs “nē”. Tad viņš ieminējās par scenogrāfiju, sakot, ka horeogrāfijā mums nav izpratnes par telpu. Sapratu, ka viņam pilnīga taisnība. Kā gan lai mēs funkcionējam skatuves mākslā, ja mēs nesaprotam telpu?

Krišjānis: -Jā, jo deja sevi manifestē laikā un telpā. Teorētiski otra lieta, ko varējām studēt, bija dramaturģija.

Ieva: -…kas ir filozofija laikā.

Krišjānis: -Latvijā dramaturģija pārsvarā ir daiļliteratūras veids, tātad teksts. Pēdējos gados parādās nozīme, ka dramaturģija ir arī laika dramaturģija. Dramaturģija ir drāmas kompozīcija, bet mēs nestrādājam ar drāmu, bet gan ar abstrakciju. Materiāls ir abstrakts, līdz ar to tā ir abstraktā kompozīcija, ko varētu dēvēt par abstrakturģiju.

Ieva: -Šo formulējumu sapratām tikai nesen. Mēs kārtējo reizi mēģinājām skaidrot cilvēkiem, ko darām, runājām par dramaturģiju un sapratām, ka to, ko darām, drīzāk var apzīmēt ar vārdu abstrakturģija.

Krišjānis: -Saistībā ar scenogrāfiju man bija sajūta, ka vajag apgūt otru profesiju. Otru domāšanas veidu, otru valodu. Tas bija ļoti pragmatisks lēmums. Pēc studijām redzu, ka no mums nav iznākuši scenogrāfi. Esam scenogrāfi tikai savos darbos.

Ieva: -Mums tā bija ļoti apzināta izvēle.

Krišjānis: -Uzsākot studijas Mākslas akadēmijā, iestājās neliels apjukums, jo sapratām, ka viņu scenogrāfija pamatā ir black box. Viņi māca domāt melnās kastes robežās, tiek būvēts makets melnā kastē. Kopumā bija ārkārtīgi vērtīga pieredze to iemācīties un šajā virzienā domāt, bet realitāte ir tāda, ka Latvijā dejai jau nav black boxu. Mēs esam tāds pamesto rūpnīcu teātris. Tur atdarināt black boxu ir diezgan muļķīgi, jo telpas noteikumi ir pilnīgi citi.

Ieva: -Mēģināt uztaisīt rūpnīcā black boxu ir arī ļoti dārgi.

Krišjānis: -Rūpnīcas parasti būvētas ar lieliem logiem, lai iekšā tiktu daudz dienas gaismas. Mēģināt to visu satumsināt, savest iekšā prožektorus, elektrību un tamlīdzīgi ir dārgi. Līdz ar to mūsu domāšana par scenogrāfiju uzreiz veidojās nevis melnajā kastē, bet telpā, kas ir.

Ieva: -…mainīga.

Krišjānis: -Jā, tāda, kurā skatītājs ienāk un, līdzīgi kā galerijā, veras jebkurā virzienā.

Ieva: -Galvenā atšķirība, manuprāt, ir – ja strādā melnā kastē, tad izejas punkts ir tukšums un ir jādomā, kā to var piepildīt? Savukārt mēs, ieejot telpā, domājam, kā mēs tajā varam iekļauties, veicot pēc iespējas mazākas izmaiņas pašā telpā. Tas ir kritiski atšķirīgs virziens domāšanā.

Eva: – Savā mājaslapā ļoti labi esat aprakstījuši, ka jūsu pieeja scenogrāfijai ir par iekļaušanos telpā, nevis telpas transformāciju.

Krišjānis: -Bija vēl kāds iemesls, kāpēc vēlējos studēt scenogrāfiju. Vienmēr ir šķitis, ka, izvēloties izglītību, mēs sevi iedēstām konkrētā kultūrvidē. Proti, deja iedēstīja mūs Kultūras akadēmijas kultūrvidē, kas sastāv no dejas un teātra pasaules. Tomēr man vienmēr ir šķitis, ka deja ir tuvāka vizuālajai mākslai, nevis teātrim. Ar teātri mūs vieno izrādes formāts, kamēr ar vizuālo mākslu kopīga ir domāšana caur abstrakto – caur sajūtu, krāsu, kompozīciju, ritmu, tekstūru. Līdz ar to es gribēju iedēstīt sevi vizuālās mākslas pasaulē, lai iegūtu kontaktus, lai būtu pazīšanās ar cilvēkiem un idejām no šīs vides. Tas mums ir ļoti veiksmīgi izdevies, jo šobrīd mēs sekojam līdzi idejām, kas pastāv vizuālajā mākslā. Vizuālā māksla seko līdzi tam, ko darām mēs. Tur es jūtos dabiskāk nekā teātra pasaulē. Mūsu darbi, piemēram, bieži ir ilglaicīgi. To skatīšanās prasa stundas un skatītājs var nākt un iet, kad viņš vēlas. Tas pilnībā ir vizuālās mākslas konteksts un formāts, nevis teātra formāts.

Ieva: -Interesanti, ka performances arī vairāk raksturīgas vizuālajā mākslā. Vizuālie mākslinieki reizēm veido performative act. Tas ir ļoti tuvu dejai. Tur ķermeņa valoda tiek izmantota horeogrāfiski. Tā nav līdz galam deja, bet ķermenis vienalga spēlē galvenā objekta lomu.

Eva: -Liela daļa jūsu veiktā administratīvā darba paliek kā aisberga neredzamā daļa. Piemēram, man nav ne jausmas, cik daudz ieguldāt, lai jūsu darbi tiktu realizēti. Bet publiski ir redzams jūsu zīmols “IevaKrish”, kas ir rūpīgi izstrādāts un mērķtiecīgi veidots, lai jūs piedāvātu savus darbus, pasaules redzējumu, darba spējas un radošo potenciālu ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Kā jums veicas ar sava zīmola nešanu ārpus Latvijas?

Krišjānis: -Divējādi. Īstenībā arī šajā virzienā tieši pēdējo divu gadu laikā ir notikusi liela attīstība. 2019. gadā mēs abi vēl mēdzām teikt, ka esam lokāla mēroga autori Latvijā un starptautiski strādājoši izpildītāji. Šīs divas lomas nepārklājās. Mēs gandrīz nekad neuzstājāmies Latvijā, ja neskaita pašu darbus, un otrādi – ļoti reti izrādījām savus darbus ārzemēs, bet daudz strādājām ārvalstīs kā izpildītāji.

Ieva: -Nopelnot izpildītāju atalgojumu ārzemēs, varējām atļauties būt autori Latvijā.

Krišjānis: -Mērķtiecīgi strādājām, lai izmantotu dejas brīnišķīgo priekšrocību komunicēt ārpus verbālās valodas pāri robežām. Tā var aizsniegt vairāk skatītāju, kā arī ir iespēja dažādai publikai darbu ietekmēt un mainīt. Tas vienkārši ir interesanti. Laikmetīgā deja ir tāda specifiska lieta, kurai, iespējams, nemaz nevajag eksistē vienas valsts ietvaros. Dažreiz ir sajūta, ka tā ir mākslas eksperimentālais gals, tātad tur ir kaut kādas idejas, kurām ir jābūt izmēģinātām un pārstrādātām. Tikai vērtīgākās no tām aiziet uz populāro mākslu un lēnām iekļūst kaut kādā kanonā.

Ieva: -Šodien es kādā rakstā izlasīju, ko lietuviešu horeogrāfe Agnija Šeiko domā pa laikmetīgo deju. Viņa teica, ka laikmetīgā deja neļauj skatītājam visu vērtēt tikai caur loģiku un neļauj likt plauktos. Tā bieži ir abstrakta informācija, ko nevar šķirot tā, kā mēs šķirotu parasto uztveres materiālu.  

Krišjānis: -Manuprāt, jāizdala divas lietas. Viena ir tā, ka laikmetīgajā dejā informācija ir abstrakta, un abstrakta informācija ir ļoti būtiska prakse kopienai, sabiedrībai, lai iedomātos neiedomājamo. Dažādas lietas ir svarīgas, piemēram, arī turpināt atkārtot lielos mītus un stāstus. Tomēr ir jābūt līdzsvaram starp abiem – starp zināmo un nezināmo, starp abstrakto un mītisko. Teātris ļoti veiksmīgi turpina stāstīt šos stāstus. Tur tas strādā.

Ieva: -Teātrī var ļoti labi pasniegt vēstījumu, bet dejā tas ir sarežģīti, jo katram skatītājam ir sava interpretācija, tāpēc var veidot darbu, par ko vien vēlies.

Krišjānis: -Ir ļoti svarīgi attīstīt arī otru domāšanas veidu. Nav tā, ka gribētu, lai viss kļūtu abstrakts, bet ir ļoti svarīgi iedomāties neiedomājamo. Vai radīt kontekstus, kuros nozīme nav skaidra uzreiz. Tā kā dejā informācija ir abstrakta, tad tai a priori ir mazāka publika. Tāpēc ir pilnīgi normāli, ka to vairāk patērē profesionāļi. Tas ir līdzīgi kā ar zinātni. Ir vesela kaudze zinātnes produktu, kurus patērē tikai citi zinātnieki, līdz tie nopulējas un kļūst par plaša patēriņa preci. Līdzīgi ir ar mākslu, tāpēc starptautiskā braukšana ir ļoti svarīga, jo vienā Latvijā vai vienā Lietuvā nav tik plašs interesentu loks.

Eva: -Ko jūs sakāt par Latvijā izteikto tendenci laikmetīgo deju saistīt ar teātri? Ļoti bieži skatītāji meklēt stāstu arī dejā. Vai savu darbu kontekstā esat saskārušies ar šo problemātiku?

Ieva: -Man tā nešķiet problēma. Pēc manām domām, nemeklēt stāstu ir ārkārtīgi sarežģīti. Cilvēkam ir tik dabiski veidot interpretācijas. Ir jābūt tik apzinātam, lai to nedarītu. Mūsu prāts ir uzbūvēts, lai veidotu stāsta struktūras. Man netraucē, ja kāds mēģina veidot stāstu, skatoties mūsu darbus. Tā ir viņu darīšana. Skatītājam arī ir jābūt atbildīgam par sevi, savu laiku, par to, kā viņš vēlas uztvert mākslu.

Krišjānis: -Vēl  jo vairāk, ir arī jāņem vērā, ko cilvēks praktizē. Ja viņš iet uz pasākumu telpā, kur parasti tiek pasniegts vēstījums, kur var apsēsties krēslā, tumsā un skatīties vienā virzienā, līdzīgi kā skatītos televizoru vai teātra izrādi, tiek sagaidīts stāsts.

Ieva: -Tā ir tāda prakse, tradīcija.

Krišjānis: -Līdz ar to, mirklī, kad skatītājs atnāk, apsēžas telpā, kurā tradīcijas elementi ir tieši tie paši, kuri raksturīgi notikumiem, kuros stāsta interesantus stāstus… Respektīvi, ja visas tās pašas darbības tiek izpildītas dejas kontekstā, tad ir pilnīgi pašsaprotami, ka skatītājs sagaida stāstu. Bet mums nav stāsta, un vēstījums nav mūsu darba pamatā, jo mūsu darbu pamats ir sekunda (mūzikas intervāls starp divām blakus esošām skaņām gammā – E. K.) vai divas lietas, kas atšķiras viena no otras kaut vai par toni.

Ieva: -Vai arī komunikācija pati par sevi.

Krišjānis: -Ja komunikācija ar skatītāju ir darba galvenais saturs, tad mums ir jādomā arī par skatītāja atrašanās vietu. Lai, jau ienākot telpā, viņš praktizētu to, par ko ir mūsu darbs.

Ieva: -Par būšanu laikā un telpā.

Krišjānis: -Ja mūsu darbs ir par būšanu laikā un telpā, tad viņš to sāk praktizēt jau mirklī, kad ierodas.

Ieva: -Cerams. Ja tas izdodas!

Krišjānis: -Vispār, man šķiet, ka no mums vairs neprasa stāstu. Mūsu darbos spēles telpa sāk atdarināt muzeja vidi, tāpēc mums prasa, nevis, kāds ir stāsts, bet gan, kas ir mūsu darba pamatā?

Ieva: -Man skatītāji pēc izrādēm ir jautājuši, par ko ir darbs? Es vaicāju, par ko tev bija darbs? Tad man pastāsta, par ko tas bija, un es piekrītu, ka tieši par to arī bija. (Abi smejas.) Kāpēc gan man stāstīt, ka darbs bija par kaut ko citu, ja cilvēks redzēja to, ko redzēja.

Krišjānis: -Tomēr šeit ir svarīgi piebilst, ka tas nenozīmē, ka viss ir viss. Tas nenozīmē, ka noskatoties kaut ko, tas var būt jebkas. Darbā joprojām ir liktas iekšā ļoti konkrētas lietas, tās varbūt pat tiek veidotas stāstījumā, bet darba izejas materiāls ir abstrakts. Tas ir ļoti forši, jo, piemēram, “Satikt” ir par satikšanos un satikšanu. Kā tas izpaužas? Tas izpaužas starp divām skaņām, kas ir ļoti līdzīgas, bet tomēr atšķirīgas. Cilvēki tuvojas unisona skaņai, tomēr izvēlas apstāties pustoni pirms tās un spītīgi turpina skanēt ar pustoņa atšķirību. Tas ir satikšanas modelis, kas tiek izpausts caur abstraktu lietu, nevis stāstā par to, kā mēs satiekamies. Ja stāsts skatītāju pieredzē uznirst – forši. Ja nē, tad var sekot gana specifiskam abstraktajam materiālam, ko var sajust empātiski vai taktili.

Eva: -Tikko aizskārāt tēmu par divbalsīgo dziedāšanu. Abi esat gan mācījušies, gan strādājuši dažādās pasaules vietās, bet savos darbos atgriežaties pie saknēm – pie tradīcijām, pie simboliem. Arī par savu dzīvesvietu jūs esat izvēlējušies Kriša dzimto zemi Latviju, bieži esat Ievas dzimtenē Lietuvā. Kas šeit ir tāds, kas nav nekur citur?

Krišjānis: -Man ir dažādas atbildes – atbilde šobrīd, atbilde pirms pieciem un arī pirms desmit gadiem. Interesanti ir novērot izmaiņas to starpā. Atbilde šobrīd uzdod jautājumu, kāpēc mūs interesē arhaiski materiāli? Tāpēc, ka tie ir izturējuši laika pārbaudi, līdz ar to ir izkristalizēti. Tradīcijas ir vēsturiskas prakses, ko cilvēku simti vai tūkstoši noteiktā laika periodā ir turpinājuši darīt, kas nozīmē, ka tam ir kaut kāda vērtība. Vērtība bieži ir neapzināta. Tāpēc mums ir interesanti saprast, kāda vērtība tā ir, ko no tās var paņemt un kas no tā var palīdzēt šodien?  

Ieva: -Arhaiskie materiāli diezgan pielīp. Nav tā, ka mēs atveram kādu arhaisko materiālu kladi un šķirot domājam, ko šoreiz paņemsim? Tie drīzāk atnāk paši.

Krišjānis: -Vai tu prasi, ar ko Latvija ir īpaša? Ne ar ko. Tā ir tieši tikpat īpaša vai neīpaša kā jebkura cita zeme. Tajā, tāpat kā citās zemēs, ir kaut kas interesants, skaists, valdzinošs, arhaisks un arī kaut kas ļoti līdzīgs.

Ieva: -Gan līdzīgs, gan atšķirīgs. Var izvēlēties, kā skatīties. Var skatīties, ar ko Latvija atšķiras no citām vietām, bet var arī skatīties, kas ir kopīgs un kā līdzīgais kļūst universāls? Var atrast gan to, gan to. Svarīgi, kā formulēt jautājumu?

Krišjānis: -Laikā, kad dzīvoju Briselē, man, protams, ļoti pietrūka tā, ko es asociēju ar latviskumu. Piemēram, Jāņi vai daba, vai pastaigas laukā. Koki. Kokus es asociēju ar latvisko. (Iesmejas.) Interesants paradokss – jo vairāk es lienu iekšā jautājumā par saknēm, jo vairāk saprotu, ka šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Latvieši ir konstrukts. Šis apgalvojums nepadara to mazāk īstu vai neīstu, bet tas ir konstrukts – izgudrojums.

Ieva: -Kā jebkura cita nacionalitāte.

Krišjānis: -Jā, tie ir, un to nav. Viņi ir šodien. Re, kur mēs esam. Bet kāpēc mēs esam latvieši? Nevis tāpēc, ka pirms vairākiem gadsimtiem latvieši te ieradās. Kaut kādā mirklī noteiktu vēsturisku sakritību rezultātā zināmas kopienas, kas ir daļēji balti, daļēji somugri, daļēji rietumbalti, austrumbalti un vēl kaut kas, nonāca kopīgā laiktelpā un lēnām kļuva par latviešiem. Asimilējoties diezgan smagā procesā. Ļoti interesanti, ka kaut kādas lietas, kas mūs ved pie saknēm, piemēram, astoņstūru zvaigzne, ko izmantojām “Labrys”, – auseklītis – jebkurā valstī ir vietējā zīme.

Ieva: -Vēl smieklīgāk, ka katra valsts sevi asociē tieši ar to zīmi. Daudzi atpazīst un saka, ka tas ir tautas nacionālais simbols. Interesanti, ka cilvēki asociē nacionālā mantojuma lietas ar vienu un to pašu simbolu.

Eva: -Vai tad var teikt, ka jūsu izvēle dzīvot Latvijā vai Lietuvā ir gluži nejauša?

Krišjānis: -Nē, Latvijā dzīvo radi. Lai gan mani radi ir izsvaidīti pa pasauli. Arī Lietuvā man dzīvo radi.

Ieva: -Mums vienkārši patīk dzīvot Latvijā.

Krišjānis: -Latvijā ir zināma valoda, arī lietuviešu valoda ir tuva latviešu valodai. Bet domāju, ka šo izvēli noteica daudzas nejaušības. Kad dzīvoju un pabeidzu skolu Briselē, domāju, kur tālāk attīstīt savu praksi. Mani starptautiskā vide vienmēr ir interesējusi. Bija izvēle, vai darboties no Briseles vai darboties no Latvijas? Izvēli par labu Latvijai noteica divi nejauši, ar mani nesaistīti apstākļi. Viens no tiem bija, ka konkrētajā mirklī es varēju iegūt savā īpašumā dzīvokli. Briselē savu dzīvokli nekad nebūtu varējis atļauties, jo tie bija kļuvuši jau ļoti, ļoti dārgi. Otrs – Latvijā bija draudzīgāka un vienkāršāka nodokļu maksāšanas sistēma. Nesen bija ieviesta mikrouzņēmuma maksāšanas sistēma. Apstākļi Latvijā palīdzēja visu uzsākt, kamēr Briseles sistēma bija sarežģīta. Sapratu, ka valstī, kurā pats esmu svešinieks, maksāšu milzīgus nodokļus ne par ko.  Varbūt tas arī bija no svara, ka Latvijā es nejutos kā svešinieks. Protams, es arī biju pa īstam noilgojies pēc Latvijas – pēc dabas un kokiem. (Smejas.)

Eva: -Vai ir kādas būtiskas iezīmes, kas raksturo Latvijas un Lietuvas laikmetīgās dejas kopienas?  

Ieva: -Tās būtiski atšķiras. Arī lietuviešu teātris atšķiras no latviešu. Lietuvieši ļoti ilgi nemācēja lasīt, tāpēc tika izmantotas daudzas vizuālas lietas. Līdz ar to skatuves māksla ir  vairāk vizuāla, mazāk bāzēta stāstā. Lietuvas dejas kopiena ir ļoti sakopta, varētu teikt. Šeit ir dejas māja Arts Printing House, kur cilvēki var satikties un veidot darbus. Tur ir rezidences iespējas. Pilsētām ir savas dejas kompānijas, piemēram, Kauņā un Klaipēdā. Cilvēkiem deja ir pilnas slodzes darbs. Ja Lietuvā dejas mākslinieki ir vairāk apvienojušies kolektīvos un kompānijās, tad Latvijā dejas vide šķiet vairāk izkaisīta. Ir sajūta, ka katrs darbojas pa savam. Vienīgi, tiem, kas veido darbus kādā no neatkarīgajiem teātriem – Ģertrūdes ielas teātrī vai Dirty Deal Teatro –, ir iespēja biežāk satikt kolēģus. Bet citādi  – es, piemēram, varu Latvijā mierīgi pusgadu veidot laikmetīgās dejas darbu un nesatikt nevienu kolēģi, kurš nepiedalās manā darbā. Nedaudz skumji par to.

Eva: -Tuvojoties Dejas balvai, “Dance.lv” žurnālā tika publicētas ekspresintervijas. Jūs paši arī atbildējāt uz jautājumiem. Diezgan daudzi laikmetīgās dejas pārstāvji atbildēs apgalvo, ka vēlētos dejas kopienu vienotāku, draudzīgāku, lai būtu vairāk iespēju sarunāties. Man arī ir sajūta, ka esam ļoti saskaldīti. Līdzīgi kā situācijā, kad ir ļoti daudz partiju, ir grūtāk pieņemt lēmumus un atrast kopsaucēju, tāpat arī dejas kopienai ir mazāk spēka, ja tā ir saskaldīta.

Ieva: -Esam nedraudzīgi vai arī nevēlamies draudzēties. Līdzīgi kā, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, kurā katram ir sava istaba. Ja tualete un virtuve ir koridorā, diez vai būs daudz iespēju satikties, bet ja šīs telpas ir kopīgas, tad tu satiecies ar pārējiem cilvēkiem un droši vien arī kādā mirklī vari sākt runāt. Bet tam ir vajadzīga telpa, kāds iemesls.

Krišjānis: -Domāju, ka Ieva pateica ļoti svarīgu lietu. Kopienas veidošanai ir vajadzīgi pragmatiski priekšnosacījumi. Nepietiks vien mums svētīgi sanākt kopā un nolemt, ka nu mēs draudzēsimies. Tas ir iespējams, ja draudzība un sanākšana kopā veidojas no kādas vajadzības. Kā Lietuvā – ir ēka, kurā sanākt, satikties, kur notiek skates. Tā ir vide, publiska telpa, kurā būt kopā. Tā atbalsta mākslinieku darbību.

Eva: -Vai jums šķiet, ka Latvijā vajag dejas māju?

Krišjānis: -Simts punkti!

Ieva: -Domāju, ka būtu jauki. Kāpēc nē? Kāpēc ir tik daudz teātru, muzeju, bet nav telpas, kur strādāt un satikties dejas profesionāļiem?

Krišjānis: -Esmu uz viļņa domās par vajadzībām. Dejas māja noteikti būtu viena no tām vajadzībām. Latvijā ir daži burbuļi, kas apvieno māksliniekus un horeogrāfus pēc vajadzības. Tā pati Horeogrāfu asociācija, kur tomēr zināms skaits mākslinieku sanāk kopā. Arī [Latvijas Kultūras – red.] akadēmija, kur zināms skaits cilvēku sanāk kopā, lai studētu.

Ieva: -Vispār kopienu pārsvarā veido akadēmijas absolventi. Izņemot mani. (Smejas.)

Krišjānis: -Nē, ir vēl daži, bet tie ir izņēmumi. Dejas māja būtu milzīgs atspēriena punkts. Man gan šķiet, ka ļoti skaidri šī Dejas mājas ideja būtu jānodala no trupas idejas. Uzskatu, ka modelis, kāds ir lielajos valsts teātros – liela ēka, kurai ir sava trupa – ir ļoti novecojis. Turēt savu trupu nav vajadzības. Protams, es mācījos Briselē, līdz ar to es skatos uz Briseles modeli. Viņiem lielais Kai teātris (Kaaitheater)  ir bez savas trupas. Daudzi operas nami Eiropā ir vai nu ar daļējām trupām vai bez tām. Ir kompānijas un apvienības, kas eksistē ārpus šīm ēkām, bet rāda tajās savus darbus. Ēka nodrošina nevis trupas funkciju, bet gan vietas funkciju. Trupas ir daudz un dažādas, tās uz mirkli kļūs rezidējošas, kad ir jāparāda izrāde. Tas atbilst domai, ka nevar vienu izrādi mūžīgi rādīt vienā vietā. Var redzēt, ka darbu vešana uz citām vietām, pie citas publikas Eiropā ir ļoti izplatīta. Nevis publika tiek vesta uz vienu teātri Briselē, bet gan darbs tiek vests uz Briseli, tad uz Eseni, tad uz Diseldorfu, tad uz Antverpeni utt.

Ieva: -Arī Lietuvā diezgan bieži notiek darbu tūres. Klaipēdas Šeiko dejas teātris katru nedēļu atved kādu izrādi uz Viļņu.

Krišjānis: –Arts Printing House ir precīzi tāda vieta. Tā ir Viļņas iedzīvotājiem pieejama vieta, kurā sabrauc visi no visurienes.

Ieva: -Tur notiek ne tikai dejas notikumi, arī teātris, koncerti, izstādes, cirka notikumi. Notiek sajaukšanās, kaut gan deja ir pamats.

Krišjānis: -Man šķiet, tas ir nākotnes modelis, ka ēkas un trupas funkcijas ir nodalītas.

Eva: -Ir tāds teiciens, ka attiecības ir kompromisa māksla. Kā jūs savā duetā “IevaKrish” nonākat pie radošajiem lēmumiem?

Ieva: -Esam vienojušies, ka vienīgais, ko nedarām, ir kompromiss. Jo kompromiss arī izskatās kā kompromiss mākslā. (Abi smejas.)

Eva: -Bet kā jūs nonākat pie lēmumiem?

Krišjānis: -Citreiz caur dialogu, citreiz caur polemiku.

Ieva: -Mums vēl ir tāda lieta kā veto tiesības. Ja kādam patīk kāda ideja, bet otram tā ļoti nepatīk, tas otrs var piešķirt tai veto vērtību. Nav vajadzīgi loģiski pamatojumi, kāpēc tā. Tā vienkārši ir, un tas ir abpusēji. Mūsu dialogs visbiežāk izvēršas sekojoši – viens pasaka vienu, otrs to interpretē, un beigās mēs esam nonākuši pie kādas trešās versijas. Nevar īsti izsekot, kuram pieder kura doma. Var tikai izšķirt, kurš pirmais aizsāka sarunu, bet lēmums vai iznākums vienmēr ir kaut kāds trešais produkts.

Krišjānis: -Beigās tas varbūt pat iznāk kompromiss, bet tas nekad nav iecerēts kā kompromiss.

Ieva: -Varbūt esam skarbi cilvēki, bet mēs nekad nedomājam, kā pasniegt informāciju tā, lai otrs neapvainotos. Mēs runājam diezgan tieši un sakām visu, ko domājam.

Krišjānis: -Dažreiz ir nedaudz skarbi.

Ieva: -Ir skarbi. Arī tā, ka kādu laiku negribam runāt viens ar otru, bet tas pāriet.

Krišjānis: -Nav tā, ka mums negribas runāt vienam ar otru. Man vismaz nav tā ar tevi, tev tā ir?

Ieva: -Nē, droši vien mums rodas problēmas strādājot ar citiem.

Krišjānis: -Ja savā starpā mēs vēl atrodam kopsaucēju…

Ieva: -…mums nav variantu, jo mums ir ģimene un bērns. Mēs vienkārši nevaram atļauties ilgi dusmoties viens uz otru.

Krišjānis: -Jā, bet kad mūsu komandā pienāk klāt trešais un ja nav skaidrs hierarhisks sadalījums par idejām, par to, kam pieder galavārds lēmuma pieņemšanā, tad var ieiet baigajās auzās. Katru reizi, kad esam bijuši trīs līdzautori, tā arī ir noticis.

Ieva: -Tas ir ļoti sarežģīti, jo mēs esam diezgan prasīgi, spītīgi, angliski ir labs vārds disagreeable.

Krišjānis: -Kā tu dzirdi, mēs diezgan daudz runājam viens otram pa virsu, tajā pašā laikā mēģinām to arī pamanīt un nedarīt.

Ieva: -Mūsu starpā to, manuprāt, var uztvert vairāk kā papildinājumu, bet, strādājot ar citiem, tas kļūst sarežģīti.

Krišjānis: -Mums ir arī zināms darbu sadalījums. Piemēram, par dziļām estētiskām lietām uzticos Ievai. Ja tu man pasaki veto, zinu, ka kaut kas tiešām nav kārtībā. Savukārt par to, kā realizēt, man bieži ir šādi: “Ak, Dievs, šo taču vispār nevar realizēt! Tā ir pārāk psiha ideja, un es nezinu, kā to uztaisīt!” Tad es Ievai saku, ka nebūs labi. Interesantākais ir tas, ka pats esmu uzlicis šai idejai veto, bet tad paiet kādas trīs, četras dienas, un es esmu aizmirsis, ka mēs par to runājām. Tomēr galvā esmu izdomājis, kā to realizēt, un pasniedzu Ievai kā savu jaunu ideju. (Smejas.)  

Ieva: -Mēs droši vien esam kaut kādi mākslas fanātiķi. Mums ir grūti nestrādāt. Piemēram, vakar bija svētdiena, un bija tik sarežģīti saņemties neko nedarīt. Tik un tā kaut kas tika izdarīts.

Krišjānis: -Bet vismaz tas bija mākslinieciski. Nedarījām neko administratīvu.

Ieva: -Arī strādājot ar citiem, mēs no viņiem pieprasām visu laiku: “Mēģināsim no 9.00 līdz 18.00. Nekavējiet!” Protams, Latvijā radošajam darbam piešķir līdzekļus nepietiekamā daudzumā. Iznāk liela pārslodze. Mums pašiem ir liela interese veidot savus darbus, bet varam arī ar gara acīm izskaitīt, cik liels iznāk mūsu atalgojums par ieguldīto darbu. Ir grūti to prasīt no dejotājiem, bet tomēr pieprasām visu viņu laiku.

Krišjānis: -Mēs nevaram samaksāt par visu to laiku. Latvijā ir pieņemts, ka katrs mākslinieks strādā piecos darbos vienlaicīgi. Tas nozīmē, ka pēc šī mēģinājuma ir jāskrien uz nākamo darbu. Nevar turpināt mēģinājumu astoņas stundas no vietas.

Ieva: -Tā kā mēs nedejojam pie citiem kolēģiem Latvijā, mums nav tādu problēmu.

Eva: -Veidojot  izrādi “Drosmes projekts”, kurā dejoja trīs dejotāji, arī es sāku justies vainīga, ka dejotājiem varu samaksāt tik maz naudas, bet mēģinājumiem ir jābūt pietiekamā daudzumā, jo ir jāuztaisa darbs.

Krišjānis: -Mana atmiņa par tevi, Evu, toreiz vēl Vancāni, ir kā par cītīgu Deivida Linča fani, kas arī mani iepazīstināja ar šo režisoru. Protams, Linčs nu jau ir pops, bet vismaz eksperimentālais popa gals. Bet viņš ir arī grāmatas “Ķerot lielo zivi” autors. Tur viņš apraksta, kā noķert idejas – lielās zivis. Nav iespējams ieplānot pusotru stundu mēģinājumam, jo tikai tik var atļauties samaksāt, un šajā laikā obligāti noķert lielo zivi. To nevar paredzēt. Var nolikt, pieņemsim, kādas trīs nedēļas katru dienu pa sešām stundām un tad cerēt, ka šajā laikā, bakstot materiālu no visām pusēm, kaut kādā mirklī varbūt noķersi zivi. Varbūt tas notiks jau pēc pusotras stundas, bet varbūt nē. Ir vienkārši jāparedz laiks studijā, tad arī ir rezultāts. Tajā pusotrā stundā tu arī izdarīsi tikai tik, cik ir iespējams izdarīt pusotrā stundā. Un tas nebūs nekas ģeniāls.

Ieva: -Varbūt var būt ģeniāls.

Krišjānis: -Jā, varbūt tu nejauši noķersi. Lai iemācītos dejas frāzi ir vajadzīga pusotra stunda. Tad šajā laikā tu arī iemācīsies šo dejas frāzi. Bet procesam, kurā tiek atrasts kaut kas jauns, ir vajadzīgs daudz vairāk laika. Lai iegūtu vairāk laika, vajag vairāk naudas. Vajadzīgs arī, lai mākslinieki nav izdeguši, lai viņi ir paēduši.

Eva:- Lai viņi nestrādā 150 citos darbos, uz kuriem ir jāsteidzas.

Ieva: -Man ir sapnis, ka darba veidošanai varētu būt piecas nedēļas ar piecām pilnām darba dienām, divām brīvdienām nedēļā. Jo arī dejotājs un horeogrāfs, tāpat kā jebkura cita, ir tikai profesijas. Tāpēc vajadzētu būt tā, ka darba apstākļi ir līdzīgi citiem ar regulāru atalgojumu. Būtu lieliski spēt samaksāt cilvēkam par darbu tik, cik būtu pienācīgi nopelnīt. Lai par šo piecu nedēļu atalgojumu varētu nomaksāt īres naudu, varētu atļauties labu ēdienu, lai atliktu hobijam un vēl varētu arī apģērbties.

Krišjānis: -Un samaksāt visu, kas jāmaksā par bērniem.

Ieva: -Tā kopā ir nopietna summa. Piecas nedēļas notiktu darbs, un mākslinieki zinātu, ka ne par ko citu kā vien par darbu šajā projektā nav jādomā.

Krišjānis: – Ieva, atļaušos tev iebilst un uzsvērt, ka būtu vajadzīgs nevis izdzīvot, jo “izdzīvot” notiek jau tagad. Atkal mēs nonākam pie tā, ka ir jau ļoti viegli teikt, ka mākslai vajag vairāk naudas. Tas ir fakts, tā ir. Līdz ar nodokļu kāpumu algas kļuvušas absurdi zemas. Uztaisīt izrādi ar četriem dejotājiem ir praktiski neiespējami. Ja vien tie nav studenti. Ja ir vēlme visiem godīgi samaksāt vismaz tik daudz, cik par projektu maksā dejotājiem Klaipēdā, kas, starp citu, nav galvaspilsēta.

Ieva: -Tā ir kā Liepāja.

Krišjānis: -Klaipēdā bija projekts, kur dejotājiem nedēļā maksāja 400,00 eiro bruto. Tas ir atalgojums dejotājiem. Tas nav nemaz tik daudz. Piemēram, ja mēs uzrakstām tāmi, ar māksliniecisko komandu un četriem dejotājiem, kuriem maksā 400,00 eiro nedēļā piecas nedēļas, mums izrādes budžets izaug līdz kādiem divdesmit ar plusu tūkstošiem. Laikmetīgās dejas izrādei Latvijā skaitās jau ārkārtīgi labi, ja iedod desmit tūkstošus.

Eva: -Esmu dzirdējusi, ka jums ir ļoti labi projekti. Vai esat mēģinājuši kādreiz sniegt kādu lielformāta projektu?

Krišjānis: -“Labrys” bija iecerēts kā lielformāta projekts, bet, sarēķinot tāmi, uzreiz samazinājām dejotāju skaitu līdz diviem. Zinot, cik kultūrkapitālā ir naudas, kas viņiem vienā konkursā ir jāsadala, sapratām, ka tādu summu mums neviens nedos. Ka labākais, ko varam atļauties, ir divi cilvēki.

Ieva: -Ja vēlamies radīt mākslu, mums ir jāmēģina iekļauties sistēmā, kurā piešķir finansējumu.

Krišjānis: -Mēs nupat iesniedzām projektu “KultūrELPAS” mērķprogrammā, bet mākslinieku atalgojums tāmē tāpat nesasniedza Klaipēdas līmeni, attaisnojoties ar to, ka Rīgā dzīves līmenis ir zemāks nekā Klaipēdā. Ja mērķprogrammā ir 90 tūkstoši, kas jāsadala starp teātra un dejas projektiem, nav iespējams iesniegt projektu ar tāmi par divdesmit tūkstošiem. To tāpat nepiešķirs. Tā ir reālā situācija.

Ieva: -Finansējumu vispār saņem diezgan mazs cilvēku skaits, tāpēc ir liels spiediens, kas liek domāt, ka par katru kapeiku ir jārada kas ģeniāls. Grūti ir kļūdīties.

Krišjānis: -Nevēlos izteikt kritiku Valsts kultūrkapitāla fonda ekspertiem, jo tikpat labi mēs varētu būt ekspertu lomās un būtu spiesti pieņemt visus smagos lēmumus, jo nauda it tikai tik, cik ir.

Ieva: -Kā kārtīgā mājsaimniecībā makā ir konkrēts skaits naudas un vajag pabarot desmit bērnus. Tad viņi mēģina sadalīt to naudas daudzumu. Kā to izdarīt? Es neapskaužu, nekad negribētu būt viņu vietā. Arī psiholoģiskā slodze ir liela, jo tomēr visi cits citu pazīst.

Krišjānis: -Tas varbūt ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs tā skatāmies uz ārzemēm un meklējam iespējas tur. Piemēram, mūsu kolēģi, ar ko strādājam ārvalstīs, ir viena mākslinieku apvienība. Viņiem ir kompānija Briselē un otra kompānija Norvēģijā. Līdz ar to viņiem katram jaundarbam 50% līdzfinansējuma tika piešķirts no vienas valsts, 50% no otras. Šobrīd šis modelis sāk mainīties, bet līdz šim viņi tā funkcionēja. Tas ir vienkārši ekselenti, jo abas valstis redz, ka ir vēl kāda valsts, kas iegulda naudu un nav vienam finansējuma piešķīrējam tik smags lēmums. Rezultātā izrāde arī tiek rādīta abās valstīs. VKKF pieejamais finansējuma apjoms spiež būt radošiem finansējuma jautājumos. Var regulāri rakstīt “Nordic” projektus un citus, ko var atrast un iesniegt. Mēs kopš šī gada sākuma (saruna notiek 2021. gada aprīlī – red.) esam uzrakstījuši jau kādus piecpadsmit projektus.

Ieva: -Ja ir jāsakasa katru centu no tik daudzām organizācijām, ir grūti atrast laiku taisīt mākslu. Arī apstāties, lai pateiktu sev, ka šobrīd vairs nevaram rakstīt projektus, ir jātaisa darbs.

Krišjānis: -Jā, tas ir sarežģīti. Vienā brīdī iznāk ieiet tajā ritenī, rakstot projektus, pārplānojot Covid dēļ atceltos pasākumus, nepārtraukti komunicējot ar visiem par dažādām lietām. Ir sarežģīti apstāties, lai veidotu mākslu, lai sāktu realizēt projektus.

Eva: -Jūsu duets vairs nav duets, bet gan trio. Vai jūs pārdēvēsiet savu apvienību? Kā sastrādāsieties?

Ieva: -Laikam mājaslapas angliskajā versijā rakstīts “artist’s duo”.

Krišjānis: -Mums jau nav duets. Mums ir apvienība.

Krišjānis: -Jā, varbūt. Angliskajā versijā esam duets. Šobrīd lapa tiek papildināta, tā īsti nemaz nav mājaslapa, drīzāk tāda kā vizītkarte. Tā kļūs par mājaslapu nākotnē. Bet ko mēs darām ar Ksaveru?

Ieva: -Kad biju gaidībās, viņš ar mani nodejoja deviņpadsmit izrādes. Viņš bija tūrēs Vācijā un Prāgā. Vasarā izrādēs Latvijā un Lietuvā. Vasarā veidojām “Satikt” un dejojām divas izrādes dienā. Starp izrādēm es gulēju. Septītajā mēnesī katru otru dienu gājām uzstāties biennālē.

Krišjānis: -Tad viņš bija paklausīgāks, tagad ir tāds ķepurīgāks. Man patīk, kā viena lietuviešu producente, kurai arī ir bērns, teica, ka bērniņš jau pats izvēlējās, kurā ģimenē piedzimt.

Ieva: -Tāpēc nav ko brīnīties, ka bērniņš būs ar mums visur kopā. Piemēram, mums šobrīd ir paredzēts, ka viņš vasarā brauks kopā ar mums uz Norvēģiju. Līdzi brauks mana mamma vai auklīte, lai palīdzētu viņu pieskatīt. Šobrīd ir doma atsākt darbu pie “Satikt”, un blakus zālē būs auklīte, kas spēlējas ar bērniņu, bet bērniņš redz mammu un tēti.  

Krišjānis: -Viņš aug ar mums, tur, kur mēs esam.

Ieva: -Nav labākas vietas, kur spēlēties, kā deju telpā. Grīda ir diezgan mīksta, vietas ir daudz. Visu kaut ko var izstaipīt, cilvēki apkārt kustas. Neviens neliek skatīties televizoru visu laiku. Labi.

Eva: -Būs kustīgs bērns!

Ieva: -Viņš jau tagad ir ļoti kustīgs. Viņam patīk lidot, visu laiku ir rociņās jāčubina, bet viņš daudz neraud. Viss kārtībā, tikai spēlējas.

Krišjānis: -Interesanti, ka latviski viņa vārds ir Ksavers Augusts, bet lietuviski Ksaveras Augustas. Divu mēnešu vecumā Lietuvā viņam oficiāli mainījām vārdu.

Eva: -Vai jums jau ir gatava uzruna, saņemot “Dejas balvu”?

Krišjānis: -Nē.

Ieva: -Nē.

Eva: -Domāju, ka ir diezgan maza iespēja, ka jūs nedabūsiet nevienu balvu.

Krišjānis: -Trīs nominācijas.

Ieva: -Divas nopietnas un viena nezinu par ko. Biju tik pārsteigta par dejotājas nomināciju! Esmu dzirdējusi kolēģus sakām, ka šie jau nedejo, tikai staigā. Hmm, bet tad šī nominācija, un es domāju – par ko?

Krišjānis: -Mēs savās domās nodalām horeogrāfiju un deju. Mūsu skatījums uz to, kas ir deja, ir diezgan konservatīvs. Kamēr jēdziens horeogrāfija mūsu izpratnē ir ļoti atvērts.

Ieva: -Dejotājas nominācija mani īstenībā visvairāk pagodināja.

Krišjānis: -Pārsteidza, pagodināja un iepriecināja.

Ieva: -Es ļoti cerēju, ka mūs nominēs par horeogrāfa darbu. Jo mēs bijām pieteikuši daudzus darbus, domāju vismaz pieklājības pēc varētu nominēt.

Krišjānis: -Akceptējot, ka mēs un mūsu darbi ir daļa no kopienas.

Ieva: -Par “Labrys” es ļoti priecājos. Tā ir tāda tuva izrāde.

Krišjānis: -Es domāju, ja mums piešķirs kādu balvu, tad tas varētu būt par horeogrāfiju. Tajā kategorijā arī ir vismazāk nominantu (smiekli), lielāka iespēja. Kamēr izrāžu kategorijā ir citas ļoti stipras izrādes. Un labākā dejotāja, mūsuprāt, būs Olga.

Ieva: -Mēs piešķirtu balvu Olgai.

Krišjānis: -Man šķiet ļoti stilīgi, ka viņa pagājušajā sezonā saņēma balvu par ieguldījumu, kas ir otra nozīmīgākā balva aiz mūža balvas.

Ieva: -Tā ir ļoti pieaugusi balva, manuprāt.

Krišjānis: -Par labāko dejotāju balvu varētu dot drīz pēc tam, kad cilvēks ir ārā no skolas, kad viņš ir fiziski visstiprākais. Olga vēl joprojām parāda, ka viņa tehniski ir ļoti spēcīga, un performē. Tas būtu tik stilīgi – tas būtu skaists vēstījums, skaists stāsts, ja Olga saņemtu šo balvu.

Ieva: -Redzi, ka mēs, horeogrāfi, kas tik ļoti ciena un praktizē abstrakto, arī gribam stāstu, “Dejas balvu” gaidot. Kā jau teicu, nav tik viegli pārslēgt prātu, lai domātu citās kategorijās. Tā ka nav ko apvainoties, ja skatītāji to dara.

Krišjānis: -Tieši tāpēc ir jāpraktizē abstrakturģija.

Ieva: -Tas ir tāpat, kā lietot visu laiku tikai vienu smadzeņu puslodi vai tikai vienu no abām rokām.

Eva: -Kādas ir jūsu prognozes par gaidāmo “Dejas balvu 2021–2022”? Kā pandēmijā tapušie un balvai pieteiktie darbi atšķirsies no iepriekšējiem? Kas būs citādāk?

Ieva: -Balva notiks. Darbi tiks iesniegti. Man drīzāk rodas jautājums, kā jūtas paši mākslinieki, kad viņu darbi nesasniedz auditoriju, un kā jutīsies tie, kas saņems balvu, kaut viņu darbu redzējuši tikai nedaudzi. Un kā jūtas tie, kuru darbi tiek atcelti un tad atcelti vēlreiz…

Provizoriski paredzu, ka mūsu darbs neaizies līdz Dejas balvai, jo mēs vienmēr strādājam ar vienu un to pašu materiālu. Tagad ir iznācis “Labrys+”. Tas ir jauns darbs, bet…

Krišjānis: -…tas ir tā paša materiāla (“Labrys” – E. K.) universā.

Ieva: -Vai, piemēram, “Tuvumā tukšums” – tā ir instalācija, kas notika divu mēnešu garumā. Materiāls nāk no izrādes, kas ir jau uztaisīta. Mēs nodarbojamies drusku ar domu ekoloģiju – pārstrādājam vienas un tās pašas domas, un tas mūs interesē šobrīd. Ja runājam par to, tad nekādu cerību mums pašlaik nav. (Smejas.)

Krišjānis: -Es šaubos, ka niansētie jaunumi mūsu darbos žūrijai būs gana aktuāli, lai tos vēlreiz izskatītu. Žūriju jau varētu aicināt vērot jaunu dejotāju debijas mūsu darbu dažādās lomās.

Ieva: -Bija interesanti, ka mēs šogad uzrīkojām savu dejotāju atlasi. Tas bija ļoti vērtīgi! Man būtu ļoti interesanti, ja žūrija vērtētu labāko dejotāju “Labrys+”!

Krišjānis: -Baletā tā jau ir pieņemta prakse, ka žūrija nāk uz dejotāju debijām. “Labrys+” skatītāji sēž ar aizsietām acīm, neviens neredz neko. Un tad jautājums – kā viņi varētu novērtēt labāko dejotāju. Nezinu, bet jāuzaicina būs.

Pēdējās divas minūtes visi apspriež bērnu balsis.

Titulattēls: “Tuvumā tukšums”, Sansusī festivāls, Aknīste, 2019, foto Lota Ausmane.