Anna Pierhuroviča*

Kopš šiem ikoniskajiem Līgas Libertes svētkiem dejas izrādes formātā pagājis kāds laiks, tomēr iespaidi un pārdomas paspējuši iecementēties manās smadzenēs un tur atstāt pamatīgu nospiedumu.

Līgas Libertes dejas teātris ir pazīstams ar inovatīvu pieeju, kurā dejas, teātra elementu un spēcīga stāstījuma apvienojums ļauj pētīt sarežģītas emocijas un sabiedrībā aktuālus tematus. Tas izceļas ar drosmīgu radošumu, tehnisku izcilību un spēju dziļi sajust skatītāju. Līgas izrādes ir ceļojumi par mīlestību, ierobežojumiem un atbrīvošanu.

Brīdinājums
Tekstā tiks apspriesta plānotas grūtniecības pārtraukšana. Ja lasītājam šis ir jutīgs temats, ieteicams tekstu pārtraukt lasīt šeit. Tāpat iesaku to nelasīt tiem, kuri sevi uzskata par domas gigantiem jautājumos par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu rādīt dejas izrādē.

Kabarē pasaulē ietilpst teju visi skatuves mākslas žanri – deja, mūzika, cirks, teātris, burleska, burvju triki, performances māksla u. c.Vienvārdsakot – tās ir dzīres. Un kas par dzimšanas dienas svinībām bija “Smart Art Cabaret 40”! (Mazs to fragments redzams šeit.)  Nepārspīlēšu sakot, ka atmosfēra bija elektrizējoša. Var tikai sapņot par tāda līmeņa ballīti. Vissvarīgākais – tagad es patiesāk novērtēju “pasākumu-viendienīšu” statusu, un tam nav saistības ar kukaini Cloeon dipterum. Līgas izrādes tiešām ir vienreizējas ne tikai to režijas un tehnisko prasību dēļ, bet arī tāpēc, ka nav daudz prātīgu cilvēku, kuri gribētu svinēt savu visievainojamāko brīdi vairāk nekā vienu reizi. Es noteikti negribētu. Tādēļ ir pilnībā saprotams, ka Līgas izrādes ir unikāli pasākumi ar ierobežotu pieejamību.

Dejas izrādē un Līgas stāstos par to parādījās kabarē humoram raksturīgā asprātība, kas vēsturiski komentējusi buržuāzijas pieņēmumus par korekto, skaisto un skatuvei piemēroto. Būtiska piebilde: par izrādi uzskatu tikai notikuma pirmo daļu, jo tā otrais cēliens bija tuvāks izklaides materiālam bez noteikta caurvijoša stāsta.

Līga bija ne tikai savas ballītes ceremonijas vadītāja un dažbrīd arī stāvizrādes komiķe; es biju ārkārtīgi priecīga redzēt viņu uz skatuves, dejojot kopā ar savu uzticamo un stipro komandu. Man pat šķiet, ka līdz šim dejotājas lomā nebiju viņu redzējusi nekad, un tas bija brīnišķīgi. Tas lika atcerēties vienu no pirmajām reizēm, kad noskatījos Līgas darbu “Meitenes Neraud”, un pamanīt, ka gadu gaitā būtiski mainījusies mana izpratne par viņas dažkārt viltīgo, bet drosmīgo pieeju personiskiem un sabiedrībā aktuāliem tematiem.

Vai nav tā, ka vārds liberté (brīvība) Līgas uzvārdā ir kā neatkarības zīme? Turpretī laulība norāda uz partnerību ar saviem noteikumiem un robežām, uz “iekāpšanu” cita cilvēka naratīvā. Šķirties un atgriezties pie liberté ir kā teikt: “Es atgūstu savu brīvību!”  Liberté pārstāv izvēli un autonomiju, ko, manuprāt, iemieso Līga. Viņas profesionālo un personisko ceļu (no publikas Līga slēpj ļoti maz) uzsāk vārds, kas skaidri norāda uz neatkarību. Tad viņa kāpj laulības virsotnēs (burtiski – viens no Līgas hobijiem ir kāpšana kalnos), kur, iespējams, rodas ierobežotības apjausma, kas pēc šķiršanās ļauj atminēties sākotnējo brīvības sajūtu. Pēc atgriešanās no šīs laulības virsotnes (kas, iespējams, vienlaicīgi bija viņas zemākais punkts), Līga izaugusi no ilūzijas un pārņēmusi, drīzāk atguvusi kontroli pār savu stāstu. Šī ir mūsdienīga pieeja idejai, ka attiecības var mūs pārdefinēt, un Līga par to nekaunas.

Ideja par laulību kā mīlestības un apņemšanās galveno sasniegumu var šķist kā augsti romantizēts joks. Un Līga, izrādās, ir meistarīgs jokupēteris. Sapnis par mūžīgu partnerību var pārvērsties nepiepildītu cerību, sabiedrības spiediena un nesamierināmu atšķirību realitātē. Laika gaitā solījumu par laimīgu mūžu var aizstāt rutīnas smagums, saskarsmes grūtības un sarežģītais līdzsvars starp individualitāti un kopību. Laulība, neskatoties uz tās skaistumu, var atklāt skarbo patiesību, ka ar mīlestību ne vienmēr pietiek, lai pārvarētu dzīves izaicinājumus. Ka, saskaroties ar cilvēka nepilnības un laika ritējuma realitāti, idealizētais mīlestības redzējums var sabrukt. Līga savas nedienas neslēpj; viņas stāsti un komentāri man lika smieties ne pa jokam un apliecināja, ka nav mīlestības bez nosacījumiem. Piebildīšu, ka Līgas atklātība mani uzmundrināja  un iedarbojās pat terapeitiski, jo spēju identificēties ar ilgtermiņa attiecībās nepiepildītiem solījumiem un uzticības un mīlestības zudumu. You win some, you lose some, vai ne? Meitenes neraud – viņas savāc matus, iet terapijā, uz sporta zāli un uz randiņiem. Līga, kad būs tava stāvizrāde?

“Smart Art Cabaret 40” horeogrāfija mani pārsteidza divos būtiskos aspektos: pirmkārt, tās dažādībā, otrkārt, precizitātē. Lai arī spēju atpazīt Līgai raksturīgās kustību kombinācijas, kurās spilgti parādās jazz funk, latin jazz un lyrical stili, izrādes horeogrāfiju veidojusi arī Oļesja Putnāne, kuras darbā manāma laikmetīgās dejas kustību maniere un akrobātika. Ļoti augstu vērtēju notikuma skaidri redzamo koordināciju, kas jo īpaši izpaudās rūpīgi aprēķinātajās kostīmu maiņās, tā apliecinot horeogrāfijas specifiku un izsmalcinātību. Nešaubos, ka katra kustība, katrs lēmums bija mērķtiecīgs arī brīžos, kad visa bija par daudz un jutos pārstimulēta. Tomēr – arī tas saskanēja ar izrādes kopējo vēstījumu: tā, stop, šis ir par daudz. Dejotāju precīzās pārejas starp ainām un tērpiem bija tikpat aizraujošas kā pati deja. Tās man ļāva just lielāku cieņu pret nodošanos mākslai un disciplīnu aizkulisēs.

Bez šaubām, visiespaidīgākā izrādes deja bija viscerālais un dziļi emocionālais Oļesjas solo, kas veltīts cilvēkiem, kuri zaudējuši bērnu. Savukārt Līgas stāsts par attiecībām ar savu māti kombinācijā ar izteikti traumatisko un sāpīgo lēmumu pārtraukt grūtniecību bija brutāls –  tāds, kāds tas ir dzīvē. Skatītājos dzirdēju raudas, šņukstus, tas bija saviļņojoši. 

Līga mutiski dalījās savā pieredzē un pārdomās, kas veidoja saspēli ar izrādes skaņu celiņā iekļautās Billijas Eilišas dziesmas vārdiem “I’m no good for you”, kuros pausta vainas apziņa, it kā lūgums piedot. Manuprāt, šīs dejas horeogrāfiskais risinājums, Oļesjas emocionālais izpildījums un temata aktualitāte tika trāpīgi attaisnota vizuāli provocējošā veidā. 

Neslēpšu, ka izrādes pārtraukumā dzirdēju dažus augstprātīgus, varbūt pat nedaudz snobiskus apgalvojumus par performancē redzēto; komentārus, ka “tādas lietas” taču jāpatur pie sevis, nevis jārāda uz skatuves, bet spekulēju, ka šādiem viedokļiem saknes atrodamas personīgajā pārliecībā par to, kas ir svēts, pārāk traģisks vai pārāk īsts. 

Šajā brīdī jūtu atbildību lasītāju informēt, ka, saskaņā ar Nacionālo veselības dienestu, Latvijā ir pieejama valsts apmaksāta neauglības noteikšana un ar to saistītie veselības aprūpes pakalpojumi. Plašāk ar tiem iespējams iepazīties šeit. Tāpat svarīgi pieminēt atbalsta grupu “Dzīve bez bērniem”, ko vada Vita Stiģe-Škuškovnika, un “Sievietei paveicās”, kur gan diskusijām, gan atbalstam iespējams atrast līdzīgi domājošas personas. Vēlos piebilst, ka medicīniskās apaugļošanas procesā nav nekā mākslīga, kā bieži dzirdu sakām, un svarīga ir valoda, kādā par šo tematu runājam. Stāstot par savu pieredzi pie ginekologiem, stimulācijām un citiem medicīniskās apaugļošanas posmiem, Līga to akcentēja, rūpīgi izvēloties vārdus un terminus, ar ko vēstīt savu pārdzīvojumu. 

Lai gan viena no izrādes tēmām ir bezbērnotība, tomēr Līga pirmo reizi bija riskējusi izrādē iekļaut jaunu, divpadsmitgadīgu dejotāju.

Vecumam atbilstošas horeogrāfijas nozīme
Pusaudži vēl tikai mācās saprast savas emocijas un sarunāties par sarežģītiem tematiem. Pievēršanās smagām tēmām, piemēram, grūtniecības zaudējumam, var viņiem vairāk kaitēt, nekā palīdzēt. Dejai jāspēj pilnveidot jaunus izpildītājus, nevis nostādīt viņus situācijās, kuras viņi vēl nav gatavi pārvarēt. Vecumam atbilstoša horeogrāfija jauniem dejotājiem nozīmē drošu vidi, kurā pētīt savu radošumu. Mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par bērnu pasargāšanu no nevajadzīgi ātras pieaugšanas. Es ticu un ceru, ka šai talantīgajai dejotājai tika nodrošināts psiholoģisks atbalsts un darbā ar viņu tika ievērotas veselīgas robežas. Lai arī uzstāties kopā ar pieaugušām, profesionālām dejotājām ir pagodinājums, es joprojām domāju, ka horeogrāfs ir atbildīgs par  visiem darbā iesaistītajiem – dažreiz tas nozīmē šādas horeogrāfijas uzticēt vecākiem un nobriedušākiem dejotājiem. Tomēr deja, jo īpaši Līgas deja, ir par stāstiem. Un šādi stāsti ir svarīgi, jo bezbērnotības un grūtniecības zaudējuma attēlojumu dejas valodā Latvijā esmu redzējusi ļoti maz. 

This sh*t is bananas¹

Kāpēc virsrakstā minēju ābolus un banānus? Ābols, precīzāk, Granny Smith ābola šķirne, ir mana iemīļotākā. Man tā simbolizē zināšanas, auglību, arī kārdinājumu, ko sastopam Bībeles stāstā par Ādamu un Ievu, kura finālā, kāds “pārsteigums”, vainīga ir sieviete. Ironiski, ka sengrieķu mitoloģijas dieviete Erīda, atriebjoties par to, ka netika aicināta uz kāzām, to viesiem meta ābolu, uz kura rakstīts “skaistākajai”. Es todien jutos īpaši skaista un dažus ābolus paņēmu sev. Tie bija ļoti gardi. Savukārt banāni – tie man bija kā apgaismība, jo izrādē Līga atklāja kādu pavisam nevainīgu sarunu par šiem augļiem, kas rezultējusies laulības šķiršanā. Manuprāt, tas ir pilnībā attaisnojams un loģisks lēmums, ņemot vērā, ka banāns bieži tiek izmantots kā varas simbols. Es arī tā darītu, un es tā arī izdarīju, tāpēc Līgas izrāde man bija ļoti nozīmīga. 

“Smart Art Cabaret 40” paliek atmiņā kā spilgta pieredze, kas pulsējošā performancē apvieno mākslu, emocijas un dzīves realitāti. Tas bija kā ceļojums Līgas Libertes drosmīgajos stāstos, kuros viņa nebaidās pievērsties smagām tēmām un atklāt savu patiesību. Šī izrāde mani aizkustināja vairākos līmeņos un atgādināja, ka māksla var būt gan izaicinoša, gan terapeitiska. 

Fantastiskā dejas fotogrāfe: Aiga Rēdmane

*Anna Pierhuroviča ir viena no Dance.lv žurnāla mūsdienu dejas redaktorēm.

ATSAUCES:

1.  Gvenas Stefani dziesmas “Hollaback Girl” teksta fragments