No vienas puses, trupas “Fieldworks” darba “neizziņots” iekļaušana Dailes teātra festivāla “Dailennāle” repertuārā priecē. Lai gan tas ir izteikti starpžanrisks skatuves notikums, to tomēr producē “mūsējie” – laikmetīgās dejas apvienība “Tuvumi”. Tas nozīmē jaunas publikas piesaistīšanu – izrādes solījums vest ekskursijā pa Dailes teātra aizkulisēm pievilina arī to skatītāju, kuru, atvainojos par klaju vispārināšanu, grūti iztēloties, piemēram, Ģertrūdes ielas teātra foajē. “Fieldworks” izrāde Rīgā ir gudras producēšanas rezultāts arī tādēļ, ka tā pierāda laikmetīga teātra spēku. Šo spriedumu attiecinu arī uz institucionālismu. Radīt tik maģiski metafizisku darbu var tikai kompakta, nomadiska mākslinieciskā apvienība, kura izmanto totāli postmoderna teātra formu un savā vēstījumā nebaidās palikt nojautas līmenī. Izrādes sākumā cauri ekskursantu bariņam kautrīgi izsteidzas Dailes teātra friziere, kura nočukst: “Ā, te tie horeogrāfi!” Jā, tie horeogrāfi!
No otras puses, “Dailennāle” skaidri izgaismo spriedzi starp valsts un nevalstiskajām kultūras institūcijām. Izziņojot festivālu, Dailes teātra direktors Juris Žagars argumentēja, ka septembrī Latvijā teātra festivālu neesot (lai gan patlaban šīs informācijas oriģinālavots ir izzudis, pateicos “Zelta mušai”, kas šo faktu iemūžinājusi nominācijā). Šāda piezīme lika saraukt pieres daudziem jomas profesionāļiem, kuru rudens ainavā neaizvietojams ir jau trīsdesmito jubileju atzīmējušais festivāls “Homo Novus”. Nevalstiskās organizācijas – Jaunā teātra institūta – organizētais festivāls savā repertuārā regulāri iekļauj (lasīt: atbalsta un popularizē) arī laikmetīgās dejas notikumus. Tāpēc pašmāju laikmetīgās dejas izlaušanās no sev ierasti šaurās vides – izrādes “neizziņots”, kuras nosaukums atbilstoši oriģinālam (“unannounced”) rakstāms ar mazajiem burtiem, iekļaušana festivālā “DAILENNĀLE”, kas it visur uzsvērts ar lielajiem burtiem, – rada lepnu, tomēr arī nedaudz divdomīgu piegaršu.
“Tuvumi” trupu “Fieldworks” uz Rīgu atveduši jau otro reizi – 2023. gadā Rīgas cirkā notika izrāde-ekspedīcija “carry on”. Toreiz notikums jaunā materiālisma tradīcijā atmodināja nostalģiju, kura iesūkusies Rīgas cirka sienās. Arī šoreiz darba ideja ir filozofiski piesātināta, tomēr mazāk balstīta konkrētās vietas – Dailes teātra – identitātē, vairāk idejā par teātra ēkas sarežģītību kā realitātes metaforu. Nevis Šekspīra “visa pasaule ir teātris, un cilvēki – aktieri tajā”, bet gan cilvēka uztvere ir kā ēka, pa kuru klīstam nejauši sadalītās ekskursantu grupās: tajā ir tumši gaiteņi, slēgtas durvis, priekškars, kas atkal un atkal sabrūk un atklāj metāla stalažas, pustukšas krēslu rindas un tālumā vilinošas melodijas. Neko nevar zināt, var tikai nojaust un minēt. Tāds Linčs. Tumsa šeit ir atjautīgs un (it kā) gaužām vienkāršs paņēmiens, kā vienlaikus panākt skatītāja līdzdalību un paralīzi. Tumsa kā tumīga domu sega, kurā ieraudzīt savas realitātes vārgumu. Tā var gan mierināt, gan iedzīt izmisumā vai panikas lēkmē.

“Fieldworks” izrādes, kas vienmēr ietērptas efemeros nosaukumos – “ieskats” (“insight”), “līdz” (“until”), “citur un citreiz” (“elswhere & elsewhen)” u. tml. –, izmanto apbrīnojami plašu māksliniecisko paņēmienu spektru: skatītāja iesaisti, videomateriālus, horeogrāfiju, skaņu, gaismu, tekstu, objektus, kas ir gan kustīgām un statiskām instalācijām līdzīgi, gan rokās satverami. Izrādē “neizziņots” šie elementi veikli papildina cits citu, to pārejas ir dinamiskas, neatstājot ne plaisu, kurā iezagties šaubām par pieredzētā īstumu. Īstenība tomēr nav tas pats, kas ikdiena, – izrādē iekļautie objekti nav apburti ar rekvizīta auru, bet tās nav arī “parastas” lietas. Šarmants ir kabatas izmēra projektors mākslinieku-gidu rokās, kura izstarotais teksts skatītāju ved cauri telpām. Tas materializē vēstījuma metafizisko un filozofisko iedabu. Te vārdi dara lietas – virza mūs uz priekšu –, un burtiski maina vēstījuma kontekstu – teksts te izgaist uz spoguļsienas, te ir skaidri izlasāms uz melnas plaknes. Pasauli nav iespējams nošķirt no tās vērotāja, un izrādes veidotāji ar šo atziņu kacina.

Darba “neizziņots” kulminācija ir “izrāde” Dailes teātra mēģinājumu zālē, kurā radīts stihijas efekts. Sienas brūk, grīda trīc, konstrukcijas krakšķ (un atgādina pagājušā gada “Homo Novus” iekļautās izrādes “Ummis un lobēlija” negaisa ainu). Skaņu celiņā lieliski savītas industriālas skaņas un celtniecības procesa atblāzmas, realitāte brūk un top vienlaikus. Vienlīdz svarīgs objektiem un scenogrāfijai šķiet apgaismojums – atsauce uz smeldzīgo un nežēlīgo Mišela Gondrī un Čārlija Kaufmana filmu “Gaišo atmiņu mūžīgais starojums”, kuras galvenais varonis paniski glābj pēdējās zaudētu attiecību atmiņu paliekas, kuras ar šauru lukturīša gaismas staru tiek izmisīgi izgaismotas tumsas jūrā. Izrādes finālā izmantotais neona gaismas stars atgādina argentīniešu-itāļu vizuālā mākslinieka Lučio Fontanas pagājušā gadsimta vidū radītās instalācijas. Gribas citēt Ingas Ābeles romānu “Mīlamā”: “Gaisma izliec laiktelpu.”

“Fieldworks” pamatsastāvs un darbu autori ir dejas mākslinieki un horeogrāfi Heine Avdāls no Norvēģijas un Jukiko Šinozaki no Japānas. Viņu pārliecināto un pieklusināto klātbūtni katrā izrādes lokācijā papildina vietējie mākslinieki. Kā nakts zvēri tumsā lienošie ķermeņi ļauj aizmirst arī pašmāju dejotāju sejas un tuvumu, lai gan pilnībā izgaist viņiem neizdodas. Izrādē iekļauta arī deja “tīrā” formā, tomēr tā šķiet pietiekami precīza un pareizā apjomā absurda, lai negribētos to ķeksēt ārā no ainavas.
Darba “neizziņots” auditoriju varētu iedalīt divās daļās. Vieni ir ikdienas skatītāji, kuriem šāda teātra forma ir sveša. Viņi ir pārsteigti un satraukti. Otra puse ir profesionāļi, kuri šādu teātri Latvijā ir gaidījuši jau sen. Tik drosmīgi un veikli savīti postmodernā teātra paņēmieni vietējā kultūrtelpā ir retums. Tomēr nošķirt “profesionālo” un “mazāk profesionālo” sajūtu par izrādi ir lieki – “neizziņots” sapludina un leģitimizē dažādus skatīšanās veidus. Tā ir konceptuāli piesātināta izrāde ar daudzslāņainu emocionalitāti un trāpīgu vizualitāti, kas nezaudē neko, ja skatītājs izvēlas vienkārši priecāties par pieredzēto un nedomāt, cik veiksmīgi tajā iemiesota dekonstrukcija vai lingvistiskais apvērsums.

Bet bija taču arī tie augļi. Kompozīcija, kas palika pāri pēc vētras. Kad vairs nebija nekā, tikai drupas. Pēc stihijas šova tiekam iemesti izgaismotā kāpņu laukumiņā, kur iespējams skatīties videomateriālus par darba tapšanu un apēst pa ananasa šķēlei. Netīšām noskaidroju, ka viens no iemesliem darbu nosaukt šādi – “unannounced” – ir šī vārda izrunas līdzība vārdam “ananass”. Ir tik saldi, kad ar šādu pamatojumu pilnībā pietiek.
Titulfoto: Patrīcija Ķestere
*Laura Jasmane ir dejas kritiķe, bijusi baleta māksliniece, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.