“Bērni man jautā, vai es arī kādreiz dejoju operā,” ejot pa gaiteni, man stāsta Diāna. Lai gan viņa bijusi Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste, Diānas Mancevičas (iepriekš – Baranovas) vārds daudziem baleta zinātājiem varētu būt svešs, iespējams, tāpēc, ka kādu laiku viņa studēja un strādāja ar deju nesaistītā – tulkotājas – profesijā. Tagad Diāna baletā atgriezusies kā Rīgas Baleta skolas pedagoģe un metodiķe, kuras darbs publiski tapis pamanāms pēc viņas audzēknes Dārtas Balodes sasniegumiem. Šoruden Dārta devusies mācīties uz Londonas Karalisko baleta skolu.

Par Rīgas Baleta skolas mērķiem, par attieksmi pret konkursiem un tiem audzēkņiem, kuri dodas mācīties uz ārvalstīm, kā arī par to, ka kustība sākas smadzeņu impulsā, ar Diānu sarunājās Laura Jasmane.

Vai jūs vienmēr esat tik rūpīga? (Atsaucas uz faktu, ka Diāna sagatavojusi atbildes uz visiem pirms intervijas iesūtītajiem jautājumiem.) Kad taujāju par jums kolēģiem, daudzi izcēla jūsu strādīgumu un centību.

Laikam. Es vienmēr gribu izdarīt savu darbu pēc iespējas… es pat neteiktu, godīgāk vai atbildīgāk… Bet, ja es strādāju, tad, protams, ne līdz izdegšanai, tomēr gribu dot iespējami visu. Tāpat arī šajā sarunā – gribas, lai pašai pēc tam, lasot tekstu, ir skaidrs, ka esmu pateikusi to, kas man tiešām bija galvā.

Vai šis princips raksturoja arī jūs kā dejotāju?

Domāju, ka jā. Tāda ir mana būtība. Es nemācījos no rīta līdz vakaram, bet mācījos labi. Man likās, ka man ļoti uzticējās mana mamma, un es nevarēju viņu pievilt. Arī kā dejotāja es mēģināju no sevis izvilkt visu iespējamo. Un neiespējamo.

Vai izdevās “izvilkt” ko neiespējamu?

Jā. Mums bija ļoti stipra klase, bija vairāki klasesbiedri, kuri vēlāk operā dejoja vadošās lomas, – Agnese Andersone, es, Margarita Demjanoka, Dace Radiņa, Pāvels Vasiļčenko. Kad mācījos, es ļoti objektīvi uz sevi skatījos, zināju savas prasmes un savus ierobežojumus, robežas. Gan vizuālos, gan fiziskos dotumus. Es zināju, ka mans lielākais sasniegums būs dejot “četriniekus” (dejas un lomas, kas tiek izpildītas četratā – red.). Mans sapnis bija nodejot Princeses Florinas un Zilā putna pas de deux, bet diemžēl tas nenotika. Toties negaidīti nodejoju tādas vadošas lomas kā Mariju “Riekstkodī”, “Šopeniānu”, Anneli “Pie zilās Donavas”.

Spēju objektīvi paskatīties uz sevi nav vienkārši iemācīt – tur noteikti jārunā par jūsu pedagogiem, to skaitā par Loru Ļubčenko?

Sākumā es mācījos pie Allas Saharovas, kura tolaik vēl dejoja operā. Viņa mums bija kā burvju feja – mēs ar klasesbiedrenēm operā skatījāmies uz viņu no aizkulisēm, un mums šķita, ka viņai ir vadošā loma, lai gan tā nebija, viņa bija tikai karaliene “Apburtajā princesē”. Treniņstundās varēja redzēt, ka iepriekšējā vakarā viņai bijusi izrāde, un man tas kļuva par sapni – dzīvot tā: vakar izrāde, šorīt jau esmu uz citas planētas. Pēc Allas par mūsu pasniedzēju kļuva Lora Ļubčenko, bet vēlākajās klasēs Regīna Kaupuža. Mums ļoti paveicās – mūsu klasei bija izcili pedagogi. Savukārt maniem klasesbiedriem pasniedza Juris Kaprālis – bijušais Mihaila Barišņikova pedagogs –, un dažkārt arī mēs, meitenes, tikām pie viņa uz treniņstundām.

Lora Ļubčenko mums bija vairāk nekā pedagoģe – daļu viņas es joprojām nesu sevī, pamanu, ka darbā gribot negribot lietoju viņas frāzes, intonācijas. Ir cilvēki, kas molekulārā līmenī tevi nekad neatstāj. Lora ir mans lielākais pedagoga piemērs, bet turpat līdzās ir arī Regīna, jo viņas bija ļoti dažādas. Vissvarīgākais bija tas, ka viņas abas uz mums, audzēkņiem, skatījās kā uz individuālām personībām. Ar to mums ir jāturpina strādāt skolā tagad – saglabājot gan augstas profesionālās prasības, gan cilvēcīgu attieksmi.

Strādāt ar Loru bija fiziski ļoti grūti – dažkārt mēs pat četras stundas dienā taisījām tikai treniņstundu, svētdienās viņa mēdza mājās strādāt ar tiem audzēkņiem, kuriem vajadzēja palīdzību. Regīna no mums gribēja dabūt domāšanu – viņa vēlējās, lai kļūstam par patstāvīgām baleta māksliniecēm, nevis dejotājām, kas tikai atkārto pedagoga norādes. Jau tolaik, 90. gados, Regīna bija ļoti mūsdienīga skolotāja.

Kad sākām strādāt teātrī, mēs visi bijām sajūsmā, trupā uzņēma mūs visus – piecus puišus un sešas meitenes. Mūsu sapnis bija piepildījies, un mums par to vēl maksāja. Pirmie gadi operā pagāja ar brīnuma sajūtu – visas principā uzreiz kļuvām par solistēm.

Jūs daudz runājat par baletdejotāja spēju domāt un individualitāti, bet ļoti izplatīts ir priekšstats, ka baletdejotājs ir nedaudz kā karavīrs. Balets kā labi trenētu cilvēku armija.

No vienas puses, jāpiekrīt, pirmajās klasēs bērnos jāieliek disciplīna – spēja mācīties un dzirdēt. Bet ar laiku nāk patstāvība un individualitāte. Citādi baletdejotāju izveidot nevar. Arī kordebaletu nevar skatīt kā armiju. Katrā izrādē kordebaletam ir savs tēls. Šovasar biju Parīzes operā uz “Bajadēru” un tur piedzīvoju tieši to, ko gaidīju – ka izrāde pilnībā tevi “apēd” –, un to izdarīja tieši kordebalets. Ja kordebalets nenes tēlu, ja tas nemāk parādīt atšķirību starp gulbi, vilu un ēnu, tad izrādes nav. Nav burvības. Dažkārt, skatoties izrādi, vēroju nevis solistus, bet kādu no kordebaleta. Dažreiz aci piesaista meitene, kas stāv gandrīz kordebaleta pēdējā līnijā. Tas arī ir mūsu skolas mērķis: par šo tēmu kopā ar Baibu Kokinu un Ritu Harlapu mēs ļoti daudz domājam metodiskajā komisijā – par to, ka gribam veidot baleta māksliniekus. Māksliniekus pēc būtības.

Kā skola iet uz šo mērķi? Zinu, ka tagad skolā ir audzēkņu horeogrāfiju koncerts.

Mēs gribam skolā saglabāt pēctecību, cieņu pret profesiju, pret pedagogiem, pret sevi, bet mēs skatāmies arī nākotnē. Domāju, ka baletskolā ir parādījies daudz vairāk iespēju sarunāties ar bērniem – uzzināt viņu viedokli, ļaut viņiem pašiem organizēt pasākumus. Audzēkņu horeogrāfiju koncerts bija mana ideja – tas bērniem dod iespēju izpausties, izteikt savas domas un attieksmi. Šādā situācijā bērnam jādomā arī par mūziku, telpu, tērpu, dejā ietverto domu, sajūtu. Pirmais koncerts notika pirms kādiem trim četriem gadiem, tagad tas kļuvis par skolas tradīciju.

Manuprāt, šādas daudzpusības mums šobrīd baletā pietrūkst – mēs koncentrējamies tikai uz skatuvi, uz izpildītājiem. Uzreiz domāju par jau pieminēto Regīnu Kaupužu – iztēlojos, ka viņas priekšrocības pedagoģiskajā darbā veido arī viņas daudzveidība, tas, ka viņa baletā darbojas tik daudzos virzienos.

Jā, balets ir plašs jēdziens. Man liekas, ka nu jau mēs mākam plašāk skatīties uz šo profesiju. Operas sasniegšana nav pašmērķis. Mūsu uzdevums ir bērniem dot tādu pamatu un iekšēju gudrību, lai viņi paši saprot savas iespējas. Mēs nevaram pirmajā klasē bērniem solīt, ka viņi būs baleta mākslinieki. Es pati esmu tam piemērs. Es mācījos baletskolā, kļuvu par baleta solisti, bet pienāca mirklis, kad es sapratu, ka manā dzīvē kopumā nepieciešamas pārmaiņas – ka man jāmaina ne tikai savs virziens, bet visa profesionālā sfēra.

Sākumā gribēju studēt angļu filologos Latvijas Universitātē, bet tajā gadā mainījās nolikums un nevarēju likt iestājeksāmenus. Man ieteica Rīgas Tehnisko universitāti, tur piecus gadus mācījos angļu valodu. Es vairākus gadus strādāju citā jomā – ofisā un konsulātā, tulkoju, kādus trīs vai četrus gadus man pašai bija tulkošanas aģentūra. Tad man zvanīja no baletskolas. Es sākumā šaubījos, vai man ir jāatgriežas baletā. Kad atnācu uz šejieni, es sapratu, ka šeit jūtos vērtīga ­– ka šeit spēju dot. Pieredze ārpus baleta man deva ļoti lielu drosmi. Tā bija uzdrošināšanās – atzīt, ka esmu pieradusi būt vienā profesijā, ka tajā ir ērti un labi, tā bija drosme pateikt sev nē. Ka esmu izdarījusi visu un ka tagad man jāsāk no nulles kur citur. Es uzreiz sapratu, ka šeit, skolā, man sāksies jauns dzīves posms. Nākšana no rīta uz darbu man rada laimi. Darbs teātrī bija tikai komats – turpinājums ir šeit.

Jūs esat arī baletskolas metodiķe.

Jā, mani ļoti interesē tas, kas notiek starp pedagogu un audzēkni. Baleta tehnika un gramatika, protams, ir ļoti svarīga, bet ar to nepietiek. Pati savā laikā piedzīvoju, cik ļoti pedagoga attieksme, komunikācija un vide spēj ietekmēt jaunu cilvēku. Man ir svarīgi veidot vidi, kurā vienlaikus ir augstas profesionālas prasības un cieņa, uzticība, cilvēciska attieksme. Tas mani saista metodiskajā darbā – iespēja ne tikai mācīt, bet arī ietekmēt to, kā kopumā strādājam. Man ir svarīgi palīdzēt pedagogiem atrast savu pieeju, dalīties pieredzē, reizēm uzdot jautājumu: vai mēs šo darām tāpēc, ka tā esam darījuši vienmēr, vai arī tāpēc, ka tas tiešām ir labākais veids, kā panākt iecerēto?

Gribu runāt arī par varbūt smago jautājumu – audzēkņiem, kuri aizbrauc mācīties uz ārvalstīm. Dārta Balode ir aizbraukusi uz Londonu, Sofina Durandina – uz Drēzdeni, Dominiks Geidāns – uz Igauniju.

Es uz to skatos diezgan pozitīvi. No vienas puses, kad audzēkņi aizbrauc, mēs katru reizi sev uzdodam jautājumu – kāpēc? No otras puses, saprotam, ka mūsu audzēkņi spēj konkurēt starptautiskajā vidē. Tas ir mūsu pedagogu nopelns. Balets šodien ir starptautiska vide. Katrs jaunietis var izmantot iespēju mēģināt. Domāju, ka šis vispār nav jautājums par mūsu skolu, jo tā šajā situācijā parādās tikai pozitīvā gaismā. Mēs dodam audzēkņiem iespēju doties mācīties kur citur, bez mums tas nenotiktu. Mūsu mērķis ir dot iespējas, nevis jau skolas laikā noteikt vienu konkrētu profesionālo galamērķi.

Cits iespējami sāpīgais jautājums ir tas, vai šie jaunieši atgriezīsies dejot Rīgā.

Atgriežas – Līva Sofija Šēfere atgriezās, Keita Marija Bloma atgriezās. Runājot par Dārtu Balodi – iespēja, kas viņai dota, ir viena no miljona. Viņa zina, ka tā ir jāizmanto. Iespējams, viņa atgriezīsies, iespējams, ka nē. Tā būs viņas izvēle un liktenis. Mēs kā skola mēģinām sasniegt savu mērķi – pēc iespējas augstāk sagatavotus un gudrākus bērnus. Bet jautājums ir arī valsts līmenī – vai mēs spējam sniegt viņiem iespējas profesionāli attīstīties pēc skolas absolvēšanas? Vai visiem būs iespēja strādāt uz skatuves? Pārsvarā visi skolas audzēkņi grib kļūt par baleta māksliniekiem, tāpēc būs par vēlu 12. klasē sākt domāt par to, kas notiks, ja operā Rīgā tevi darbā nepieņems.

Kādu brīdi bija milzīga audzēkņu aizplūšana uz Lietuvu, un toreiz daudz runāja, varbūt pat nomelnoja skolu par to, ka tā nespēj nodrošināt audzēkņiem pienācīgus mācību apstākļus.

Par šo jautājumu mēs ar Agnesi Andersoni (Rīgas Baleta skolas vadītāju – red.) daudz runājām pēc brauciena uz “La Scala” baletskolu martā. Viņu telpas nav salīdzināmas ar mūsējām – mums ir baleta zāles, mums ir sava skatuve. Tur ir pāris zāles, tās ir mazas, bet bērnu ir daudz. Runājot par to, ka citur skolā ir, piemēram, baseins – mums tas viss vēl būs, šobrīd notiek remonts kopmītnēs, tomēr baletskolas būtība nav baseins. Protams, ka tas ir vajadzīgs, bet fokuss uz to, ka citur ir skaistāk, jaunāk, ir fizioterapijas telpas un tamlīdzīgi, nevar aizstāt pedagoģiskās darbības kvalitāti un tradīciju. Iespējams, ka šos lēmumus braukt kur citur bērni pieņem kopā ar vecākiem, un skaidrs, ka vecāki vēlas, lai bērniem ir pēc iespējas ērtāk. Materiālais aspekts ir ļoti spēcīgs, komforts ir vajadzīgs, bet negribētos domāt, ka skolas mērķis ir nodrošināt baseinu.

Runājot par audzēkņu trūkumu skolā plašākā kontekstā – izvēļu skaits bērnu dzīvē kļuvis daudz lielāks. Es kā mamma saprotu arī vecāku perspektīvu šajā jautājumā – šo disciplīnas apjomu, ieguldītās sestdienas un svētdienas. Iespējams, ka ne katrs vecāks ir gatavs šim režīmam, jāņem vērā tas, ka arī vecāki tagad mēdz ļoti daudz strādāt. Tas ir dzīves ritms, būtība, tas, vai esam gatavi ieguldīties, zinot, ka ne visi audzēkņi sasniegs savu mērķi. Tas ir jautājums nevis par skolu, bet par jauniem dzīves apstākļiem, prioritātēm. Arī mani bērni visu laiku maina savas intereses – viņiem ir izvēles.

Kā ir ar baleta konkursiem? Tiem pie mums kādreiz bija negatīva konotācija, bieži tika uzsvērts, ka konkursos balets pazaudē “dvēseli”, mākslinieciskumu.

Es teiktu, ka konkurss ir labs instruments, lai nodrošinātu bērnam izaugsmi. Mēs nedodamies uz konkursiem, lai saņemtu stipendiju mācībām kur citur. Konkursi dod iespēju bērnam iemācīties zaudējumu, nevar vienmēr uzvarēt. Konkursos bērni sevi parāda no pavisam citas puses nekā ikdienā – tur ir spiediens, stress, sāncensība. Es pēkšņi redzu, ka bērns māk saņemt sevi rokās, ka konkursā ir panākts progress tieši mentālās attīstības ziņā, lai gan medaļa nav iegūta. Konkurss ir arī vēl viena iespēja ar bērnu pastrādāt individuāli. Man pagājušajā gadā konkursos piedalījās piecas no astoņām audzēknēm. Jā, dažas no viņām piedzīvoja vilšanos, bija ļoti grūti, bet, ja tu spēj pēc šīs pieredzes piecelties un iet tālāk, tad tas padara dejotāju tikai spēcīgāku. Pateicoties konkursiem, pēdējos gados mūsu starptautiskā reputācija ir ievērojami augusi – man konkursā Portugālē pienāca klāt vairāki ārvalstu pedagogi un dejotāji un jautāja, vai drīkst iestāties mūsu skolā. Ārvalstīs mūsu līmeni komentē atzinīgi – var redzēt gan mūsu tradīcijas, gan to, ka esam vērsti uz nākotni.

Pasaule kļuvusi atvērtāka, mūsu audzēkņi iekļaujas jauniešu plūsmā, citur skolēnu apmaiņas ir normālas. Tas ir dzīvesveids. Mūsu bērni nav tik atšķirīgi no citu skolu audzēkņiem. Šobrīd mūsu bērni piedalās daudzos projektos, pagājušajā mācību gadā otrais kurss brauca uz Spāniju, šogad šāds brauciens būs atkal. Mūsu projektu vadītāja Marta Ozoliņa dara milzīgu darbu. Šajos projektos bērni iemācās arī praktiskas lietas – rakstīt savu CV, motivācijas vēstules.

Esmu dzirdējusi, ka skolā ir mainījusies attieksme pret audzēkņu dalību konkursos.

Šobrīd skolā mēģinām sistematizēt braucienus. Skola ir par konkursiem, bet noteiktos laikos, noteiktām klasēm un tieši par tādiem konkursiem, uz kuriem ir vērts braukt. Jāņem vērā, ka konkursos tiek zaudēts laiks mācībām arī vispārizglītojošajā programmā.

Vēlos parunāt par Dārtu Balodi – esmu dzirdējusi, ka viņas sniegumu izceļ arī baletskolas Laikmetīgās dejas nodaļas pedagogi.

Vadīju Dārtas klasi tikai vienu gadu, man bija nepieciešams zināms laiks, lai atrastu pieeju, kā ar viņiem strādāt. Treniņos zālē Dārta ir citāda nekā uz skatuves. Viņai piemīt bezgalīgas darbaspējas, viņa var strādāt stundām. Protams, viņas sasniegumi ir arī mans un viņas iepriekšējo pedagogu – Zanes Teikmanes un Ludmilas Vikanovas – lepnums, bet Dārtas gadījumā jāizceļ viņas pašas nopelns. Viņa daudz strādā pati ar sevi, daudz laika pavada zālē. Viņai piemīt īpašas koncentrēšanās spējas. Es zinu, ka divus numurus pirms viņas uzstāšanās man ir jāpaiet nostāk, jo saprotu, ka viņai jābūt pašai ar sevi. Tad viņa stāv aizkulisēs un smaida, ļoti izbauda to mirkli, ka viņa tūlīt būs uz skatuves. Pirms iet uz skatuves, viņa iekšēji staro. Tieši šis starojums un enerģija ir tas, ko visi redz.

Balets nav tikai tehnika. Arī konkursos vērtē ko vairāk – šo klātesamību uz skatuves. Dārta nevis vienkārši izpilda deju, bet ir jau gatava māksliniece. Viņa nes sevī iekšējo stāstu pat tad, kad nekustas uz skatuves.

Uz skatuves no viņas nāk gaišums.

Jā, absolūti.

Nesen ar laikmetīgās dejas mākslinieci Kristīni Brīniņu runājām par to, kas ir svarīgs māksliniekā – mēs to definējām kā devīgumu. Spēju dot.

Es Dārtā uz skatuves redzu gan viņas, gan savu darbu. Tas nepazūd. Man pašai pirmajos gados operā bija ļoti grūti, bija bail, bija “ļoganas kājas”, bet es redzu, ka Dārta uz skatuves izdara savu maksimumu. Laikam tāpēc, ka viņa to izbauda. Viņa neatdod enerģiju bailēm. Fokusam nav jābūt uz stresu vai tehniskām lietām, viņa apzināti izmanto darbu, lai parādītos uz skatuves pēc iespējas labāk. Protams, ir bijuši satraukumi, viņa arī ir tikai bērns, bet es apbrīnoju viņas māksliniecisko sagatavotību. Es mācos no viņas, lai gan man pašai tas uz skatuves vairs nebūs nepieciešams. Dažkārt Dārta uz skatuves parāda pat vairāk – ko tādu, ar ko mēs strādājām simts reižu zālē, un viņai te sanāca, te nesanāca, kā kuru reizi. Bet, kad viņa iznāk uz skatuves, izdara pat vairāk.

Tas noteikti prasa lielu uzticēšanos sev.

Tas ir talants – talants nav tikai pēdās, kājās, tā ir arī cilvēka īpašā inteliģence, nervu struktūra. Tā rada mākslinieku. Dažkārt ir dejotāji, kuri it kā dara visu, bet uz viņiem vienkārši ir garlaicīgi skatīties.

Es pēdējos gados esmu sev pārformulējusi, ko nozīmē novazātais teiciens, ka balets ir sarežģīts, cenšos saprast šo patiesību ārpus ierastā uzsvara uz fiziskajām grūtībām. Tā esence, manuprāt, ir spēja panākt, ka klasiskās dejas maniere cilvēkam šķiet dabiska, ērta. Ka tā kļūst par viņa paša kustību. Kā atšķirība starp gramatiski pareizu un native speaker līmeni, kurā valoda kļūst runātājam dabiska, individuāla.

Mēs ar metodisko komisiju bijām Londonas Karaliskajā baleta skolā uz kvalifikācijas paaugstināšanas kursiem. Domājām, ka mēs vienkārši skatīsimies viņu treniņstundas. Tā vietā mums stundām stāstīja par nervu sistēmu, neiroloģiju, par to, kāpēc ir bērni, kuri mēdz tirināt pirkstus, turot rokas baleta pozīcijās (rāda – red.).

O! Kāpēc?

Mums stāstīja, ka tā ir aizsardzības sajūta – bērns vēl nejūt savu centru, balansu, nervu sistēma reaģē uz nestabilitāti. Mums šo visu Londonā stāstīja stundām ilgi, taču es visu laiku domāju – kad mūs aizvedīs skatīties to treniņstundu? Bet tad mūs noliek pie stieņa un stāsta par kustības apzināšanos. Šādā kontekstā var saprast, ka augsts līmenis baletā nav tikai par nostieptām pēdām, bet par apzināšanos, ka kustība iet cauri visām šūnām. Viņi uz baletu skatās no zinātnes pozīcijas. Tas ir par to, ka kustība sākas smadzeņu impulsos. Ir reizes, kad skatos uz baleta mākslinieku un redzu viņa iekšējo darbu – ne vienkārši to, ka viņam sanāk nostāvēt pozā, bet to, ka deja ir panākta caur saprašanu, ka poza nav mērķis. To es redzu Dārtā – tā nav vienkārši cenšanās, apzinīgums, bet darba izlaišana caur sevi. Ko līdzīgu mums mācīja Lora Ļubčenko – mēs pie viņas nodarbībās meditējām. Sēdējām aplī, lai izjustu savu ķermeni – tādu saules kamoliņu, kas iet cauri visām locītavām, asinsvadiem. Tā mēs mācījāmies sajust savu ķermeni, iekšējo siltumu, nomierināties.

Domāju, ka atmosfēra baletskolā ir burvīga. Mūsu darbs parādās mūsu sasniegumos. Ļoti daudz darām arī veselības ziņā – mums ir fizioterapijas telpa, ir sociālie pedagogi un psihologi. Savu iespēju robežās darām visu, ko varam.