Pusaudžu izrāde “Būt” sākas klusināti. Skatuves centrā pustumsā redzama meitene – Jasmīne Vanaga –, kura dzied kādu melodiju, bet viņai klavierpavadījumu kreisajā tālākajā stūrī spēlē puisis – Gusts Strods. Šis motīvs atkārtosies arī izrādes finālā, tikai nu jau melodiju dungos visi grupas dejotāji, kas būs cieši saslēgušies ap mazo vokālisti. Melodija ausīs skan vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Atmiņā paliek arī jauno mākslinieku dzīvespriecīgā enerģija un draudzīgā ansambļa izjūta, kurā katram ir sava balss.

Ritmiskās sadaļas īpaši šai izrādei komponējuši apvienības “Saknes” mūziķi Aldis Strods, Normunds Bošs un Klāvs Skujiņš. Taču sākas viss jau ar minēto meitenes solodziedājumu – muzikālo motīvu no filmas “Where the Wild Things Are” (Kārenas O un “The Kids” oriģinālkompozīcija), kas arī bijis viens no izrādes impulsiem. Jasmīnes balss ir aizkustinoša, ļoti viegla un tīra. Šī ievada laikā pamazām no kulisēm cits pēc cita uznāk pārējie grupas biedri. Katrs no viņiem paņem vairākus metrus garu pavedienu, kas iestiprināts solistes kostīmā, un, turot to savās rokās, nedaudz it kā attālinās. Ir taču iespējams vismaz viens saskares (interešu, vērtību, aizraušanās) punkts, kas var vienot ar otru cilvēku? Dejotāji vij no šiem pavedieniem kopīgu “tīklu”, lēnām un jūtīgi. Katram šajā pinumā sava vieta, un vienlaikus jājūt arī ikkatrs no grupas biedriem. Cik viņu te ir – 18, 19, 20? Starp jauniešiem tūliņ iedejos arī abi ievada mūziķi. Nedaudz trakā ballīte, kurā katrs no dejotājiem ielicis savu maksimālo enerģiju, protams, kādā mirklī arī beidzas. Pie Jasmīnes paliek tikai divas tuvākās draudzenītes, kuras palīdz viņai atbrīvoties no saikņu tīklojuma jeb ievada kostīma. Vērojot šo ainu, aizdomājos par palēnināto mirkli laikā un kustībā, kas palīdzējis jauniešiem atrauties no telefoniem un planšetēm. 

Būt kopā, būt grupā, būt ritmā, būt klātesošiem izrādes notikumā – tās ir prasmes, ko jaunie dejotāji deju studijās apgūst gan ikdienas nodarbībās, gan pa gabaliņam kopā būvējot lielākus notikumus. Tāda apzināta kopā būšana ir arī izrāde “Būt”, kuras centrā ir pusaudzis ar tikai viņam raksturīgu impulsivitāti, pēkšņu emocionālu reakciju uz pieaugušam šķietami pašsaprotamām ikdienas norisēm. Vienlaikus – nav šaubu, ka arī tīnis kādā brīdī var būt vērsts uz mierīgu pašrefleksiju, apcerīgs un ļoti jūtīgs. Izrāde ir būvēta uz kontrastiem, kur līdzās ir gan dinamiska kustība un plūdeni kontaktdejas elementi, gan trokšņa pielādēti grupas dejojumi un lēni solo, dueti vai citādi minigrupējumi intīmākā atmosfērā.

Dekorācijas ir minimālas (faktiski tikai daži rekvizīti), atmosfēru nodrošina Leilas Mukhamatgalievas gaismojums, bet horeogrāfija drosmīgi ignorē faktu, ka bērnus vieglāk būtu “salikt” kvadrātos un astoņniekos, kur ritmu varētu skaitīt līdzi, bet dejotāji būtu sadalīti simetriskos pāros vai kvartetos. “Būt” horeogrāfijā iekļauti visi grupas jaunieši, tikai dažiem kādos brīžos uzticēti arī sarežģītāki (vadīt cīņu) vai atbildīgāki (parūpēties par “vigvama” mizanscēnas drošību) uzdevumi. Kostīmi – zili un brūni topi un bikses zemes toņu variācijās – visticamāk, ir sakomplektēti no pašu garderobes. Šajā ziņā laikmetīgās dejas mākslinieki allaž bijuši taupīgi resursu izmantošanas profesionāļi. Latvijā pirms 20 un 30 gadiem tas varbūt vairāk bija aiz nabadzības, taču joprojām tā ir tīra patiesība – lai izstāstītu dejas stāstu, pietiek ar dejotāja apzinātu klātesamību un godīgumu ķermeniskajās izpausmēs. Šķiet, šādā formā un kvalitātē vēl pirms tiem 20 un 30 gadiem varēja iedomāties dejojam un eksistējam tikai pieaugušo grupas. Ir gandarījums, ka prasmīga un laba laikmetīgās dejas māksla nu spēj iemiesoties arī bērnu un jauniešu izrādēs.

Apbrīnojama ir skolotāju un horeogrāfu Montas Vanderes (viņa arī idejas autore) un Elīnas Gaitjukevičas spēja savos pusaudžos cieņpilni ieraudzīt patstāvīgus, gandrīz pieaugušus cilvēkus, personības. Lielākā daļa šo bērnu deju studiju apmeklē jau no trīs četru gadu vecuma un savu skolotāju acu priekšā no kaķīšu, rūķīšu un kukainīšu priekšnesumiem lēnām top par māksliniekiem. Gan jau arī daļā horeogrāfijas viens otrs bijis pat līdzautors. Skolotājas vēro bērnus viņu ikdienā un pārnes kādas kustību frāzes vai ķermeņu reakcijas dejas mākslas valodā. To, kā ikdienišķas kustības pārtaps horeogrāfijā, nosaka konkrētā dejotāja spēja uztvert skolotājas uzdevumu, lai to realizētu izrādes horeogrāfiskajā zīmējumā. Šeit kā spilgta pieredze jāmin aina, kurā sākotnēji divi dejotāji tuvojas viens otram ar spēji izgrūstu elpu. Bet bez trokšņa un nepatīkamas agresijas. Priekšplānā ir divi jaunieši, kas, iespējams, cīnās par savu telpu, savu vietu vai savu taisnību. Pēc mirkļa aiz katra no abiem pievienojas vēl citi “pūtēji” jeb cīnītāji. Un skatītājs jau seko divu pusaudžu grupu pretstāvei, kurā skaņa un jauda arvien pieņemas spēkā. Tas galu galā eskalējas līdz kliedzienam (ar skaļu pavadošo mūziku) un drošai spriedzes izlādei. Ikdienā uzkrāto stresu un nogurumu izrādē iespējams izreaģēt kopā, atkal saslēdzoties priecīgas enerģijas aplī – skrienot, lecot, metot kūleņus, citam citu ceļot gaisā, uz brīdi kādam ļaujot izjust pat lidojuma mirkli. Būt kopā, savu biedru un draugu lokā, būt izrādes mirklī, kopā gan piedzīvojot mākslas notikumu, gan, iespējams, savā ziņā pieredzot arī mākslas terapiju. 

Ar teatrālu ievirzi risināta izrādes daļa, kuras centrā ir meitene stilizētā cīņas kostīmā. Vispirms kāds no grupas viņai atnes baltu kreklu, tad kāds cits apsien sarkanu jostu, vēl cits parūpējas par galvas autu, un vēl kāds, nodejojot garām, uz vaigiem uzvelk kaujas krāsas. Viņa ir gatava cīņai. Vai šeit tiek personificēts pusaudža iekšējais spītnieks un vienmēr pretī runātājs? Pēc mirkļa tiek sarūpētas arī četras dakšveida kārtis un auduma gabals, no kā tiek sasliets tāds kā vigvama karkass. Pirms tam horeogrāfiski tiek apspēlētas gan kārtis, gan audums, bet galu galā karojošais tēls šajā teltī tiek mierīgi ievilināts un iemidzināts. Vai lai nomierinātu šo karotāju? Fonā skan ritmiska mūzika, bērni dažādās grupās ļaujas kustībai un savstarpējai ķermeņu komunikācijai, kam beigās pievienojas arī atmodinātā karotāja. Kad pasaule ir priecīgi atvērta, tad arī karotājiem nākas visus ieročus mest malā.

Kaut kas no improvizācijas un akrobātikas, kaut kas no elpošanas, grīdas un atbrīvošanās tehnikas, stipra partnerība un skaidrs vēstījums. Tas viss ir ieraugāms izrādē “Būt”, kuru izdejo jaunieši un kas adresēta jauniešiem. Ikviens te var būt īpašs, neaizvietojams un reizē uzticams vienam un vairākiem grupas biedriem. Arī paklanoties katrs “izlec” atsevišķi ar savu individuāli iestudētu kustību kombināciju, jo katrs te savā ziņā ir bijis gan solists, gan korists, gan izrādes līdzautors. Kādā no fināla epizodēm sadzirdu bērnus gaudojam kā vilcēnus, un tad jau atkal skan ievada vokāla motīvs, tikai tagad ierakstā un ģitāras pavadījumā. Jūtu, ka es arī vēlos skaļi dungot līdzi. Vienlaikus aizkustināta vēroju pusaudžus, kā viņi, jau “ejot” uz izrādes noslēgumu, horeogrāfijā cits citam pieglaužas, uzticas, cits citu paceļ, pietur, pārveļ… un beigās jau arī visi dungo līdzi šim vienkāršajam un nomierinošajam muzikālajam motīvam.

Titulfoto: Bruno Kabucis

*Dita Jonīte ir teātra un dejas pētniece.