6. septembris Valmierā bija saulains un patīkams. Gauja, kā ierasts, plūda savu nemainīgo un nerimstošo ceļu, un, pateicoties tai, arī laiks Valmierā, kā vienmēr, nestāvēja uz vietas un prāts mutuļoja. Vienīgais, kas laiku centās apturēt, bija stindzinošais ziemelis. Tas pūta no visām pusēm un piespieda papildināt garderobi ar vēl vienu džemperi.

Nezināju, ko sagaidīt no šīs dienas, un nezināju arī, kā izpildīšu savu uzdevumu – piešķirt vārdus tam, ko ar vārdiem negribas ierobežot. Tas ir, aprakstīt vienu dienu laikmetīgajā dejā no skatītāja pieredzes. Pirmā pietura šajā dienā bija horeogrāfa Ģirta Dubulta lekcija “Kas ir / ko dara laikmetīgā deja?”. Otrā pietura bija ukraiņu horeogrāfes Viktorijas Horošilovas (Viktoriia Khoroshylova) izrāde “Kāda ķermeņa stāsts” (“Iiсторія одного тіла”). Un trešā – saruna pēc izrādes.

Sākšu no otra gala.

Ilgi cīnījos ar domu palikt vai nepalikt uz pēcizrādes sarunu ar mākslinieci. Man bija bail izjaukt savus individuālos iespaidus par izrādi ar skaidrojumu par izrādē pieredzēto.

No vienas puses, brīnišķīgi! Es dzirdēšu visu, kas nepieciešams, lai uzrakstītu par izrādi. Tiks izstāstīti impulsi izrādes un kustību tapšanai, atklāta izrādes veidotāju piešķirtā nozīme kustībai, telpai, mūzikai un iestudējumam kopumā (ko māksliniece arī labprāt darīja, iepriekš gan katru atbildi iesākot ar pretjautājumu un lūdzot skatītājam izstāstīt, kā viņš domā, kāda ir atbilde uz paša uzdoto jautājumu).

Bet no otras puses… Kāda jēga, ka tieši es rakstu par šo izrādi? Ko es varu piešķirt rakstītajam no sevis?

Šķiet, atbilde slēpās pašā izrādes vēstījumā.

“Kāda ķermeņa stāsts” atklāj vienu ķermeni, kurš reizē ir arī visi citi vai vismaz daudzi citi ķermeņi. Tā ceļu pasaulē, vietā un laikā. Neizbēgami izrāde kļūst par kāda ukraiņa stāstu, bet arī – kādas sievietes stāstu, kāda cilvēka stāstu. Tas ir stāsts par ķermeni, kuru veido pieredzētā pagātne, šībrīža vēl neaptvertais notikums un nākamības nebeidzamās iespējas. Izrādes autori šo ideju attīstījuši no filozofu Žila Delēza un Fēliksa Gvatari piedāvātās metaforas par ķermeni bez orgāniem.

Nojēgums “ķermenis bez orgāniem” attiecināms uz tādu sistēmu, kuras elementi nav ar iepriekšnoteiktu funkciju. Attiecībā uz cilvēka ķermeni šī ideja atgriežas pie pirmskristietiskas izpratnes, kurā ķermenis nav binārs un pretējs mūžīgajam garam / prātam / dvēselei, bet gan holistisks un saistīts ar savstarpējas saiknes ideju. Tā ir atgriešanās pie mācības, “ka iemiesotās prāta-ķermeņa sistēmas var saprast vienīgi tad, kad kosmoloģiski sasaistāmies ar vidi. Vidi, kura, tāpat kā mēs, pāriet no viena procesa citā”.¹ Citiem vārdiem, ķermenis ir kā iespēju lauks, kā brīva plūsma bez iepriekš noteiktām funkcijām.

Tāda ir arī izrādes telpa. Izrāde notiek uz tumšas skatuves, kas no pārējās zāles ir atdalīta ar viegli caurspīdīgu, baltu agroplēvi (pieņemsim, kas tas ir īstais šī materiāla nosaukums). Ienākot spēles telpā, redzam uz sienas projicētu kāda vīrieša seju, kas, kā vēlāk uzzinām sarunā ar horeogrāfi, ir iedvesma no reālas situācijas. Tajā ukraiņu māksliniecei, sarunājoties “Zoom” platformā ar citu izrādes veidotāju ārpus Ukrainas, kaut kur tuvumā sprāga lādiņš, un viņa, daudz nedomādama, izpildīja prasīto divu sienu principu un turpināja sarunu. Un šī seja datora ekrānā, kura atrodas ārpus kara zonas, ārpus apdraudējuma, tikai apziņa, ka citur ir miers, viņā radīja drošības sajūtu.

Līdz ar to izrādes telpa iegūst it kā istabas veidolu. Tā ir slēgta, droša vide, kurā būt sev pašam, kurā iepazīt sevi, savu ķermeni, ļaut ķermenim plūst, mainīties un attīstīties. Tajā pašā laikā istabas sienas ir trauslas un caur tām neizbēgami ieplūst ārpasaule: gan labā ziņā kā drauga plecs, atbalsts un drošības sajūta, arī bezrūpīga diskotēka, gan sliktā – caur bailēm un trauksmi kā citādais, svešais, ķermeni ietekmējošais un iznīcinošais. Un kas vēl labāk reprezentē dzīvību, ja ne ķermenis?

Interesanta ir ideja par mirstīgumu kā empātijas ierosinātāju – ka bez mirstīguma pieņemšanas nav iespējama līdzcietība. Graujot duālo “mēs-viņi” izpratni, tiek atzīts, ka hierarhijas un “nemaināmas” būtības veidojas caur vienošanos, tādējādi ikkatrs nes atbildību par savu rīcību.²

Lūzumpunkts izrādē ir brīdī, kad mūzika strauji apraujas, visapkārt iestājas klusums. Izrādes laikā ķermenis ir lēnām atraisījies gan kustību ziņā, gan atbrīvojoties no apģērba kārtām, līdz klusuma brīdī tas ir gandrīz kails. Pirmo reizi izrādē fokuss ir tikai uz ķermeni, fiziskās kustības ir pierimušas, bet tām pievienojusies balss. Balss nav spēcīga, un tas visu padara vēl aizkustinošāku. Balss ir pēdējā, kas ķermenim ir palikusi.

Tālāk seko augšāmcelšanās. Tulko kā gribi – pēcnāves dzīve karā kritušajiem, varbūt jauna izpratne par dzīvi, tās vērtībām un turpināšanu kara apstākļos, varbūt jauna elpa pēc jebkura cita smaga pārdzīvojuma.

Spēle starp vieglumu un smagumu, starp bailēm un drošību, starp dzīvību un nāvi ir klātesoša visā izrādes garumā. Vispārinot uz jebkuru ķermeni, ārpus ukraiņu un kara konteksta tie varētu būt citu cilvēku viedokļi par to, kādam ir jābūt manam ķermenim, un citas ārējās ietekmes, kas grauj iekšējo mieru un patstāvību. Tas ir tas, kā es redzēto izjutu personiskā līmenī.

Tajā pašā laikā, pateicoties spēles telpai un izrādes sākumā veiktajam savstarpējas iepazīšanās procesam – skatītājiem ar mākslinieci, skatītājiem citam ar citu un ar izrādes telpu –, man kā skatītājai no Latvijas bija iespēja iekāpt ukrainietes istabā, ukrainietes ķermenī un redzēt kāda cita ķermeņa stāstu no iekšienes.

Ir brīdis, kad pieķeru sevi pie ļoti nepatīkamas domas. Vai tikai tāpēc, ka Ukrainā notiek karš, uz ukraiņu mākslu man ir jāraugās nekritiski? Es gribu Ukrainu atbalstīt, es gribu apmeklēt pēc iespējas vairāk ukraiņu mākslas pasākumu, interesēties par viņu kultūru un vēsturi. Bet es negribu neko kritizēt, tikai atbalstīt. Šis bija mirklīgs uzplaiksnījums brīdī, kad izrāde beidzās. Tikai tāpēc, ka man tā likās par īsu, es gribēju vēl. Savtīgi.

Iespējams, šis jautājums bija vairāk atblāzma no iepriekšējā nedēļā Ukrainas kino dienās redzētās spēlfilmas “Mūžīgais” (“Вічник”, rež. Ivans Nikolaičuks, 2025), kas bija aizraujošs ukraiņu literārās kultūras mantojuma ekranizējums un tajā pašā laikā nedz perfekts, nedz izcils kinodarbs.

Izrādi Valmierā apmeklēja arī vietējā ukraiņu kopiena un citi cilvēki, kuri, iespējams, citādi ikdienā nesastopas ar laikmetīgo mākslu, lai gan noteikti ir ļoti trenēti kultūras vērtētāji, ņemot vērā Valmieras Drāmas teātra spēcīgo roku pār pilsētu un tās apkārtni. Bija skaisti vērot reakcijas, kas rodas pensionētām kundzēm, skatoties uz nepieradinātām kustībām un nekautrīgu (sievietes) ķermeni. Redzēju mulsumu un neizpratni, bet arī aizrautību. Šķiet, tas varētu būt lielākais ieguvums no Dejas mājas atrašanās “perifērijā”, ja tā drīkst teikt.

Īpaši izbaudīju pēc izrādes nejauši izdzirdēto sarunu starp divām valmierietēm, ka šis ir bijis daudzreiz superīgāks pasākums par tajā pašā dienā vai kaut kad nesen apmeklēto Dzejas dienu notikumu. Žēl, ka viņas nebija uz Ģirta Dubulta lekciju dienas pirmajā pusē. Labprāt būtu dzirdējusi viņu atbildes uz jautājumu, kas ir laikmetīgā deja.

Vislabākais skaidrojums, vismaz attiecinot uz šo vienu dienu Valmierā noteikti, tam, kas ir laikmetīgā deja un ko tā dara, bija lekcijā izskanējušais: laikmetīgā deja ir zināšanu lauks, veids, kā izzināt pasauli. Šajā gadījumā – arī veids, kā iepazīt laikmetīgo deju caur Ģirta Dubulta ķermeņa un dzīves pieredzi viņa stāstījumā, un veids, kā izzināt kāda ukraiņa stāstu, ieraudzīt jebkura cita un atpazīt sava ķermeņa stāstu horeogrāfes un dejotājas Viktorijas Horošilovas ķermenī.

1 https://www.punctummagazine.lv/2025/04/03/kermena-koncepts-baksta-apzinas-pirkstu/
2 https://www.punctummagazine.lv/2025/04/03/kermena-koncepts-baksta-apzinas-pirkstu/

*Anna Paula Pujēna pabeigusi maģistra studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, programmā “Audiovizuālā un skatuves māksla”. Iepriekš strādājusi mūzikas, kino, vizuālās mākslas un kultūrpolitikas praktiskajā pusē, tagad pievērsusies kultūras un mākslas pētniecībai. Īpaši aizrauj tēmas par adaptāciju – par viena mākslas darba, parādības vai procesa pārtapšanu citā. Un viņa labprāt ik pa laikam ienirst arī laikmetīgās dejas pasaulē.

Titulfoto autors: Aivis Ertmanis