Baleta “Esmeralda” izrādē Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 2026. gada 19. martā debijas Diānas un Akteona lomās piedzīvoja Emma Lagūna un Amirs Dodarhodžajevs. Lagūna par Diānas lomu nu ir nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada baleta mākslinieks”, savukārt vasarā jaunais dievietes un mednieka pāris piedalījās kamerfestivālā “Kurzemes klasika” un starptautiskajā baleta festivālā “Baleta zvaigznes Jūrmalā”.

Emmas Lagūnas nominācija liek pārdomās pievērsties Diānas tēlam. Vai “Esmeraldas” Diānā meklējama tikai Flērdelisas saderināšanās ballē pieaicinātā dejotāja? Vai Diānas tēlu un izpildījumu var apspriest un vērtēt, nepieminot Akteonu? Rast atbildes uz šiem jautājumiem nešķiet iespējams, neredzot visas trīs dejotājas, kuras Diānas lomā līdz raksta tapšanas brīdim kāpušas uz LNOB skatuves, – Anniju Kopštāli, Emmu Lagūnu un Kristu Štrausu. (LNOB mājaslapā šajā lomā minēta arī Jolanta Lubēja, taču viņas debija līdz 2026. gada septembrim vēl nav nedz notikusi, nedz izsludināta.) Trīs redzēto interpretāciju salīdzinājums gan rada jaunu, varbūt vēl svarīgāku jautājumu – ar ko katra no viņām atšķiras?

“Pieaicinātās dejotājas vai dievietes” problēmu var apspriest ārpus konkrētajiem izpildījumiem. No vienas puses, “Esmeraldā” balles zāle nepārtop par antīko personāžu mežu – dejojums paliek vietā un laikā piesaistīts svinībām. No otras – tērpi, rekvizīts un horeogrāfija, īpaši roku kustības, norāda uz konkrētiem mitoloģiskiem tēliem. Lai gan pas de deux tehniskā sarežģītība ļauj tam funkcionēt kā efektīgam divertismentam gan balles viesiem izrādes realitātē, gan skatītājiem zālē, minētās norādes liek sagaidīt arī nolasāmus Diānas un Akteona tēlus. Tas, kādu raksturu katrs no izpildītājiem viņiem piešķir, var atšķirties.

Annijas Kopštāles Diāna ļauj vistiešāk pārbaudīt, vai iespaids, kādu atstāj lomas izpildījums, ir atkarīgs no partnera. Pirmajā “Esmeraldas” sezonā māksliniece ir dejojusi pas de deux gan ar Kārli Cīruli, gan ar Filipu Fedulovu. Līdzās Fedulova dievbijīgajai interpretācijai – ar nolaišanos uz viena ceļa adagio sākumā un acu aizklāšanu kodas noslēgumā – Kopštāle parāda, ka Diāna ir ne tikai medību, bet arī mēness dieviete. Vai viņas mirdzums ir nolasāms tikai pārliecinātajās kustībās un smaidā vai izriet arī no Fedulova “apžilbinājuma” – to ir grūti nošķirt. Savukārt duetā ar Cīruli viņa ir raksturā spēcīgāka, ar asāku, pat ja rotaļīgu cīņu par pārākumu ar ne mazāk pašpārliecinātu oponentu. Šo iespaidu pastiprina adagio sākums, kurā abi partneri stāv taisni viens otram pretī, un Cīruļa izvēle neaizklāt seju kodas noslēgumā.

Gandrīz identiski Cīruļa žestiem adagio un kodā ir arī Dodarhodžajeva izvēlētie. Tomēr iespaids no Kopštāles un Lagūnas izpildījuma nebūt nav vienāds. Lagūnas Diāna ir ļoti majestātiska, pat aristokrātiska – varbūt nav nejauši, ka citā “Esmeraldas” sastāvā Lagūnai ir uzticēts dejot Flērdelisu. Jau Diānas lomas debijas izrādē dejotājas skatieni un galvas pagriezieni ir tik precīzi sinhronizēti ar mūziku, ka tas, pat ja neatceļ rotaļīgumu, piešķir interpretācijai vairāk izkopta cēluma. Rodas sajūta, ka Lagūna ir iegrimusi tieši dievietes tēlā – gan pāra dejojumā, gan solo variācijā. Tikmēr Dodarhodžajeva Akteons, smaidot gan Diānai, gan skatītājiem, saglabā arī lomas “pieaicinātā dejotāja” slāni.

Nākamajā uzstāšanās reizē – kamerfestivālā “Kurzemes klasika” – abu dejotāju pieeja tēlojumam izlīdzinās. Iespējams, ka atrautība no “Esmeraldas” izrādes ļauj abiem pilnīgāk iejusties antīkajā stāstā. Lagūnas dejojumā jaušama lomā iederīga pašpārliecinātība un enerģiskums, tomēr debijā izrādītais cēlums un majestātiskums ir saglabāts. Jāmin gan, ka “Kurzemes klasikas” ietvaros mākslinieki nodejoja tikai adagio.

Pilnais pas de deux gaidīja festivālā “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Šoreiz Diānas solo variācijā Lagūna izrāda nedaudz vairāk siltuma un rotaļīguma nekā debijā – galvenokārt pateicoties sejas izteiksmei – , bet asās roku kustības saglabā viņas stingrību. Tas parāda, cik daudzveidīga un lomai pielāgota var būt dejotājas plastika, jo viņas Flērdelisa ir daudz plūstošāka, Ceriņu feja – maigāka, baleta vakarā “Iespējams XIII” izdejotā Žizele – trauslāka. Un tomēr Diāna paliek cēla, majestātiska un stingra, pat ja lomas nokrāsas var laika gaitā mainīties. Mainās ne vien interpretācijas nianses, bet arī tehniskā pārliecība – izpildījums Jūrmalā izceļas ar ilguma ziņā pamanāmu līdzsvara noturēšanu uz vienas kājas tuvāk adagio nobeigumam.

Kamēr Kopštāle un Lagūna parāda atšķirīgu majestātiskuma un rotaļīguma attiecību savās interpretācijās, Kristas Štrausas Diāna rada mūžīgās jaunības un jaunavības iespaidu, kas sasaucas ar antīkajiem mītiem par dievieti. Dejotājas straujums un vieglums rodas, apvienojoties viņas trauslumam un augstajiem, vērienīgajiem lēcieniem. Štrausas gaisīgumu izceļ Germana Ševčenko Akteona vīrišķīgā, tehniski spēcīgā interpretācija. Jāmin, ka Ševčenko izvēlētie žesti sasaucas ar Fedulovu – līdzīga nolaišanās uz viena ceļa un sejas aizklāšana –, taču Štrausas Diānas raksturojums paliek atšķirīgs no Kopštāles.

Kopumā var secināt, ka Diānas tēla uztverē pilnībā abstrahēties no mitoloģijas nozīmētu noliegt veselu raksturojuma slāni, tomēr divertismenta funkcija nepieprasa, lai šis pas de deux būtu tuvu antīkajam sižetam. Diānas interpretāciju nevar pilnīgi izolēt no partneru mākslinieciskajām izvēlēm, taču līdzīgi žesti dažādos pāros veido atšķirīgu Diānas raksturojumu. Emmas Lagūnas Diānu ar vienu un to pašu Akteonu man izdevies novērot visvairāk reižu, un viņas piemērs ļauj secināt, ka pirmajā pusgadā, kopš loma ir mākslinieces repertuārā, interpretācijas kodols – cēlums, majestātiskums un stingrība – ir saglabājies, pat ja atkarībā no uzstāšanās reizes mainās tēlojuma nokrāsas un tehniskā pārliecība.

Titulfoto: Jānis Ķeris

*Kristīna Korneliusa ir valodniece, maģistre angļu filoloģijā. Aktīvi seko Latvijas Nacionālā baleta izrādēm un raksta par tām sociālajos tīklos. Baletu uztver kā valodu, kas nereti ir spēcīgāka un izteiksmīgāka par vārdisko.