2D Deja. Starp mīlestību un vardarbību. Recenzija par Janas Jacukas darbu “Viss būs labi”

16/03/2021

Svetlana Ulanovskaja

Recenzija tapusi projekta “2D Deja” ietvaros. Projektā ārvalstu autori raksta recenzijas par Latvijas dejas izrāžu video ierakstiem. “2D Deja” ir eksperiments, kurā tiek pētīts, kā dejas māksla ir nolasāma ekrāna formātā un kā mūsu dejas mākslinieku darbus uztver autori, kuri par Latvijas deju zina maz vai nezina neko. Recenzijas papildinās tiešsaistes sarunas ar rakstu autoriem un aplūkoto darbu horeogrāfiem. Projekta “2D Deja” galvenais mērķis ir saglabāt un aktivizēt komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu, iegūstot skatu no malas un veicinot Latvijas mākslinieku atpazīstamību.  

Janas Jacukas soloizrāde “Viss būs labi” ir personisks vēstījums par sarežģītu tēmu. Kā izpaužas vecāku mīlestība? Kā audzināšanā savstarpēji mijiedarbojas aizbildniecība, rūpes, kontrole un vara? Kur sākas smalkā robeža, aiz kuras mīlestība pāraug vardarbībā un psiholoģiskās traumās? Vai arī manās attiecības ar vecākiem tika pieredzēta vardarbība? Šie ir daži no jautājumiem, kas rodas darba skatīšanās procesā.

Izrāde balstās autobiogrāfiskā materiālā un veltīta mākslinieces Janas Jacukas attiecībām ar tēvu. Iestudējumā netiek izmantota scenogrāfija un citi teātra mākslai raksturīgi elementi. Mūsu priekšā ir melna skatuves telpa, melns krēsls un izpildītāja melnā ikdienas apģērbā. Rokās viņa tur akustisko ģitāru, uz kuras sāk spēlēt lirisku melodiju. Ģitāra izrādē nav tikai skaņas avots. Pateicoties tai, jau iestudējuma sākumā starp mākslinieci un publiku rodas savstarpēja uzticēšanās. Kādos ikdienas brīžos cilvēkam parasti rodas vēlme spēlēt ģitāru? Visbiežāk tas notiek draugu un tuvinieku lokā, kurā patīkami pavadīt laiku. Māksliniece ir pilnībā nodevusies ģitārspēlei. Tomēr šķiet, ka viņa vairāk koncentrējas nevis uz mūzikas izpildījumu, bet gan uz savām emocijām un pārdzīvojumiem. Drīz viņa paceļ acis uz skatītājiem un iesāk savu stāstu.

No Janas Jacukas monologa mēs uzzinām, ka ģitāru ir spēlējis viņas tēvs. Klusā balsī, kas pakāpeniski pārtop čukstos, viņa stāsta par savu bērnību un pieaugšanu, par muļķīgiem aizspriedumiem un aizliegumiem, piemēram, par aizliegumu pirmdienās mazgāties un menstruāciju laikā apmeklēt baznīcu. Jana atklāj savas bērnišķīgās bailes pieaugt un kļūt par sievieti, kā arī izstāsta par tēva nevērīgo un cietsirdīgo izturēšanos. Viņa stāsta arī par to, kā pieaugot, sākusi spītēt tēva aizliegumiem un audzināšanas metodēm, piemēram, tiekoties ar precētu vīrieti. Pārsteidzoši, ka tik sāpīgu un dziļi personīgu tēmu izpildītāja pasniedz emocionāli ieturētā manierē: nekādas plastikas histērijas, patosa, dramatiskas ekspresijas “piešprices”, aktieriskas izrādīšanās un teatrālu izteiksmes līdzekļu.

“Viss būs labi” ir teātris, kurā no konvencionālā skatu punkta nav ko redzēt. Tas principā ir neskatāms darbs, kurā darbības dinamika netiek realizēta ar vizuāliem risinājumiem un ierastajām iestudējumu tehnikām. Tomēr izrādes neredzami smalkajā līmenī, kas izveidojas starp izpildītāju un auditoriju, tiek nodibinātas patiesas un uzticības pilnas attiecības. Manuprāt, šī “anti-teatralitāte” (антиспектакулярности) ir viena no galvenajām izrādes vērtībām. Pateicoties tai, mēs redzam nevis izrādes varoni, bet gan īstu un konkrētu cilvēku, kura dzīves situācija ir līdzīga daudzu citu piedzīvotajam. Tādējādi izrādes saturs pamudina auditoriju pārdomāt savu dzīves pieredzi. Kad noslēgumā uz skatuves paliek tukšs krēsls, šķiet, ka kāds no skatītājiem tajā apsēdīsies, lai pastāstītu savu stāstu.

“Viss būs labi” var apskatīt no dažādām izpētes perspektīvām. Izrāde ir autobiogrāfisks stāsts un vienlaikus arī politisks manifests. Tajā Jana Jacuka ne tikai atsaucas uz personīgo pieredzi, bet arī kritizē patriarhālo Tēva un Varas simbolisko figūru, kas mūsos tiek ieaudzināta. Lielu daļu līdzīgu stāstu to upuri joprojām noklusē. Tādēļ “Viss būs labi” ir skaidri uztverams politisks žests, kas aktualizē jūtīgu tēmu un ļauj sadzirdēt sabiedrībā marginalizētu balsu kori.

Svetlana Ulanovskaja ir Sanktpēterburgā un Minskā strādājoša dejas un baleta kritiķe, laikmetīgās dejas pētniece, kuratore, lektore, Vitebskas Laikmetīgās horeogrāfijas festivāla rīkotāja (2019), eksperte starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla “Open Look” programmas “Focus Russia” eksperte (2020) un almanaha “Open Look” ” (2020 / № 1: Focus Russia) redaktore. Svetlanai ir maģistra grāds ar specializāciju laikmetīgajā dejā. Viņa strādājusi par lektori Baltkrievijas Valsts Kultūras un mākslu universitātē (2008–2017) un Baltkrievijas Valsts Mūzikas akadēmijā ((2008–2019). Viņa ir Eiropas Brīvo mākslu koledžas viesprofesore.

No krievu valodas tulkojusi: Sigita Vesele.

Rakstu angļu valodā iespējams lasīt šeit.

Attēls: skats no izrādes “Viss būs labi”,  foto Andrejs Strokins

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.