2D Deja. Recenzija par Sintijas Siliņas izrādi “Rock Bottom /// Bedre”

12/01/2021

Makss Rīnanens 

Recenzija tapusi projekta “2D Deja” ietvaros. Projektā ārvalstu autori raksta recenzijas par Latvijas dejas izrāžu video ierakstiem. “2D Deja” ir eksperiments, kurā tiek pētīts, kā dejas māksla ir nolasāma ekrāna formātā un kā mūsu dejas mākslinieku darbus uztver autori, kuri par Latvijas deju zina maz vai nezina neko. Recenzijas papildinās tiešsaistes sarunas ar rakstu autoriem un aplūkoto darbu horeogrāfiem. Projekta “2D Deja” galvenais mērķis ir saglabāt un aktivizēt komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu, iegūstot skatu no malas un veicinot Latvijas mākslinieku atpazīstamību.  

Izrāde “Rock Bottom /// Bedre” pirmizrādi piedzīvoja 2018. gadā. Divdimensionāla interneta versija, kuru noskatījos 2020. gada 10. novembrī, tika ierakstīta 2019. gada 10. maijā Black Hall zālē Arts Printing House teātrī Viļņā kā viena no New Baltic Dance festivāla programmas naglām. Man ir bijusi laime pašam šo festivālu apmeklēt klātienē. 

Darba izplatīšanai ir izvēlēta YouTube platforma. Izrādes interneta versiju veiksmīgi papildina tādi rokmūzikas klasikas piemēri kā grupas “The Verve” dziesma “Bitter Sweet Symphony” un “Nirvanas” “Smells Like Teen Spirit” (šī interneta piedeva mani pat nenokaitināja). Tas nozīmē, ka izrāde ir baudāma arī 2D vidē, pat bez dejas festivāliem tik raksturīgajām smaržām un noguruma, bez mirkļu intensitātes pārvēršanās sviedros un bez blakussēdētāja, kurš man ausī čukst: “Pēc beigām laižam ātri prom, lai varētu paspēt uz nākamo izrādi.” Lai gan “Bedri” skatījos mazāk intensīvi, kā to būtu darījis klātienē, ne mirki no tās nenovērsu uzmanību, kas, sēžot teātra zālē, man bieži gadās. Domāju, ka muzikālā dramaturģija un precīzais apgaismojums ir galvenie iemesli, kādēļ izrādes audiovizuālā ieraksta noformējums strādā lieliski. Saprotams, ka mani novērojumi ir raksturīgi ekrāna estētikai, tomēr uzskatu ka, lai arī “Bedri” noskatījos internetā, tāpat spēju to pilnībā izbaudīt. 

Šis darbs tiek pieteikts kā “mākslinieku sadarbība, lai aktualizētu vienu no mūsdienu noslēpumainākajām slimībām – depresiju”. Un, protams, kā vairākums no mums esmu no tās cietis (par laimi, tikai vienreiz).Personīgi šo slimību iepazinu deviņdesmito gadu nogalē. Domāju, ka tā attīstījās ne tikai tādu manu toreizējo dzīves apstākļu, kā pieaugšana, neveiksmīgas attiecības, pēcstudiju krīze dēļ, bet arī pārstrādāšanās rezultātā. 

Kaut arī izveidot saikni ar izrādes tēmu man izdevās relatīvi viegli, ticu, ka pat bez attiecīgas dzīves pieredzes, es būtu spējis uztvert izrādē apspēlēto slimības gaitu, kas, protams, var būt  ļoti atšķirīga dažādiem cilvēkiem un atšķirīgās dzīves situācijās.  

“Bedres” sākuma daļa ir lēna un pasīvi nekustīga. Tā ir tik smagnēja, ka skatuvi ietverošā atmosfēra rada tukšumu. Dejotāju ieņemtās nekustīgās pozīcijas uz skatuves veido rakstu, kas atgādina gandrīz vai politisku žestu. Tālāk izrādes darbība pārtop emocionāli mazliet deformētā, neagresīvi drudžainā kustību izvirdumā – tādā, kur enerģija ir jau nogurusi.  Nedaudz satraukts jūtu, ka dejotāji no sevis izspiež pēdējo sulu. 

Tad mēs turpinām mentālo braucienu pa tumsas un vientulības kalniņiem. Skatuves starmeši  fokusējas uz figūru, padarot to vientuļu. Cīņa ar ēnām prožektoru gaismā, tai seko pārvietošanās pa skatuvi agresīvu cimboles un bungu skaņu pavadībā, vientuļš siluets…  un tad visu pārņem ilgstoša tumsa, tik ilga, ka kļūst par semiotisku lielumu. Tā apliecina sevi ne tikai kā dabisku procesa sastāvdaļu, bet arī kā refleksijas vērtu žestu. Tas ir vēl viens skaidrs vēstījums, kas nedaudz pārkāpj jutekliskuma robežas: tur, kur atmošanās žestam ir nenovēršama, līdz tas pārtop skaidrā un atklātā skatuves valodā. 

Pēkšņi dejotājas virzās uz gaišāko zāles daļu, kurā sēž skatītāji. Seko runa un teksta deklamēšana, kas atgādina vārsmas. Zilā tumsa, kas ir izrādes atmosfēriskā krāsa, veidojas, “normālam dejas izrādes apgaismojumam” saplūstot ar pilnīgu tumsu. Pusceļā haotiski vientuļo un vētraino kustību, un vice versa, pretējo sastingumu, nomaina cilvēciska kontakta daļa. Rokas novietojas uz zoda, kāds kādam uzrāpjas kukaragā, tad pēkšņi šis kontakts tiek nomainīts ar plastisku kustību. Nopūtas, sveicinošas balsis un jau iepriekš dzirdētā vārdošana tagad paplašina skaņas telpu.

Neapgalvoju, ka šis darbs nevarētu tikt uztverts holistiski. Tieši pretēji, galvenie izrādes elementi – mūzika, apgaismojums, kustību materiāls un teksts – rada netipisku, skaidri nodalāmu un uztveramu elementu kopumu. It kā tas būtu trio, kuru vārsmas deklamējošās dvēseles spēlē gaismas, mūziku un dejojošus ķermeņus. Brīžos, kad sarunājas viens ar otru un publiku, ķermeņi šķiet nedaudz pasīvi agresīvi. Bet skatītāju galvenokārt trāpa viņu vientulība, kas vienlīdz izpaužas kā emociju uzliesmojumos, tā zilā gaismā klusējošās pozās. Jo vientulība ir tik cilvēciska. Izrādes sākumpunkts, pie kura mēs vienmēr atgriežamies, ir kvadrātā statiski stāvoša dejotāja, un skaidrās kustības starp statisko un enerģisko, starp kārtību un haosu ir labi “dokumentētas” depresijas stāvokļu alegorijas. Vismaz manā interpretācijā.

Darba sākumā bija vairāk mūzikas, tumsas un skaidru somatisku izpausmju, kas tika realizētas tādā veidā, ka tas varēja tikt uzlūkots kā ļoti skaidrs vizuālais teātris, ko papildina spēcīgs “depresīva(s) viņa(s) dzīves skaņu celiņš”. Darbībai attīstoties, tā pamazām pārvērtās par normālu dejas izrādi. Vārdu “normāls” es nelietoju negatīvā nozīmē, drīzāk vēlos aprakstīt situāciju, kurā valda saplūšana starp dejotājiem, viņu ķermeniskajiem dialogiem un laikmetīgu ķermeņa valodu, sākot ar vieglu trīcēšanu līdz mākslinieciskai virpuļošanai, ko var salīdzināt ar dervišu deju. Pēc gara dialoga, kas tiek papildināts ar vārsmu atbalsīm, atkal iestājas tumsa un tiek rādīta filma. Man gan tā ir tikai vēl viena filma – filma filmā. Kaut kas, ko es varēju uzlūkot vienīgi kā izrādes norises vietā demonstrētu audiovizuālu darbu (daļēji tāpēc, ka kvalitāte bija sliktāka). Video mūs sasaista ar tajā redzamajiem akmeņiem, klintīm, ar bedri, atļaujot darbam noslēgties skaisti un maigi. Mēs sasniedzām bedres dibenu. Skaistā materiālā sastingusi klātbūtne. 

Izrāde ir konceptuāla, analītiska, varbūt pat psihoanalītiska, tajā pašā laikā netiek aizmirsta depresijas būtība. Līdz pat beigām šī izrāde šķiet spēcīga un tās ekspresija jēgpilna. Es joprojām esmu pārdomās par izrādes tēmu, manā atmiņā ir palikušas tādas detaļas kā pa skatuvi ripojoši matu kušķi, ķermeniskas sadursmes un apgaismojuma izslēgšanās un ieslēgšanās. Arī mūzika, lielākoties – haosa džezs, vēl arvien klejo manā galvā. 

Horeogrāfija, ideja: Sintija Siliņa. Dramaturģija: Linda Krūmiņa. Horeogrāfija, deja: Laura Kušķe, Alise Madara Bokaldere, Jana Jacuka un Līga Ūbele. Video: Kristaps Epners. Mūzika: Maksims Šenteļevs. Gaismas: Oskars Pauliņš. Kostīmi: Liene Dobrāja un Katrīna Liepa. Dizains: Aigars Opincāns. Foto: Margarita Germane un Billijs Locs. Porducente: Agnese Skara. Izrāde “Bedre /// Rock Bottom” tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Rīgas Domes un AKKA/LAA atbalstu. Pirmizrādīta 2018. gadā.

Makss Rīnanens ir Helsinkos dzīvojošs zinātnieks, kura pētījumu lauks ir estētika, kā arī kultūras studijas, semiotika un ideju vēsture. Ir pieredze izrāžu veidošanā, galeriju vadībā, kritiku, un eseju rakstniecībā. Kā filozofs pārstāvētās skolas ziņā atrodas fenomenoloģijas, Frankfurtes skolas, pragmatisma, hermeneitikas un Indijas filozofijas krustpunktā, dabiski savijot tās ar kvīru, postkoloniālisma un šķiras teorijām. Interesējošās tēmas – laikmetīgā māksla, ķermeņa filozofija, apropriācija, pilsētas estētika, estētiskā pieredze, pops, kičs un mākslas kritiskās perspektīvas. Pēdējā laikā novirzījies arī uz vispārīgākiem filozofijas jautājumiem, kā roboti un dialektika.

No angļu valodas tulkojusi Sigita Vesele. 

Recenzija angļu valodā pieejama šeit.

Projekts 2D Deja norisinās ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu. 

Attēls: publicitātes foto

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.