Kristīne Brīniņa*

Uz Jetes Lonas Hermanis (Jette Loona Hermanis) performanci “Endling” devos 15. janvārī, kas iekrita tā sauktajā Zilajā pirmdienā jeb gada depresīvākajā dienā. Pēc kaut kādiem aprēķiniem to 2004. gadā noteica angļu psihologs Klifs Ārnals, veidojot ceļojumu firmas “Sky Travel” reklāmas kampaņas galveno elementu. Aģentūra to izmantoja kā ieganstu mudināt cilvēkus doties ceļojumā, lai mazinātu dienas negatīvo noskaņu. Jete Lona performancē “Endling” arī kaut kādā ziņā aicina ceļojumā, taču nevis bēgt no skumjām, bet iegremdēties distopijas ainavā, piedzīvojot destruktīvo realitāti kā neatņemamu mūsu pašu būtības daļu.

Nokāpjot vienīgajā Rīgas pilsētas izstāžu zālē, kas plešas pazemes telpā zem Rātslaukuma, skatiens veras klusuma un tumsas ieskautajā lielajā zālē. Skatītāji pulcējas tumsā, bet doties uz sēdvietām vēl nav ļauts. Pēc silueta, gaitas vai pieklusinātiem čukstiem varu nojaust, kurš no man pazīstamajiem ir atnācis uz notikumu. Starp skatītājiem un zāli atrodas galds ar monitoriem un pultīm, pie kura sēž divu vīriešu – gaismas un skaņu mākslinieku – muguras. Monitorā parādās pulksteņa laiks “18:59”, un tieši 19:00 skaņu mākslinieks uz pults nospiež pogu – atskan elektroniskā mūzika, un skatītājiem ir ļauts steigties uz viņiem atvēlētajām vietām.

Mākslinieces valoda

Latviešu izcelsmes Igaunijā dzīvojošajai performanču māksliniecei un horeogrāfei Jetei Lonai Hermanis piemīt spēcīga un neparasta harizma, kas īstenojas hipnotizējošā skatuviskajā klātesamībā. Dažkārt es iedomājos, ka viņa nāk no citas planētas, runājot ķermeniskā valodā, kurā mutvārdu teksts nav noteicošais. Jete Lona ir parādība, kas ir ienākusi Latvijas skatuves mākslā, izstrāvojot uzdrīkstēšanos. Atvainojos par vispārinājumu, kas varbūt ir maldīgs, bet man tomēr šķiet, ka latviešu mākslinieces reti uzdrīkstas ļauties seksualitātei un neprātam, pārvarot uzspiestos kauna priekšstatus par ķermeni un instinktiem, ar kuriem mums vēl joprojām jātiek galā. Un mēs taču negribam sadzīvot ar vulgārām piezīmēm, nicinošiem, nosodošiem skatieniem vai tādiem komentāriem kā “striptīzu ragana”, atsaucoties uz kāda Aivja Panka Facebook komentāru zem “100 g kultūras” performancei veltītā sižeta. Igauņu skatuves mākslā kopumā, man šķiet, mākslinieki ir lojālāki savai individuālajai balsij, ķermenim un autentisku formu meklējumiem, netiecoties uz drošu telpu, kurā gūt skatītāju un kritiķu atzinību. Varbūt tas ir tādēļ, ka Igaunijā kultūras institūcijas, kas atbild par finansējumu, atbalsta mākslu, kas konfrontē tradicionālās skatuves izpausmes? Es nezinu. Bet jāatzīst, ka arī Latvijas skatuves mākslas dzīvē tektoniskās plātnes ir izkustējušās. Par to liecina izrāde “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” (producējis fonds “Initium”), ko veidojusi Iveta Pole un vēl septiņas mākslinieces, to skaitā arī Jete Lona, un kas 2023. gadā triumfēja “Spēlmaņu naktī”, iegūstot balvu “Gada lielās formas izrāde”. 

Jetes Lonas Hermanis pamata izteiksmes rīks ir ķermenis. Tas netiek slēpts aiz apģērbu kārtām, bet ķermeņa pirmatnīgums, skaistums un spēks ir izcelts ar atsedzošām, pieguļošām drēbēm, kas liek strāvot sievišķībai un seksualitātei. Mākslinieces skatuves valoda vedina domāt par franču feministes, filozofes, lingvistes un psihoanalītiķes Lūsas Irigarajas (Luce Irigaray) darbiem, kas pievērš uzmanību sievišķai sintaksei – ko īsti nozīmē runāt sievieti jeb runāt kā sievietei. “Es esmu sieviete. Es rakstu ar to, kas es esmu,” tā Irigaraja atbild uz jautājumu, vai viņas rakstīšanas veidu ietekmē viņas dzimums.¹ Ja šo līdzību pārnes Jetes Lonas mākslinieciskajā valodā, tad, manuprāt, viņa drosmīgi manifestē savu balsi, konfrontējot skatītāju ar pašapzinīgu  sevis eksponēšanu šūnu līmenī. Viņa nekautrīgi un pārliecinoši runā jeb virza kustībā sievieti. Es ticu, ka Jete Lona to dara tieši tādā veidā, kā viņa vēlas, nevis tā, kā no viņas sagaida. Viņas mākslinieciskās valodas izteiksme ir skaista un destruktīva vienlaikus. 

Sirreālā pasaule

Jetes Lonas performancei “Endling” piemīt gotiska estētika, kuru raksturo eklektika, nāves kults, interese par neikdienišķo, tumšo un maģisko. Performancei piemīt kaut kas arī no stīmpanka – tas ir zinātniskās fantastikas virziens, kurš modelē alternatīvu cilvēces attīstības variantu, kad progresu nodrošina mehānisku ierīču nemitīga pilnveidošana.² 

Performances sākumā Jete Lona atrodas šūpolēs – viņas augumu klāj gari, gaiši mati, rokās ir mistisks objekts, caur kuru māksliniece izpūš dūmu kūli. No vienas kustības izriet nākamā, darbībām filigrāni atbalsojoties ķermenī, veidojot iespaidu, ka ķermenis un lietas ir viens veselums. Ieraugot uz skatuves sievieti ar gariem matiem, kuras uzvedība ir pretrunā ar ikdienišķo, viņu neviļus gribas asociēt ar raganu – sievieti, kurai ir pārdabisks spēks un kura prot burt. Jete Lona uzbur sirreālu, hibrīdu pasauli, kas iedarbojas kā greizais spogulis, kurā var atpazīt sabiedrību un laikmetu izkropļotā veidolā. Šo distopijas ainavu pastiprina pirmajā rindā ar paceltiem telefoniem sēdošie skatītāji, kas dokumentē notiekošo, nejauši veidojot izrādei paplašinājumu un dzīvo scenogrāfiju. 

Lingvistiski vārds “endling” kā jaunvārds ir radies 90. gados, ar kuru tika ierosināts apzīmēt pēdējo sugas pārstāvi. Performances nosaukuma vārdā ir nodēvēts Jetes Lonas atveidotais tēls. Šķiet, Endlinga ir zaudējusi cilvēcisko mērogu, kļūstot par simulakru jeb laikmeta reprezentāciju mitoloģiskas kiborgbūtnes veidolā. Vārds “endling” savā skanējumā atgādina maigu trauksmes zvanu. Endlingas pasaule ir lēna, monotona un ilga, kas to dara izaicinošu. Smadzenes pretojas – nav viegli pieslēgties performances ritmam. Straujā ikdiena ir novājinājusi spēju ilgi koncentrēties uz ilgstošām un nemainīgām darbībām. Bet steidzināt Endlingas transformācijas deju nozīmētu paātrināt viņas ceļu uz nāvi.  

No šūpolēm Endlinga dodas uz telpas vidu, kas arī kļūst par performances centrālo darbības vietu. Darba horeogrāfiju veido dažādu garumu nogriežņu atdalītas kustības, kuras tiek veiktas ar atšķirīgām ķermeņa daļām. Tādējādi distopijas kvalitāte tiek pārnesta arī ķermeņa valodā, ko raksturo ķermeņa kustības novirze no dabiskās kustības. Jete Lona dekonstruē ķermeni mazākās vienībās, kurās ķermeņa daļas darbojas atdalīti, veidojot Endlingas portretējumu, kas līdzinās kiborgam. Mitoloģiskie priekšmeti un telpas iekārtojums, kurā objekti un pats tēls šķiet vientuļš plašajā telpā, rada rituāla iespaidu. Līdz ar to arī pati Endlinga šķiet kā kiborgragana, kurā grūti nošķirt robežu starp cilvēku un mašīnu. Dažkārt Jete Lona uzkavējas vai, runājot digitālās pasaules žargonā, “uzkaras” kustību frāzē, pastiprinot mehānisko iespaidu. 

Iztēle un teksts

Skatītāju priekšā Jetes Lonas tēls piedzīvo dažādas transformācijas fāzes, kurās māksliniece, vadoties pēc iztēles radītiem impulsiem un šķietamām rituālām darbībām, iemieso ķermeniskas pārvērtības, kas robežojas ar mehanizētiem, cilvēciskiem un dzīvnieciskiem stāvokļiem. Māksliniece spēlējas ar dažādiem asociācijas un iztēli rosinošiem simboliem, kas raisa domas par sintētisku vidi, kurā atrodas pēdējā dzīvā radība. Endlingā, šķiet, ir maz palicis no tā, ko mēs saprotam kā dzīvu organismu. Tas paver eksistenciālas pārdomas – kas būs pēdējā dzīvā radība uz Zemes, un kurā brīdī kaut ko var pārstāt uzskatīt par dzīvu? 

Performanci pavada arī Endlingas runātais teksts. Balsij ir digitāls filtrs, pastiprinot robota izteiksmi. Tekstu brīžiem grūti saprast, tādēļ skatītājiem tas ir pieejams arī izdrukātā veidā. Domāju – cik būtiska bija teksta klātbūtne performancē? Ķermeņa valoda spēja atklāt tos asociāciju slāņus, ko vārdi lieki paskaidroja. Teksta konkrētības dēļ tika sašaurināta iztēle, kuru iedarbināja kustības, telpas, skaņas un lietu attiecības. 

Skatīšanās attālums

No vienas puses, plašā “Rīgas mākslas telpas” izstāžu zāle radīja tukšuma iespaidu, kas pastiprināja Jetes Lonas veidoto vientulības ainu, bet, no skatītāja pieredzes raugoties, milzu telpa atsvešināja no performancē notiekošā. Tas lika aizdomāties par Jetes Lonas Hermanis performances skatīšanās nosacījumu izvēli. Skatītāju vietas bija izkārtotas spilvenu un dažu krēslu rindās pretī performances norises plašajam laukumam – līdzīgi, kā tas notiek izrādēs. Būtu gribējies klaiņot kā spokam pa Jetes Lonas radīto pasauli, nokļūstot viņai fiziski tuvāk. Vērojot performanci no savas skatītāju vietas kā izrādi, tā atstāja plakātiska vēstījuma iespaidu. Balss filtra aizsegā vēl vairāk neļāva pārvarēt ārišķīgo robotizācijas imitāciju un piekļūt satura un pašas mākslinieces dziļākai pieredzei, kas iekustinātu manī līdzpārdzīvojumu vai reakciju uz notiekošo. Cik tumsa un klusums pirms izrādes sākuma darīja notikumu noslēpumainu, tik plaši izgaismotā telpa, dažādās eksperimentālās elektroniskās mūzikas un teksta blīvums vēstījumu vērsa tiešu. Bet varbūt tāda arī bija mākslinieces iecere radīt kiborgbūtnes Endlingas pasaules ilustrāciju.

Performancei noslēdzoties, Jete Lona savā dabiskajā balsī skatītājam pavēstīja: “That’s it.” Tas bija skaists mirklis, kurā Jete Lona ar īso frāzi atsedza rotaļīgumu un, iespējams, to, ka šī ir ironiska spēle par iztēli. Nevajag visu uztvert pārāk nopietni. 

Pieņemu, ka Jetes Lonas darbs ap sevi veido krasu viedokļu atšķirību, kura apliecina mākslinieces lojalitāti izraudzītajam ceļam, kas nenoliedzami Baltijas skatuves mākslā ir spēcīgs un vajadzīgs. Katrs skatītājs savu pieredzi varētu definēt atšķirīgi. Man visstiprāk trāpa distopijas ainas radītā doma – tehnoloģijas, kurās slīgst sabiedrība, zaudējot savu cilvēcisko mērogu, un karš straujiem soļiem grauj humānisma ideālus, un, iespējams, savā ikdienas steigā neesam pamanījuši, ka apokalipse jau ir iestājusies, tikai jautājums, cik ilga būs bojāeja.

Titulfoto autors: Pēteris Rūcis

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja.  Ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, kā arī studējusi Liepājas Universitāte Jauno mediju mākslas programmā. Šobrīd studē rakstniecību maģistrantūrā Liepājas Universitāte.

ATSAUCES

1.  Irigaray, L. Je, tu, nous : Pour une culture de la différence. Paris: Grasset, 1990, p. 65.
2. Vairāk par stīmpanka subkultūru var izlasīt filozofa, publicista, lektora un sociologa Normunda Kozlova rakstā: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/5656-stimpanka_subkultura/