Dita Jonīte

Šogad Latvijas kultūrtelpā ienāk 21 jauns laikmetīgās dejas mākslinieks. 19 no tiem savus diplomdarbus jau aizstāvējuši. Arturs Muskars un Oskars Moore, kuri horeogrāfu kursam pievienojās tikai otrajā studiju gadā, noslēguma darbus prezentēs nedaudz vēlāk, taču abi kopā ar visu kursu aktīvi piedalījās nule piedzīvotajā darbu skatē. Studentu darbi no 23. maija līdz 14. jūnijam tika izrādīti Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, teātra mājā “Zirgu pasts”, Nacionālajā Filmu skolā un LKA zālē Ludzas ielā. Šis ir jau sestais Olgas Žitluhinas vadībā izaudzinātais kurss un, tā kā programma tika izveidota 1999. gadā, saprotam, ka studenti ir vienā vecumā ar profesionālo laikmetīgās dejas mākslu Latvijā. Tātad šī ir paaudze, kurai nav nekādu personisku atmiņu par to, kādas cīņas izcīnītas, lai laikmetīgā deja varētu sevi apzināties kā līdzvērtīgu spēlētāju citu mākslas māsu pulciņā, un tāpēc vēl jo vairāk priecē redzētais – jaunie cilvēki ir brīvi, radoši, brīžiem drosmīgi un tai pat laikā ļoti godīgi respektē sevis izvēlēto mākslas ceļu.

Virsrakstā ietvertie “+ 21” un tam sekojošais “nevarnedejot” spēlējas ar studentu publiskajām aktivitātēm virtuālajā telpā. Pirms gada, kad uz brīdi nācās palikt bez kopīgām treniņu klasēm ciešā fiziskā kontaktā, Feisbukā zem mirkļbirkas #nevarunedejot pāris minūšu video ietvarā bija iespēja ieraudzīt katra studenta ikdienas deju un komentāru par sevi ārkārtējās situācijas laikā. Īsajās video epizodēs katrs no viņiem gan kustas, gan atbild uz jautājumu, kāpēc dejot. Līdzīgs personību tuvplāns iegūstams arī šopavasar akadēmijas YouTube kontā atrodamajā videokopā “21 dejo”.

Šī ir paaudze, kas pasauli lielā mērā redz, dzird un uztver caur ekrāniem. Pandēmijas dēļ arī trešā daļa studiju procesa noritēja ekrānos. Taču diplomdarbos ekrānu praktiski nebija. Tik vien kā pāris videokolāžu spēles/dejas telpas paplašinājumam. Burtiski filmēta ķermeņu kustība, šķiet, bija tikai Kitijas Geidānes asprātīgajā vizuāli kinētiskajā izstādē “(lei)putrija”. Video izmantojumu atminos arī Katrīnas Stepiņas darbā “Starpstadija”, kur melnbalti ”pludinātais” attēls un dejotāju ķermeņi ir kā divas kontrastējošas pasaules. Starp tām ir nepiepildāma telpa. Pilnībā savienoties nav iespējams arī abiem cilvēku ķermeņiem (Līva Apšeniece un Oskars Moore): kustībā kaut kas saplūst, kaut kas pārklājas, kaut kas saķeras un apstājas, seko mirklis miera. Un atkal kustība turpinās.

Vairums diplomdarbu veidoti kā laikmetīgās dejas izrādes, kustību materiālu piedāvājot gan vienam vai dažiem dejotājam, gan kārtīgam ansamblim. Horeogrāfijas radītas, mēģinot izstāstīt ļoti intīmus un personiskus stāstus, vai reflektējot par globālākiem procesiem pasaulē un sabiedrībā. Patīkami pārsteidz, cik šie jaunieši ir nopietni un galvenais – jūtīgi domājoši. Viņi pasauli (savu ķermeni, ķermeņu kontaktu, ķermeņa būšanu lietu pasaulē) pēta lēnām un uzmanīgi, bez liekiem trokšņiem, fiziskas bravūras un pārspīlētas pašpārliecinātības.

Vairākos no diplomdarbiem izteikti sajūtama paaudzes, grupas, kolektīva kopības apziņa (Melānijas Graumanes “Momoss”, Dašas Turčenko “Anima”, Ģirta Dubulta “Draudzene”, Vladimira Goršantova “Mans skābais krējums”), un šī noteikti bija iespēja strādāt ar maksimāli lielu dejotāju grupu, jo pieredze rāda, ka pēc akadēmijas tādi projekti iespējami labi ja reizi piecos gados.

Lielākā grupā kā dejotājiem šiem jauniešiem studiju laikā bijusi iespēja strādāt gan Elīnas un Dmitrija Gaitjukeviču vadībā (iestudējums “Otrā pusē” ieguva pat “Dejas balvu 2021”), gan pie Deivida Džovanzanas (kopā ar LKA audiovizuālās mākslas maģistratūras studentiem izrādē “Jautrā vardarbība”) un citos projektos. LKA rīkotajā tiešsaistes sarunā starp topošajiem LKA absolventiem un viņu vadītāju Olgu Žitluhinu vairāki no horeogrāfu kursā studējošajiem atzina, ka nākotnē ļoti, ļoti gribētu strādāt kopā ar kursabiedriem. Atliek vien cerēt, ka starp viņiem vai viņu tuvumā uzradīsies kāds entuziasma pilns producents, kas palīdzētu šādu sapni realizēt. Kursa vadītāja Olga Žitluhina saviem 6. paaudzes studentiem devusi raksturojumu “vieglums”. Tas ir paaudzes vieglums attieksmē pret pasauli, un šo jauniešu gadījumā tas galīgi nenozīmējot paviršumu vai virspusējību. Pati Olga saka: “To es pieņemu un mācos, un man tas nenormāli patīk!” Kas zin’, varbūt tieši šis vieglums būs atslēgas vārds ceļā uz savu dejas kompāniju?

Tikmēr diplomdarbos jaunieši mēģināja būt maksimāli godīgi un rūpīgi pret pašu izdomāto oriģinālo ideju, veidojot savas pirmās izrādes pusstundas garumā (tāds ir nosacījums, absolvējot programmu). Visus 19 darbus vēroju ar interesi – vienus uztverot vairāk ar ķermeni, citus ar acīm un ausīm. Atkarībā no tā, kā konkrētajā darbā salikti akcenti. Jo īpaši suģestējoša brīžiem bija dejotāju absolūtā koncentrēšanās un savstarpējā uzticēšanās (Gundegas Rēderes “Horizontā”, Robertas Gailītes “Aistēti”, Marģera Vanaga “Divatā ar sevi”). Arī tajos darbos, kuros dejotāju kustībām ir pretenzija uz sinhronitāti, kam tieši tāpat nepieciešama otra ķermeņa bezkompromisa sajušana. Tā Līvas Noras Apšenieces izrādē “Sync” skatītāja ķermenim grūti neatsaukties, sekojot Simonas Ozolas un Ramonas Levanes augumu sinhronajiem virpuļiem, lidojumam un kritieniem origami putnu ceļā (pa spēles laukuma diagonāli uz zemes izlikts daudz salocītu putniņu). Ar prieku ķermenis bija gatavs arī atslābt – lai baudītu mieru un harmoniju Robertas Gailītes darbā “Aistēti” (ar atsauci uz antīkajām skulptūrām un ideju par nepārtraukto kustību) vai Gundegas Rēderes (pati gan horeogrāfe, gan izpildītāja) un Marģera Vanaga trausli spēcīgajā duetā “Horizontā”.

Savukārt no omulīgi meditatīva noskaņojuma pilnīgi noteikti izsita paralēlās domas par globālajām problēmām, kas mūs visus skar ļoti tieši vai ik uz soļa. Asprātīgi ierāmētajā Ramonas Levanes izrādē “Elaeis Guineensis” Edvards Kurmiņš un Darja Turčenko caur kustību un vārdu “koķetēja” ar palmu eļļas fenomenu. Marijas Saveiko darbs “Zvīņu formas” tieši aizveda pie pārdomām par pasaules ūdeņiem un visa veida tīkliem (lasi – slazdiem) gan jūras iemītniekiem, gan mums pašiem. Savukārt, par maskām (apģērbu kultu?), kas, no vienas puses, mūs kārdina, bet no otras – tiekot pie tām, liek justies ne savā ādā, lika domāt Milenas Paviļčas izrāde “Plastmasas sapnis”. Taču visspēcīgāk šajā “apakšgrupā” uzrunājusī Darjas Turčenko izrāde “Anima” burtiski ievilka dabā – pasaulē, kuru uz skatuves bija kopīgi uzbūruši scenogrāfe Līga Ūbele, gaismu mākslinieks Dainis Sumišķis un deviņi dejotāji. Bez didaktiska sižeta, šķietami vienkāršā kompozīcijā, vizuāli skaisti nostrādātā ietvarā bija iespēja ķermeniski saslēgties ar dzīviem, pulsējošiem, stipriem jaunu cilvēku ķermeņiem, kuri dzīvo katrs savu dzīvi un vienlaikus cits ar citu ir neredzamām saitēm sieti.

Tematiski un saturiski vēl vienu izrāžu grupu veidoja tie darbi, kas ļoti atklāti piedāvāja ieskatīties horeogrāfu personiskajos stāstos. Emīlija Berga (“Es vairs neesmu tas, kas biju, bet vēl neesmu tas, kas būšu”) un Edvards Kurmiņš šos savus stāstus dejoja pirmajā personā – abi bija arī izpildītāji savos solo darbos. Emīlija pētījusi sevi dažādās robežsituācijās, kad pati mainās līdz ar apstākļiem (gan savā kustībā, gan domāšanā) vai arī apstākļi kaut ko maina viņā pašā. Savukārt, Edvards spēlējās ar apkārtējo priekšstatiem par to, kā ir pareizi un “smuki”: viņš dejoja ar un ap vairākiem manekeniem, stilizēja dažādas dejas no baleta līdz salsai un tango. Mani kā skatītāju sāpīgi skāra apjausma, ka mēs katrs radošajā darbā šad un tad mēģinām kopēt nedzīvus “ķermeņus”, jo kaut kur zemapziņā ir ideja par nepieciešamību sekot ideāliem. Arī daži no dejas žanriem mēdz būt pārāk sastinguši, un mēs tikai kopējam un kopējam. Kurš tad metīs ar akmeni un teiks, ka tās simtreiz pārbaudītās lietas tomēr ir pilnīgi garām? Un arī tad, ja tu dari kaut ko tādu, ko līdz šim neesi darījis, var būt nepārvaramas bailes. Par šādām bailēm – konkrēti, piemēram, veidot savu dejas izrādi, diplomdarbā runāja Simona Ozola (“Bailes”), paralēli aicinot baiļu fenomenu pētīt arī saviem studiju biedriem – Melānijai Graumanei, Ramonai Levanei, un Vladimiram Goršantovam. Par līdz galam nepārvarēto baiļu klātbūtni, iespējams, visvairāk liecināja izrādes rotaļīgā forma – dejotāju runā varēja manīt gan mulsumu, gan vēlmi distancēties no šiem baiļu stāstiem. Taču labā ziņā šeit acīmredzot ir tā, ka, lai kādas arī bailēm būtu izpausmes, dejas izrāde (un jebkura māksla izpausme) var būt lielisks medijs, caur kuru to gan apzināties, gan pārdzīvot (t. i., tik tām pāri). Līdzīgi arī Vladimira Goršantova diplomdarbs, iespējams, bijis piemērots instruments, lai izlīgtu ar kādiem pagātnes notikumiem un pieredzēm. Tieši tik bezbailīgs viņš bijis savā iecerē, lai galēji groteskā performancē (t. i., mākslinieka personības un viņa dzīves klātbūtne šeit un tagad) dalītos ar bērnības traumām, izrādes finālā atzīstoties mīlestībā savai mātei un no viņas arī saņemot atbildi. Pieņemu, ka šis ir viens no tiem darbiem, kas manā atmiņā būs ieskrāpējies visspēcīgāk. Trauslā un neērtā robeža starp mākslas patiesību un dzīves patiesību spēj tik ļoti izsist no ikdienas līdzsvara, ka ne tikai aizmiglo acis un satrauc prātu, bet atkal no jauna liek uzdot jautājumu – kas ir māksla? Un reizē saproti, ka bez mākslinieka simtprocentīgas klātbūtnes tas pilnīgi noteikti nav iespējams. Vladimira izrādes programmiņā bija  rakstīts “..ja liekas, ka viss ir slikti, uzliec rozā brilles..”. Tādas rozā brilles arī bija izdalītas izrādes skatītājiem, taču es šoreiz nenobijos – brilles neuzliku. Un nenožēloju.

Savukārt, Emanuēla Zvaigznīte telpu starp sevi un māti kustībā gleznoja ļoti trausli (“Aiz-kur”). Ja Vladimira izrādē māte ir skatītājos, tad Emanuēlas izrādē viņas mamma arī piedalās. Visa gaisma un uzmanības fokuss lielākoties gan ir uz Emanuēlas ķermeni, kuru laidusi pasaulē tieši šī māte un… palaidusi, lai tas gleznotu (spoguļotu pasauli) tieši ar ķermeni. Savā ziņā dokumentalitātes un performances klātbūtne bija arī Franciskas Golubeckas izrādē “Viva la Vida”, kura stāsta par mākslinieci Frīdu Kālo, taču nav iespējams abstrahēties no Franciskas balss, kas brīžiem skan fonā, lasot fragmentus no Kālo biogrāfijas un no fakta, ka soloperformanci (sasieta milzu bizē) izpilda Franciskas māsa Elizabete.  

Līdzīgi ar atklātību uzrunāja arī Ģirta Dubulta izrāde “Draudzene”, kurā visi horeogrāfu kursa puiši izdzīvo kāda viena varoņa (paša Ģirta) dzīves epizodes: tikai caur kustību, caur kontaktu, caur telpu, kontaktā starp ķermeņiem, jūtot un atbalstot citam citu. Izrāde piedāvāja ļoti gaišu, siltu un emocionāli piepildītu pārdzīvojumu, vēlreiz apliecinot, cik svarīga ir kopābūšana. Pat ja tavas problēmas pa īstam jau tāpat neviens nespēs izsāpēt. Tādēļ visai programmatisks šim kursam varētu izrādīties Patrīcijas Mūrnieces darba nosaukums “Es viens nespēju eksistēt”. Patrīcijas darbā bija redzami trīs dejotāji katrs savā “būrī” lēnām, kā nomaldījušies un noguruši, tie taustās un caur sevi meklē izeju. Un tikai finālā (kāds vairāk, kāds tikai daļēji) viņi spēja tikt ārā no šīs ierobežotās telpas.

Ierobežotas iespējas bija arī skatītājiem, kas gribēja apmeklēt diplomdarba izrādes. Šogad tās tika parādītas vien pedagogiem un pašiem studentiem. Skaidrs, ka  arī topoši mākslinieki vieni paši bez skatītāja nespēj eksistēt – tādēļ cerams, ka vismaz daļa no šiem darbiem vasarā un rudenī pa vienam vien atradīs kādus ceļus, kā nokļūt pie skatītāja. Nav jēgas stāstīt stāstus, ja nav klausītāju un skatītāju. Pat ja tas ir tikai tavs pirmais dejas stāsts.

Attēls: LKA Laikmetīgas dejas mākslas absolventi, foto Aija Melbārde.