Pēterburgā dzimusī baletmeistare, balerīna un pedagoģe Aleksandra Fjodorova ir spilgta un aizraujoši skandaloza Latvijas baleta personība, kura savā karjerā piedzīvojusi gan stāvovācijas, gan neslēptu kampaņu pret viņu baletmeistares amatā. Septiņi gadi Fjodorovas vadībā ir fundamentāls Latvijas Nacionālā baleta trupas vēstures posms, kurš arī devis impulsu Rīgas Baleta skolas dibināšanai.

Atzīmējot baletmeistares 140. jubileju, lasītājiem piedāvājam fragmentus no Ijas Bites hronikas “Latvijas balets”. 

Ija Bite*

Viesojoties Rīgā un uzzinot par nesaskaņām un problēmām ar baletu, Mihails Fokins direkcijai silti iesaka savu brāļasievu, bijušā Pēterburgas Marijas teātra prīmu Aleksandru Fjodorovu. Līgums ar Fjodorovu kā Nacionālās operas baletmeistari tiek noslēgts 1925. gada 21. augustā, to paraksta Teodors Reiters un Pauls Šūberts. Izrādās – sievietes ir daudz radošākas un, galvenais, izturīgākas. Aleksandras Fjodorovas personā Rīgas balets iegūst baletmeistari, pedagoģi, repetitori, primabalerīnu, autoritāti, paraugu un elku…

Fjodorova konsekventi izvēlas klasisko repertuāru – Mariusa Petipā, Ļeva Ivanova, Mihaila Fokina horeogrāfijas. Pirmais darbs ir baleta studijas izveide. Tajā mācās gan teātra dejotāji, gan bērni, gan pieauguši baleta fani un notievēt gribošas kundzītes. Faktiski baletmeistare vada divas studijas – viena ir teātra studija, otra – privātā baletskola. Viņai piemīt fenomenālas darbaspējas. Deviņos no rīta sākas nodarbības un mēģinājumi teātrī, tad – četras stundas privātajā skolā, bet vakarā viņa dejo galvenās lomas visos baletos. Irēna Strode, kura sāk mācīties pie baletmeistares 1928. gadā, atceras: “Fjodorovas studija bija ēkā, kur kādreiz atradās kurpnieku darbnīca. Tur bija zāle, kur notika stundas baletam, no diviem līdz septiņiem strādāja studija, bet vakaros atkal ir vai nu baleta, vai kora mēģinājumi, tāpēc to sauca arī par “kora māju”.”¹  

Teātrī, kur strikti tiek nodalītas vīriešu (kanāla) un sieviešu (Aspazijas bulvāra) puses, vienīgi Aleksandras Fjodorovas ģērbtuve atrodas vīriešu daļā netālu no skatuves durvīm. Izrāžu dienās baletmeistare nāk jau ap četriem un, aizmirstot ikdienas rūpes, vispirms pie ikonām iededz eļļas lampiņas. Gleznā, trauslā māksliniece ļoti daudz smēķē. 

Pirmizrādi Fjodorova parāda 1925. gada 8. novembrī. Vakarā tiek iekļautas Friderika Šopēna “Silfīdas” (“Šopeniāna”) ar Fokina horeogrāfiju, Aleksandra Glazunova balets “Damisa pārbaudījums” Petipā horeogrāfijā un divertisments ar astoņiem numuriem. Prese raksta: ““Silfīdās” kordebaleta kustības nedrošas, līnijas svārstīgas.” Kā gan citādi varētu būt, ja 1925./1926. gada sezonā operas štatos ir desmit dejotājas un tikai četri dejotāji. Parējie ir volontieri. Taču “Silfīdās” uzstājas 28 dejotājas, pārsvarā no ārštata, kurām maksā tikai par izrādēm, nevis mēģinājumiem. Solisti ir Aleksandra Fjodorova, Harijs Plūcis, Melānija Lence un Betija Tobiase. 

1926. gada 30. martā ir izcils notikums Latvijas baleta dzīvē – Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” pirmizrāde. Dekorācijas veido Eduards Vītols, diriģē Jānis Mediņš. Tas patiesi ir nacionālā romantisma laikmets, kad jauni cilvēki vēl bez īstas prasmes, bet ar kvēlu ticību un azartisku aizrautību sāk darboties arī baletā, atklājot sev un citiem vēl nezināmu un brīnumainu dejas pasauli.

Nesen Rīgā ienākušā zemnieka Strazdiņa meita Austra 1926. gada dienasgrāmatā raksta: 

Recenzents raksta: “Izrāde visumā ritēja pacilāti, izveicīgi un spraigi. Sevišķu atzinību iemantoja līriskās gulbju dejas, solistu adagio un variācijas.”³ Dejo: Odeta-Odīlija – Aleksandra Fjodorova, princis Zigfrīds – Harijs Plūcis un Rotbarts – Osvalds Bernhofs.

1929. gads ir Mihaila Fokina gads Rīgas baletā. (..) 1925. gadā baletmeistars uz neilgu brīdi ierodas Rīgā un kopā ar Aleksandru Fjodorovu dejo savā “Šopeniānā”. Vēlreiz viņš atbrauc pēc četriem gadiem un pavada Rīgā dažas nedēļas, iestudēdams Polovciešu dejas no Aleksandra Borodina operas “Kņazs Igors” un “Šopeniānu”. 1929. gada 7. februārī mākslinieks atkal kopā ar baletmeistari uzstājas “Šopeniānā”, kā arī dejo persiešu karavīra partiju. 

Intervijā laikrakstam “Сегодня” Fokins uzsver, ka Latvijas Nacionālas operas balets var droši doties pasaulē, jo Vakareiropā līdzīga kolektīva neesot. “Apmeklēdams gandrīz visas Eiropas un Amerikas valstis, es visur pamanīju klasiskā baleta pagrimumu. Rīga ir izņēmums. Nemaz nerunājot par tādu baletmeistari un balerīnu kā A. Fjodorova, man jāmin pirmklasīgi spēki, piemēram, Tangijeva, Lence, Kalniņa un citas, kavalieri – Ļvovs, Lēmanis, Fībigs. Visi viņi rotātu jebkuru skatuvi. Es iepazinu latviešu Nacionālās operas baletu kā skatītājs un kā baletmeistars savu baletu mēģinājumos un pārliecinājos, ka tā ir pirmklasīga, labi sagatavota trupa. Īpaši mani pārsteidza neparastā mīlestība, ar kādu dejotāji veic savus pienākumus. Par Polovciešu deju milzīgo panākumu man jāpateicas teicami sagatavotajai baleta trupai. Man bija rets prieks un liels gandarījums strādāt ar tik lielisku baleta trupu, un es atgriezīšos savā pastāvīgajā dzīves vietā Ņujorkā ar vispatīkamākām atmiņām par Rīgu.”⁴

Kritiķis Oskars Grosbergs jau 1927. gadā rakstīja, ka krievu balets ir šīs mākslas krāšņākais zieds. Tajā dominē līdz skaistumam izveidots ķermenis un izjūtams izcili muzikālās tautas dzīvotspēks un dzīvesprieks. Baletā ir ritms un meloss telpā, kuru papildina kostīmu un dekorāciju orģiastiskā krāsainība, tā sasniedzot harmonisku pilnību. “Latviešu balets balstās uz Petipā tīri klasiskā laikmeta krievu baleta tradīcijām, bet uzrāda dažas garīgi brīvākas un dzīvīgākas Fokina mākslas nepārprotas pazīmes. (..) Fjodorova turas pie vecās klasiskās skolas, tas dod nepieciešamos mākslas dejas pamatus, tas ved uz sasniegumiem. (..) Fokins ar ģeniālo intuīciju uztvēra ģeniālās Dunkanes doto ierosmi un tā kļuva par baleta Pigmalionu, kas atdzīvināja ķermeniski skaistās, bet bezdvēseles statujas, stingušas rutīnas vietā viņš lika asinspilnu apgarotību un saturīgu domu, visuvareno tehniku nostādot par kalponi, – tā nebija vairs mērķis, bet tikai līdzeklis. Viņš deva baletam psiholoģisku dziļumu un teatrālismu, spožo feēriju pārvērta dramatiskā pārdzīvojumā.”⁵

1930. gada martā Nacionālajā operā notiek Fjodorovas baleta studijas vakars. Tajā piedalās ap divsimt audzēkņu. Paraugstundu uz skatuves vada pati studijas vadītāja, kā arī viņas palīdzes un vecākās audzēknes – Edīte Pfeifere, Natālija Leontjeva, Tatjana Šmite, V. Lihačova. Pēc tam tiek parādīts divertisments un Glazunova balets “Gadalaiki” četrās ainās. Pēdējā bakhantu dejā piedalās arī pati Aleksandra Fjodorova, bet Jaunekli dejo Arvīds Ozoliņš. Tad pat martā baleta pēcpusdienu rīko Helēna Tangijeva-Birzniece un Harijs Plūcis, kuri parāda savu ārzemju turnejai sagatavoto koncertu.

Aleksandra Fjodorova joprojām dejo galvenās lomas, uz kurām jau pretendē pašas izaudzinātā jauno dejotāju paaudze. Vīriešiem visi ceļi vaļā, taču dāmu aprindās briest rūgtums. Neapmierināts ir arī jaunais premjers Osvalds Lēmanis, kurš kādā intervijā sarkastiski joko, ka sapņojot par bagātu amerikānieti: “(..) kaut vai ar vienu kāju, kad tikai dolāru maiss, lai varētu realizēt savu dzīves mērķi – noorganizēt pats savu klasisku baleta trupu “govs uz ledus”.” Melānija Lence stāsta par noskaņām, kas virmo teātrī. Viņa vēlas “kļūt par balerīnu. Reiz jau to piedzīvoju “Kopēlijā”. Otru reizi ceru to piedzīvot arī “Gulbju ezerā”, lai gan esmu internac…, pardon, gribēju teikt  – Nacionālā operā, kur latvietēm rezervētas tikai otrās vietas.”⁶

Par savu vietu uz skatuves cīnās bijusī Pēterburgas baletskolas audzēkne Helēna Tangijeva-Birzniece. Kaut arī viņa izceļas ar lielisku dejas tehniku un sievišķīgu pievilcību, Tangijeva pie galvenajām lomām bieži vis netiek. Viņai jāsamierinās ar solovietām Fjodorovas izrādēs. Arvīds Ozoliņš stāstīja, ka baletmeistare mēdza izrādes solovariācijas pārcelt pirms sava iznāciena, gan tāpēc, lai atpūstos un sadalītu savus spēkus, gan lai paspīdētu un saņemtu publikas aplausus. Tangijeva situāciju prata izmantot savā labā. Dejojot pirms Fjodorovas iznāciena, viņa pēkšņi beidza variāciju vai nu ar kādu efektīgu kustību, vai elegantu pozu, izpelnoties pārsteigtās publikas ovācijas un sabojājot Aleksandrai Fjodorovai garastāvokli. 

1931. gada 23. janvārī mirst Anna Pavlova. Ģeniālā balerīna pavasarī solījusies viesoties Rīgā. 27. februārī Nacionālajā operā notiek baleta koncerts. Aleksandra Fjodorova, godinot Pavlovas piemiņu, dejo Kamila Sensansa “Mirstošo gulbi”. Publika noskatās priekšnesumu, kājās stāvot.

1931./1932. gada sezona atnāk ar Ludviga Minkusa “Dona Kihota” pirmizrādi, kas notiek 30. oktobrī. Šā baleta pirmo iestudējumu Rīgā sagatavo Aleksandra Fjodorova (Aleksandra Gorska redakcijā ar Fjodora Lopuhova 1923. gadā veiktajiem atsvaidzinājumiem), dekorators – Sigismunds Vidbergs, diriģē Oto Karls. Izrādes pirmo un otro cēlienu baletmeistare papildina ar citu autoru mūziku, tā izrādē ienāk Maurīcija Moškovska “Spāņu deja”, Eduards Napravņika “Fandango”, Oto Karla “Valsis”. Tomēr šis un tas jau ir būtiski mainījies. “Tā tiešām bija jauna premjera un pie tam vēsturiska. Pirmo reizi pirmizrādē galveno lomu dejoja nevis Nacionālās operas baletmeistare Fjodorova, bet viena no daudzajām, kam sen jau vajadzēja nākt pirmajās lomās ne vien ar savu tehnisko gatavību, bet arī ar jaunību, apburošo grāciju, dejisko šarmu un noblesi: Helēna Tangijeva-Birzniece Minkusa “Don-Kihotā” dejoja Kitriju un dejoja spīdoši. Spīdošs, priecīgs bija arī viss balets (..), sākot ar atsevišķu solistu un kordebaleta dejām, beidzot ar režiju un Vidberga dekorācijām.”⁷

Kaut arī “Dons Kihots” – tā ir gaiša nots depresīvajā Nacionālās operas krīzes gaisotnē, sākušās nepatikšanas turpinās. Gan sabiedrība, gan žurnālisti meklē vainīgos. Apvainojumu straumē tiek pluinīts Aleksandras Fjodorovas vārds, daži uzskata, ka krīze radusies laikraksta “Jaunākās Ziņas” un tā īpašnieku korupcijas dēļ. 

Kareivīgais Edvīns Mednis un “Latvijas Kareivis” arī “Dona Kihota” sakarā atrod iespēju pārmest baletmeistarei: “(..) A. Fjodorovai iestudējumā bija arī laba tiesa efektīgu, ir mākslinieciski pilnvērtīgu vietu. Tikai šai bagātīgi atalgotajai un slavinātajai dāmai vajadzētu zināt, ka lieli ienākumi uzliek arī lielus pienākumus. Vai nebūtu laiks tos apzināties arī pret latvju, ne vien patapināto cittautu mākslu? Tāpat operai vajadzētu pasteidzināt kādu latvju baleta vai vismaz deju skatu uzvedumus.”⁸

Šajā satraukuma pilnajā gaisotnē Rīgā ierodas Annas Pavlovas vīrs Viktors Dandrē ar vēlmi aizvest baletu uz viesizrādēm Parīzē un citos Vakareiropas mākslas centros. Vairs neeksistē ne Sergeja Djagiļeva, ne Annas Pavlovas trupas, tomēr Eiropā mostas interese par klasisko baletu, tāpēc Dandrē turnejai grib izvēlēties trīs iestudējumus, to skaitā Čaikovska baletu “Apburtā princese”, kas Nacionālās operas baletam nodrošinātu panākumus. 

Edvīns Mednis: “Nez vai būtu vēlams, ja izreklamētā ārzemju braucienā dotos tikai mūsu baletdejotāji nevis latvju (Ijas Bites izcēlums) balets!” Viesizrādēs, kurās pirmo reizi būtu jāizskan Latvijas baleta vārdam, toreiz tā arī nenotiek. Fjodorovai pārmet, ka viņa bremzē baleta attīstību un neiet līdzi laikam, tomēr viņa ir un paliek konservatīva, sīksti glabā tradīcijas, jo klasika viņai ir nesatricināmi dārga. 

1932. gada 21. aprīlī notiek Ādolfa Adāna baleta “Žizele” pirmizrāde. (..) “Žizele” ir Aleksandras Fjodorovas pēdējais iestudējums Nacionālajā operā, tā pirmizrāde ieiet vēsturē arī ar publikas klaji demonstratīvi izrādīto necieņu pret baletmeistari. Melānija Lence un Osvalds Lēmanis ir kļuvuši par nacionālajiem varoņiem, bet no balkoniem lido lapiņas. Kampaņa pret Fjodorovu pieņemas spēkā un neglītumā. Dejotāju zemais atalgojums bija saistīts ar vispārējo saimniecisko krīzi un operas bēdīgo finansiālo stāvokli, tomēr parādās raksti, kuros trupas atalgojums tiek salīdzināts ar baletmeistares nopelnīto. 

Pavasarī Aleksandra Fjodorova gatavo savas baleta studijas vakaru un ar trupu intensīvi nestrādā.  Operā tiek parādīts plašs divertisments un Jozefa Baiera balets “Ļeļļu feja” brāļu Nikolaja un Sergeja Legatu pārveidojumā. Uzmirdz virkne neparastu talantu – audzēknes Mirdza Griķe, Mirdza Kārkliņa, Vera Lihačova, divpadsmitgadīgais brīnumbērns Anniņa Priede. Puišu vidū izceļas Jānis Grauds, Sergejs Liepiņš, Artūrs Piķieris, Eižens Mežulis. Daudzi Fjodorovas skolēni sevi jau ir apliecinājuši arī baletu izrādēs. Studijas panākumi atkal uzkurina nīgrumu. Paceļas balsis par Nacionālās operas baletskolas nepieciešamību: “Viena no šādām kļūdām mūsu Nacionālās operas organizācijā ir tā, ka šajā mākslas iestādē gan darbojas ļoti vērtīga baleta trupa, bet nav viņai līdz šim vēl pašai savas baleta skolas, kas tagadējai trupai dotu nepieciešamo pieaugumu un ērti varētu papildināt visus plašākos uzvedumus. Tāds stāvoklis, ka operas baletmeistare uztur pati savu privātu studiju kā izdevīgu peļņas avotu un, saņemdama operā solīdu algu, nespēj tās trupai ziedot visus savus spēkus un uzmanību, kurpretim operai par katru pakalpojumu no šīs privātās baleta studijas puses kārtīgi jāmaksā – ir uzskatāms par nenormālu un jo drīzāk novēršamu.” ⁹

Aleksandras Fjodorovas maciņa publiskā revīzija dažam labam liek secināt, ka mākslinieces nopelnītais stipri pārsniedz pat ministru ienākumus. Nabadzība kurina kaislības, skaudība un nenovīdība – ļaunumu. Pēkšņi tiek pamanīts, ka, astoņus gadus dzīvojot Rīgā, Fjodorova nav apguvusi latviešu valodu. Trupas vidū “nacionālās politikas” piekritēji ātri vien atrod “sašutušos”. 

1931./1932. gada sezonas beigās pie izglītības ministra Ata Ķēniņa ierodas baletdejotāju delegācija ar sūdzībām par baleta grūto stāvokli. “Ministrs solījās pēc iespējas nākt pretī baleta vajadzībām. Pārstāvji lūdza gādāt, lai katrs baletdejotājs varētu saņemt minimālu atalgojumu (..). Baleta spēkiem nav apmaiņas sistēmas, pat saslimšanas gadījumos nav vietnieku, un tāpēc attiecīgais numurs ir jāstrīpo. Ministrs apsolījās baleta spēkiem atalgojumu paaugstināt. Ministrs aizrāda, ka angažēs jaunu baletmeistaru un meklēs tādu veidu, kas vairāk piemērots tagadējām prasībām. (Ijas Bites izcēlumi). Ministrs atrod par dibinātu arī prasību, ka direkcija dejotājiem izsniegtu triko un baleta kurpītes tāpat kā agrākos laikos. Tā kā mācības ar Fjodorovu šinī sezonā notikušas ļoti šauros apmēros, tad visa trupa gaida ar lielu interesi jauna baletmeistara angažēšanu.”¹⁰

Trupa gaida, aktīvākie rīkojas. Direktoram Teodoram Reiteram tiek iesniegts oficiāls lūgums par Nacionālās operas baleta skolas dibināšanu. To parakstījuši Helēna Tangijeva-Birzniece, Melānija Lence, Sira Jirgense, Edīte Pfeifere, Osvalds Lēmanis un Harijs Plūcis. Lūgumam pievienots programmas projekts un finansiālie aprēķini. Paredzēts mācīt baleta klasiku, raksturdejas, mūzikas vēsturi, vispārējo mākslas vēsturi, pantonīmu, mimodrāmu, mīmiku un grimu. Direktors nosūta projektu uz Izglītības ministriju apstprināšanai. Tiek izsludināts konkurss, uz kuru piesakās ļoti daudz dejotgribētāju, arī no Fjodorovas studijas. Skola uzsāk darbību 1932. gada 2. septembrī ar simts audzēkņiem. Mācības ir paredzētas sešiem gadiem, telpas iedalītas Operas trešajā balkonā un tā saucamajā “pirtiņā”. Par pedagogiem tiek apstiprināti Tangijeva-Birzniece, Jirgense, Lēmanis un Plūcis, kurš ir ļoti vīlies, uzzinot, ka par skolas vadītāju iecelts nevis viņš, bet gan Anatols Vilzaks. Kļūst skaidrs, ka Aleksandra Fjodorova Nacionālajā operā par baletmeistari vairs netiks uzaicināta, jo ir ievadītas sarunas ar kādu ārzemju baletmeistaru. Tad māksliniece “iesniegusi lūgumu izglītības ministram Ķēniņam, lai viņai tiktu piešķirta atļauja atvērt privātu baleta studiju, bet ministrs savu piekrišanu nav devis, norādot, ka Fjodorovai jāiestājas Latvijas pavalstniecībā, kas vēl no Fjodorovas nav darīts”.¹¹

Studija tomēr darbojas līdz 1938. gadam. Tajā mācās daudzi talantīgi dejotaji – Artūrs Piķieris, Eižens Mežulis, Vanda Grosena, arī Aleksandrs Lembergs. Fjodorova paralēli darbam studijā veic dažus iestudējumus Kauņas operā, bet, sarežģoties starptautiskajai situācijai un sākoties karam Eiropā, dodas uz Ameriku.

Aleksandras Fjodorovas darbības posms Latvijā ir būtisks mūsu baletam daudzējādā ziņā. Viņa nododas darbam ar fanātisku dedzību, ir autoritāte – stingra audzinātāja un pedantiska baletmeistare. Dejotājiem viņa dod teicamu tehnisko slīpējumu un iemāca perfektu skatuvisko stāju. Viņa pieradina trupu pie intensīva darba un disciplīnas. Viņa ir paraugs arī dzīvē – gan ar savas klasiskās dejas manierēm, gan izsmalcināto gaumi kostīmu un tērpu izvēlē un prasmē tos valkāt.

Par lieliskiem dejotājiem, solistiem, prīmām un premjeriem izveidojas viņas audzēkņi Melānija Lence, Natālija Cveiberga, Elza Forstmane, Klāra Gentele, Sira Jirgense, Betija Tobiase, Mirdza Kalniņa, Gaļina Černova, Osvalds Lēmanis, Eižens Leščevskis, Rūdolfs Saule u. c. Aleksandra Fjodorova izaudzina Edīti Pfeiferi, Tatjanu Šmiti-Vesteni, Arvīdu Ozoliņu, Sergeju Liepiņu, Jāni Graudu, Mirdzu Griķi un daudzus citus ļoti labus dejotājus. Partnerībā ar mākslinieci meistarībā aug arī tolaik spējīgākais dejotājs Harijs Plūcis, kurš izveidojas par lielisku klasiskās dejas pedagogu, plaši atzītu ne tikai Latvijā, bet vēlāk arī Eiropā, kur sekmīgi darbojas Londonā, Cīrihē un Vīnē.

Ar Aleksandras Fjodorovas sūro un prasīgo darbu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves uznāk lielie klasiskie baleti ar izcilu horeogrāfiju, krāšņām dekorācijām un kostīmiem, pieradinot gan dejotājus, gan skatītājus pie vērienīgām izrādēm, izkopjot gaumi un spējas izprast dejas mākslu un to iemīlēt. Septiņos gados baletmeistare iestudē 18 baletus, dejas neskaitāmās operetēs. Ja nepateicība ir pasaules alga, tad Fjodorova tiek bagātīgi atalgota. Tomēr tā ir tikai oficiālā jezga, jo patiesībā viņas trupa, viņas audzēkņi savu baletmeistari un skolotāju mīl un ciena. Tā ir īpaša “kasta” mūsu baletā, šī tagad aizsaulē aizgājusī un aizejošā paaudze. Tajā ir dzīvs Fjodorovas gars un mākslas principi, un tā ir mūžīga bagātība, ko nevar ne atņemt, ne apgānīt.  

*Ija Bite (1938 – 2007) – baleta zinātniece, kritiķe, pedagoģe.

ATSAUCES:

1. Strode I., 50 gadi baletā // Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijjas studenta Vladimira Ponamarjova kursa darbs horeogrāfijas mākslas vēsturē, 1998.
2. Strazdiņa-Miļēviča A., Dienasgrāmata (Gunas Balodes īpašums)
3. Алмазов С., Премьера “Лебединое озеро” П. И. чайковского // Cлово, 1926., Nr. 116
4. Latvijas Nacionālā opera // Mihails Fokins par mūsu baletu. 1928./1929., Nr. 11, 11.-14.lpp.
5. Grosbergs O., Kunst // Rigasche Rundschau, 1927.
6. Sudrabkalns J., Nacionālā opera atklāj sezonu // Sociāldemokrāts, 1929.
7. Cīrulis J., Spoža jauno mākslinieku parāde “Don-Kihotā.” // Latvis, 1931.
8. Mednis E., Don-Kihots un spāņu dejas // Latvijas Kareivis, 1931.
9. Par nākamās sezonas angažmentiem Nacionālajā operā // Jaunākās ziņas, 1932.
10. Par nākamās sezonas angažementiem Nacionālajā operā // Jaunākās ziņas, 1932.
11. Mākslas hronika // Pēdējā brīdī, 1932.