Dita Eglīte

Skanot Sniegpārsliņu valsim no Čaikovska baleta „Riekstkodis”, skatos uz Olgas Žitluhinas dejas kompānijas dejotājiem un priecājos, ka te nav ne vēsts no sinhroni saskaņotām kustībām, – jo sniegpārsliņas taču katra ir absolūti unikāls ledus kristāliņš. Turklāt ar relatīvi īsu mūžu.

Par šo aizdomājos tikai 16. decembrī – „Baltsmelns” vakarā, jo mirkli vēlāk, Olga Žitluhina jau vāc ūdeni no kūstošā ledus gabala spēles laukuma stūrī. Un tikai šajā vakarā atceros faktu, ka Olga Žitluhina pati reiz dejojusi „Sniegpārsliņa pensijā”. Visas šīs it kā neobligātās nianses iestudējuma „Ursus maritimus” kontekstā mistiskā kārtā saaug kopā vienotā jēgā. Par pasaules unikālo vienību zūdamību un mūsu nespēju ko mainīt. Ja neskaita iespēju mainīties pašiem, lai – dzīvotu zaļāk un domātu zaļāk.

Iespaidīgs ir šāviens, kas pārsteidz nesagatavotu. Tam seko nespēja sarunāties jeb bezjēdzīga sabļaustīšanās. Tikpat nejēdzīga kā uztiepta morāle un didaktika. Un man vienā brīdī Olgas tiešās klātbūtnes izrādes laikā itkā ir par daudz. Jo rada mulsumu,– kādēļ tik azartiski jāņemas ap ledus kluci, kurā iesaldēts nabaga lācis? Šo efektu saprotu tikai labu laiciņu pēc izrādes vakara. Tur jau tas āķis, ka mākslinieks ar ruporu un piketa transparentiem vairs nav mākslinieks, bet tikai ideoloģisks performators. Un cik labi, ja mākslinieks tomēr var palikt savā vietā – mākslas teritorijā. Vēl viens šāviens uz lāci kaut kur kulisēs un jau pārņem absolūti neomulīga sajūta, jo sāku tramīgi domāt, vai tik nav sācies karš. Kā allaž bezjēdzīgs un nevainīgus upurus prasošs.

Taču vakara otrā daļa „Quick Time Player” ar populārām operu melodijām ieved melnā, skaistā ilūzijā. Un atkal zīmīgs ir nosaukumu, kurš, latviski tulkojot kā „ātrais laika atskaņotājs”, sasaucas ar pasaules skrējienu uz savu galu. Bet tik ļoti skaistumā gribas būt kopā ar kādu. Kompānijas izrādēs un mākslinieku domās.