Dita Eglīte

Vērojot piecas mazās videofilmiņas izrādes pirmajā daļā, pie sevis prātoju – vai tas ir teātris? Pat, ja „Aklā” tiek izrādīta Dirty Deal Teatro, kas taču atvērts visneordinārākajām idejām.

Taču tad izlasu, ka izrāde tiek piedāvāta kā „Projekts „Aklā””. Apbrīnojami, cik cilvēkam svarīgi kaut kādi rāmji un definīcijas. Jo līdz ar šī fakta konstatāciju ar vēl lielāku ieinteresētību sekoju tam, cik poētiska izrādās aklo meiteņu pasaules uztvere. Līdz ar to otrajā daļā skandētie Rilkes dzejas panti no vienas puses it kā objektīvi pamato šo atziņu, bet no otras ­– šķiet ilustratīvi. Jo tālāk rit izrāde, jo kļūstu uzmanīgāka – vai tiešām Rilkes poēma runā tikai par fizioloģisku aklumu? Kustību valoda šajā ziņā ir pateicīga – var uztvert gan tā, gan ne tā. Taču vienā brīdī sajūtos kā aklā, sevi nedaudz pazaudējusi milzīgajā, draudīgajā pasaulē – Kristaps Ceļmalnieks intensīvi rausta un virpina ap sevi Agnesi Bordjukovu. Tā ir tik reāla sajūta tam, ka reizē gribi būt pati, neaizskarama un reizē – „nenorauties”. Jo partneris/ līdzcilvēks šajā momentā ir vienīgais, kurš tevi var noturēt, lai tu nepazustu aklā lidojumā. Kā izrādās – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.