Inta BALODE

Jau otro gadu pēc RITMA koncerta man jādomā, kā sadzīvo laikmetīgā deja un šova deja. Kāpēc šķiet, vai varbūt tas ir reāli – dejotājiem, kas ir labi laikmetīgās dejas izpildītāji, šova deja padodas vai izskatās kaut kā kuslāk/ mīkstāk/ līganāk nekā piedienas? Par spīti tam, ka numuru veidotāji ir labi apmācīti horeogrāfi un ir redzams, ka līdz ar to struktūra un dramaturģija ir ļoti labi veidota arī mazo formu darbos. Varbūt tādēļ, ka nu jau viņi šova deju izpilda ar tādu kā pašironijas devu, kura numuriem, kas iecerēti kā izklaidējoši, piešķir tādu kā izrādes dziļumu?

Meklēju atbildi, uzdodot šos jautājumus Ramonai Galkinai – dejotājai, horeogrāfei, Feldenkraisa metodes speciālistei, kura reiz dejoja Padomju Latvijas eksporta precē – Rīgas Estrādes koncertapvienībā. Varbūt viņas pieredz palīdzēs mums šo lietu izprast.

Ramona Galkina: ”Vārds šova deja jau norāda, ka tā ir deja, kas jādemonstrē (show (angļu val.) – demonstrēt, parādīt, arī – izlikšanās). Te svarīgāka ir šī parādīšana – ārējā forma un nepārprotama skaidrība – rādu, ka mīlu, nīstu, priecājos, skumstu. Savukārt, laikmetīgā deja ir galvenokārt dejotāju spēja būt šeit un tagad. Domāju, ka tieši formas piepildījums ar esību šeit un tagad un nevis pašironija piešķir dejojumam šo Intas minēto izrādes dziļumu.”