Milana Komarova 

Piezīmes tapušas projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit. 

Vīzija pirms darba uzsākšanas

Nepieciešamība pēc līdzvērtīgām tiesībām, lai gan bieži pašiem nemanīta un slēpta, ir viena no dzīves lielajām patiesībām. Sākot no individuāla līmeņa eksistenciālām pārdomām līdz milzīgām sociālajām kustībām, vēlme pēc taisnīguma un balansa vienmēr saglabā savu aktualitāti. Tādēļ šīs tēmas izzināšana ar deju man šķiet pašsaprotams solis. Horeogrāfiju veidošana man vispirms nozīmē intuitīvu un pēc tam intelektuālu procesu. Tādēļ arī attiecīgā tēma manos darbos meklējama kustībā, tās estētikā un to pārējās. Izdzirdot doto tēmu, mans pirmais impulss bija Temīdas tēls. Tas bija simbols, kas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu un mani pavadīja visu horeogrāfijas tapšanas laiku.

Radošā procesa piezīmes

Darbu pie šīs horeogrāfijas sāku diezgan agri. To nolēmu veidot kopā ar baletdejotāju Laumu Bergu. Lauma ir dzimusi Latvijā, mācījās Rīgas Horeogrāfijas baletskolā, bet pēc 1. kursa saņēma ielūgumu mācīties Amsterdamā. Iepriekšējos gadus Lauma ir dejojusi gan Helsinku, gan Honkongas baleta trupās. Ar Laumu iepriekš nekad nebijām strādājuši kopā, ka arī pat nebijām pazīstamas. Protams, sekoju viņas panākumiem ārzemēs un vienmēr bija velēšanas pastrādāt ar tik talantīgu dejotāju, jo īpaši tāpēc, ka viņa arī ir no Latvijas. Gribētu atzīmēt, ka man ļoti paveicās ar dejotāju, mēs esam ar līdzīgām domām un redzējumu. Katru niansi, vai aizrādījumu, ko saku, Lauma ķer burtiski no pusvārda. Lauma ir ļoti talantīga, gudri strādājoša un mēģina ar kolosālu atdevi. Vērojot viņu mēģinājumos, es biju pārsteigta, kāda viņai ir fantastiska kontrole pār savu ķermeni, un procesā guvu sev ļoti daudz jauna.

Šīm darbam izvēlējos dziedātājas Agneses Obelas (Agnes Obel) kompozīciju. Uzzinot darba tēmu, es laikam uzreiz sapratu, kādu mūziku gribētu izmantot. Manuprāt, šī kompozīcija izveido un liek sajust šīs tēmas atmosfēru, kuru gribu redzēt kopā ar horeogrāfiju.

Filmēšanai izvēlējos lokāciju pie Latvijas Nacionālās Operas. Domāju, ja es pārstāvu laikmetīgo baletu, tā būtu īstā vieta. Protams, bija domas filmēt iekštelpās, bet, tā kā šajos trijos mēnešos jau bijām pietiekami ilgi ieslodzīti katrs savās mājās, gribējās uztaisīt darbu, kuru varētu parādīt open air (brīvdabā – red.). Cilvēki pandēmijas laikā baletu varēja vērot tikai caur datora ekrāniem, te būtu neliela, bet toties live performance (dzīvā izrāde – red.). Padomā bija arī citas lokācijas, bet, tā ka mēs filmējam tikai vienā kadrā, rastos problēmas tīri tehniskajā ziņā, te ir svarīgs grīdas segums.

Ar mēģinājumiem mēs bijām ļoti ierobežoti, jo visas iestādes, kurās varētu sarunāt mēģināt, bija slēgtas sakarā ar Covid-19 izraisīto situāciju. Tāpēc mēģinājām visur, kur vispār bijā iespējams, arī pie draugiem, kam ir zāle ar baleta grīdu. Sākām mēģināt 17. 06. un uz pirmo mēģinājumu atnācām abas ļoti sastresojušās, jo bija uztraukums, ka nekad nebijām strādājušas kopā. Bet, tiklīdz izrunājām tēmu, uzdevumus, kurus jāizpilda, un sākām mēģināt, tā viss uztraukums izgaisa, un mēs ļāvāmies darba procesam, baudot laiku, veidojot kaut ko kopā. Galvenais mērķis man pirmajā mēģinājumā bija noskanēt Laumu, viņas fiziskās spējas, plastiku, darba ātrumu. Strādājot un veidojot horeogrāfijas mūsu baleta trupas dejotājiem, man ir vieglāk, jo labi pazīstu katru un zinu katra dejotāja plusus un mīnusus.

Pirmajos trijos mēģinājumos galvenais mērķis bija uzlikt horeogrāfisko materiālu, lai varētu sākt ķerties pie detaļām un niansēm.

Ir grūti formulēt to, kā es veidoju horeogrāfiju. Galvā es redzu, un ķermenis ar kustībām translē, vai arī ķermenis kaut ko jūt, un tad galva fiksē un saliek kopā. Šis jautājums ir līdzīgs, kā pajautāt – kā jūs elpojat? Vai jūs no sākuma domājat, ka tagad elposiet, un tad elpojat, vai elpojat un tad par to domājat. Arī ar horeogrāfiju ir tas pats, tas notiek ļoti harmoniski. To varētu definēt kā sajūtu, intuīciju. Vēlāk kustību rediģēju, dažkārt man palīdz tās vērošana spogulī. 

Zinu, ka eksistē noteikti kompozīcijas veidošanas kanoni, bet, veidojot horeogrāfijas, es par to tā īpaši nedomāju. Es nekad nedomāju par visiem etapiem, ļoti reti kad zīmēju, jo skatos, ko redzu galvā, un to arī translēju – strādāju. Tieši karantīnas laikā lasīju Mersa Kaningema grāmatu, kurā ļoti daudz bija stāstīts tieši par dejas zīmējumiem un to pierakstīšanas sistēmu, jo tas, protams, ir ļoti interesanti, bet jūtu, ka es strādāju citādāk un man tas laikam nepalīdzētu. Toties vienmēr ir noderīgi veikt pierakstus, kad kaut kas jauns ienāk prātā. Kopskatu vienmēr redzu galvā, no paša pirmā etapa līdz galarezultātam. Protams, sākotnējā stadijā tā vairāk līdzinās skicei, un darba gaitā rodas kādas problēmas, kas jārisina. Ir interesanti vērot rezultāta un sākotnējās ieceres atšķirības, bet lielākoties manas horeogrāfijas tomēr nepiedzīvo krasas pārmaiņas to tapšanas procesā, tās tikai attīstās.

Horeogrāfiju veidošanai to sākotnējā stadijā man nav nepieciešami noteikti apstākļi. Varu teikt, ka to daru visur. Sabiedriskajā transportā, mājās, bieži idejas izpaužas kā impulss visneiedomājamākajās vietās un situācijās. Pandēmijas ierobežojumu dēļ horeogrāfija šim projektam tapusi mājās. 

Darbā “It’s Happening Again” man ir kustību virknējums no sākuma līdz beigām. Es neizmantoju atkārtojumu kombinācijās, jo tīri idejiski tiem te nebūtu nekāda zemteksta. Laikam dažās vietās ir redzamas kustības, kuras izmantoju iepriekšējos darbos, bet ļoti minimāli. Man šī ir jauna tēma, kuru atspoguļoju savā horeogrāfijā, tāpēc es vienkārši ļāvos domām, kuras izveidoja kustības, un to arī transformēju horeogrāfijā.

Neskatoties uz to, ka šīm darbam nav konkrēta sižeta, bet ir tikai tēma, daudzviet parādās kustības, kuras raksturo svaru simbolu, kuri svārstās un parāda to, ka nav balansa un taisnīguma, tādējādi radot nepieciešamību pēc līdzvērtīgām tiesībām.

Kad bija izlemta tēma, kuru mums vajadzēs atspoguļot, man galvā parādījās Temīdas tēls, un man laikam kļuva interesanti parādīt viņas jūtas un pārdzīvojumus horeogrāfijā. Šeit viņa nav parādīta, ka atdzīvināta statuja vai kaut kas tamlīdzīgs (ar svariem un zobenu, nē). Tas bija tikai prototips. Šeit laikam pareizāk būtu jāsaka, ka es parādu, ko šis tēls jūt: šaubas, ciešanas pēc taisnības un taisnīguma meklējumi.

Ar tēliem vienmēr ir tā, ka es pastāstu, ko es redzu un kā es redzu, un kā es gribētu to redzēt, dodot noteiktus orientierus, bet es vienmēr esmu par to, lai dejotājam būtu brīvība un viņš pats varētu to aizkrāsot ar savu personību.

Es nekad neveidoju horeogrāfijas ar kaut kādu domu vai velēšanos mainīt skatītāja domas, vai ar nolūku, lai skatītājs piedzīvotu konkrētas sajūtas. Mēs visi esam tik dažādi. Veidojot diezgan abstraktu deju, kur iekšā ir noteikta doma, es rādu savu redzējumu, bet es nepiespiežu skatītājam redzēt to, ko es gribu. Man patīk, radot diezgan abstraktu horeogrāfiju, iedot skatītājiem noteikto šifrējumu un impulsus, nevis uzbāzties ar savu redzējumu, tādejādi ļaujot viņiem pašiem būt režisoriem kaut uz šīm trim minūtēm un salikt visu bildi ar visām tās detaļām, kā viņi redz.

Secinājumi pēc sava darba video noskatīšanās

Esmu pieskaitāma to dejotāju kategorijai, kam nepatīk skatīties savus video ierakstus, attiecīgi arī pašas veidoto horeogrāfiju video parasti noskatos tikai kādu laiku pēc pirmizrādes. Protams, es filmēju darba procesu, mēģinājumus, lai varētu izpētīt kļūdas un uztvert nianses, kurām vajadzētu pievērst uzmanību, tomēr video no darba pirmizrādes – tas ir kas īpašs, pavisam kas cits. Tas ir galarezultāts, gatavs produkts, kurš man jāspēj uztvert objektīvi, abstrahējoties no domas, ka darbs ir manis pašas radīts. Arī šoreiz, šķiet, bija jānoskatās kādas 10 reizes, lai pierastu un spētu uztvert darbu kopumā kā profesionāls skatītājs, kas to vēro pirmo reizi. Vērojot savu darbu, vispirms es pamanu izpildījuma vai horeogrāfiskās nepilnības, jo vienmēr tiecos pēc pilnības, perfektuma. Horeogrāfam ir svarīgi prast “ieslēgt rentgena staru”, lai saskatītu katru niansi un detaļu, kas dotu iespēju noslīpēt tās līdz pilnībai. Tagad, redzot Laumas kustību amplitūdu, kas izveidojās darba rezultātā, saprotu, ka, ja mums būtu bijis vairāk laika, mēs būtu varējušas panākt vēl dziļāku un spēcīgāku izpildījuma tehniku. Taču, vērtējot darbu kopumā, un, ņemot vērā ierobežoto mēģinājumu periodu un faktu, ka šī ir bijusi mana pirmā sadarbība ar Laumu Bergu, uzskatu, ka mēs panācām patiešām labu rezultātu. Man ļoti patīk Laumas izpildījums – gan tehniskā, gan saturiskā puse. Arī apstāklis, ka uz parasta betona tika uzklāts parasts linoleja segums, nevis speciāli izveidota skatuve, un Laumas izpildījums bija super tīrs, bez aizķeršanās, apliecina viņas spēcīgo klasisko bāzi, kā arī kolosālo sava ķermeņa kontroli. Man patīk arī tas, ka dažas kustības Laumas izpildījumā it kā izmainīja manu “kustību garšu”. Galarezultātā, skatoties šo darbu, redzu, cik ļoti mani iespaidoja dejotājas personīgā kustību uztvere un izpildījums, kas atklāja man jaunas nianses, kas nākotnē dos iespējas augt un attīstīties kā horeogrāfei. Mani ļoti iedvesmoja mūsu kopdarba radošais process, ko pat nevaru  vārdos aprakstīt! Šī arī bija reti unikāla iespēja strādāt bez “rāmjiem”, tas viennozīmīgi rada apstākļus brīvai un nepiespiestai radošuma izpausmei. Arī pati filmēšana bija tik ļoti interesants process, par ko esmu neizsakāmi pateicīga Reinim Aristovam. Es redzēju ieinteresētību un atdevi no viņa puses. Vienmēr ir tik viegli un patīkami strādāt, kad, izsakot domas un vīzijas, cilvēks tās uztver un jūs kopā varat atrast pareizāko pieeju un panākt maksimāli labāko rezultātu. Man patīk, kā sākas video, kad Lauma tikko parādās kadrā, arī kā spēlē ēna uz Operas nama, tad lidojošo putnu silueti… tas viss uzreiz rada pareizo atmosfēru. Video melnbaltā formātā es izvēlējos speciāli, jo tas vēl vairāk liek skatītājam sajust vajadzīgo noskaņu un arī pašā sākumā, veidojot šo horeogrāfiju galvā, es neredzēju nekādas krāsas.
Gribētu piebilst, ka pašā sākumā, kad man tika piedāvāta šī iespēja, es kaut kā ļoti skeptiski to uztvēru, manī bija šaubas, uztrauca, ka ir tik maz laika, arīdzan visa mūsu procesa un domu pierakstīšana, man likās kaut kas vispār nevajadzīgs. Esmu ļoti pateicīga Rūtai Pūcei par tādu iespēju, jo saprotu, cik daudz tas ir palīdzējis un izrādījies man jauns un interesants. Es pat nebiju domājusi, ka tas pārvērtīsies par kaut ko tik skaistu. Man ir ļoti svarīgs ne tikai rezultāts, bet arī pats darba process. Uzskatu, ka tam ir sava skaistuma maģija.

MILANA KOMAROVA 2008. gadā absolvējusi  Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, Regīnas Kaupužas klasē. Prasmes papildinājusi meistarklasēs Dānijā, Itālijā, Zviedrijā, Izraēlā un ASV. Saņēmusi World Dance Movement stipendiju (Spānija, 2013). Kopš 2008. gada – Latvijas Nacionālā baleta māksliniece. 2013. gadā absolvējusi JVLMA Horeogrāfijas nodaļu.

Milanas Komarovas veidotie baleta viencēlieni: “Pirms un pēc gaismas”, “Tuvāk ekvatoram”, “Karmena”, ka arī “Gulbja leģenda” (Burjatijas Operas un baleta teātrī).

Milanas Komarovas veidotās horeogrāfijas izpildītas starptautiskajos baleta konkursos Krievijā, Dienvidkorejā, Latvijā, Ķīnā, Turcijā, Zviedrijā, Polijā, Igaunijā, kā arī baleta festivālos un galā koncertos. 2017. gadā kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga”  veidojusi baletu “Karmena” festivālam “LNSO vasarnīca”, par kuru 2019. gadā saņēmusi Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas horeogrāfe”.

Projektu “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” rīko Latvijas Dejas informācijas centrs ar Kultūras Ministrijas atbalstu.

Attēls: ekrānšāviņš no video