Patriotisms un īstais unisons

18/11/2011

Inta Balode

Valsts svētkos jādomā par patriotismu, staltu stāju un soļošanu. Tas viss attiecas arī uz deju. Kādā aptaujā par patriotismu sanāca, ka latvieši par patriotismu uzskata palikšanu Latvijā, cittautiešu vairākums domā, ka patriotisms nozīmē godīgi un čakli strādāt savas valsts labā. Savukārt tautas acīs valsts prezidenta atbilstība amatam tiek vērtēta arī pēc tā, cik viņš vai viņa labi iet, pieņemot militāro parādi.

Viena no īstākajām Latvijas patriotēm, ko pazīstu, ir Olga Žitluhina. Par spīti tam, ka nepilsone, par spīti tam, ka reizēm 9. maijā aizskrien līdz Uzvaras piemineklim ar tantiņām un onkulīšiem aprunāties, par spīti tam, ka esam strīdējušās par karu Gruzijā, krievu skolām un naturalizācijas procesu. Viņa ir patriote, jo ikviens, kas strādājis kopā ar Olgu, ir saskāries ar prasību pēc bezkompromisa kvalitātes, pēc godprātīgas darba darīšanas. Katru reizi pierādīt un apliecināt, ka Latvija nav kultūras dzīves perifērijā, kur jaunās vēsmas ienāk pārdesmit gadus vēlāk kā citur pasaulē. Laikmetīgās dejas žanra attīstības aizsācējai Latvijā un vēl aizvien vienai no spēcīgākajiem laikmetīgās dejas horeogrāfēm katru reizi ir smaga sirds, kad vecās Eiropas valstis uzlūko mūs kā pabērnus.

Olga Žitluhina saņēmusi Atzinības krusta virsnieka pakāpi (pievērsiet uzmanību militārajam kontekstam!), iestudējusi izrādi pēc Raiņa dzīves un darba motīviem („Velosipēds”, 2007), saņemot komplimentus, ka izrāde ir par pašu Raiņa dvēseli. Lai arī galvenais Olgas dzīvē ir kustība, viņa par latviešu valodu interesējas ar teju vai lingvista aizrautību, pārprasot un precizējot, apgūstot jaunas vārdu un izteikumu nozīmes nianses. Hokeju gan Olga neskatās un pasākumi ar garām runām un lielām puķēm arī viņai ne pārāk patīk. Olgas tēvam, izcilam fotogrāfam Jurijam Žitluhinam, savā laikā bijušas nepatikšanas pretpadomju darbības dēļ, Olga savukārt reiz dejojusi padomju armijas ansamblī. Nav vienkārši atpazīt īstā patriotisma pazīmes. Skaidrs gan, ka tam jādod vienotība jeb, dejas valodā runājot, jābūt unisonam.

Padomju Savienībā daļa deju ansambļu bija pavisam tiešā armijas pakļautībā. Vienā no tiem dejoja arī Olga Žitluhina – viņai bija arī uniforma un dienesta pakāpe – viss kā pieklājas. Armijas deju ansambļu varēšana bija visaugstākās raudzes – gluži kā soļošana militārajā parādē Sarkanajā laukumā.

Sistēmas mainās, bet arī tagad valsts svētku viens no galvenajiem notikumiem ir militārā parāde, kurā gan dalībnieki, gan skatītāji seko līdzi jēdzieniem, kas ir vienādi būtiski gan dejā, gan ierindas mācībā: cik vienādi, cik pārliecinoši, cik stalti; cik stabilas ir ķermeņu augšdaļas, cik droši soļi. Ierindā šogad turējās pat trīs helikopteri. Un naktī pirms svētkiem bija vairāku stundu garš mēģinājums. Katru gadu viss notiekot pēc identiskas shēmas, bet vienalga mēģinājumi ir ļoti nopietni. Nekādas paļaušanās uz „gan jau kaut kā” vai „tas jau zināms materiāls”. Tiek darīts viss, lai unisons būtu visaugstākajā līmenī.

Saprotams, ka pieredzējušas militārpersonas soļo un stāv daudz pārliecinošāk nekā jaunieši vai nodaļas, kuras ikdienā nesaskaras ar militāro apmācību. Saldais ēdiens ir Goda sardzes rotas sniegums – visi kā viens! Tirpas iet caur kauliem, un sirdī skan cerība, ka šādas izjūtas biežāk nāksies redzēt arī dejas izrādēs, kuras ietver unisonus.

Nesen, skatoties izrādi „Gūsteknis pilī” Dailes teātrī, bija jādomā par to, cik grūti aktieriem sokas ar izskatīšanos pēc militārpersonām. Liekas – kas tur daudz ko profesionālim darīt – nostiepjas tik taisni, „uzliek” mazliet nopietnāku seju un –  gatavs! Izrādās, nav tik viegli. Ne par velti armija ir profesija un dzīvesveids uz mūžu, ne par velti virsnieki cara laikā vai Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija etalons labām manierēm.

Lai precizētu, kāda tad ir laba militāra stāja un kā ir jāsoļo, izvaicāju Latvijas armijas kapteini. Latvijas armijā kopš 1998. gada darbojas 1939. gada reglaments (līdz 1998. gadam bija reglaments, kurā daudzi aspekti bija tuvi Padomju armijai).

Ir divi veidi kā, saņemot attiecīgu komandu, var stāvēt militārpersona: brīvi un miera stājā. Stāvēt brīvi nozīmē stāvēt ar kājām plecu platumā, rokas aiz muguras, ar labās rokas plaukstu apņemot kreisās rokas delnas locītavu. Lai gan pastāv arī iespēja izmantot labāk zināmo variantu – kājas kopā, rokas gar sāniem, viens celis ieliekts. Šāda pozīcija tika izmantota arī šī gada armijas parādē. Gadījumā, ja karavīrs nes ieroci, tad pozīcijā „brīvi!” labā roka paliek pie ieroča, kreisā ir gar sāniem. Ieņemot miera stāju, kājas ir kopā, pēdas paralēli, rokas gar sāniem. Abas rokas tiek turētas pie ieroča.

Soļojot parādē, solis sākas no papēža, tad svars tiek pārnests uz pilnu pēdu. Reglamentā nav noteikts, cik augstu jāceļ kājas, taču parasti tas ir 10-15 cm augstumā. Latvijas armijas solis, atšķirībā no dažu citu valstu kolorītajiem soļojumiem (piemēram, Grieķijas) ir visai tuvs dabiskai gaitai. Mugura jātur taisni, zods –  mazliet uz augšu. Atskanot komandai „Soļos marš!” ierinda sāk soļot, kustinot rokas (vai kreiso roku, ja tiek nests ierocis) no sāniem uz priekšu, no taisnas uz saliektu pozīciju. Atskanot komandai „Mierā!”, abas rokas tiek pieliktas pie ieroča, galva pagriezta tribīņu virzienā, ierindas priekšā soļojošie kreisu roku piespiež pie sāniem, ar labo veic militāro sveicināšanu. Būtiskākā atšķirība soļošanas manierē no kādreiz tik daudz redzētajām Padomju armijas parādēm ir tā, ka soļojot netiek piesistas kājas, tās netiek celtas tik augstu, un ierindā soļojošie turpina kustināt rokas nevis piespiež tās pie sāniem.

Visu rūpīgi izlasījāt? Pamēģiniet izpildīt! Palūkojieties spogulī! Vai izskatās pēc armijas parādes? Ne pārāk? Civilisti paliek civilisti. Taču ļoti būtisks jautājums ir, vai arī dejā īsts unisons ir iespējams tikai tad, ja dejotājiem ir militāra disciplīna un kārtība? Domāju, ka laiks ir mainījies un līdz arī to arī iespējas un izvēles ir plašākas. Taču diemžēl latviešiem vēl nav īsti izdevies pāriet no militāras disciplīnas uz kārtīgu strādāšanu. Nesen dzirdēju teicienu: „Nav grūti būt godīgam, ja tevi var pārbaudīt!”

Komentāri
  • 20/11/2011
    solaris

    Ļoti jūtīgs temats aizskarts.

    Bet, ja jau tas ir noticis, tad var arī pajautāt – diez, kāda ir motivācija tiem, kuri, paši nebūdami II pasaules kara veterāni, dodas kopīgi atzīmēt Latvijas otreizējās okupācijas dienu?? (Apzinoties, ka tai sekoja arī latviešu tautas kultūras apspiešana, deportācijas, politiski motivētas kriminālvajāšanas, utt.)
    Zināms, ka mūsdienās 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa dodas (t.sk. pat tiek organizēti vesti no skolām) daudzi jaunieši, kuriem ar karu nav nekādas saistības, priekš kuriem šai dienai ir tikai politiska nozīme.

    Vienlaikus jāatzīst, ka pašaizliedzīgs darbs savā valstī tiešām arī ir patriotisma izpausme.

    Visbeidzot, filosofiski var piebilst, ka patriotismam varbūt nemaz nevajag piešķirt lielu pašvērtību. Tas ir vien ideoloģijas mehānisms, kas sekmē sabiedrības pašorganizēšanos (līdz ar to mazinot individuālisma izpausmes, kuras var būt ļoti daudzveidīgas, tai skaitā arī konfliktējošas).
    Kā pēckara periodā par dažādām problēmām sabiedrībā un valstī mēdza teikt: Лишь бы не было войны!

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.