Inta Balode

Izraēla māk sevi pasniegt un piedāvāt. Četras dienas septiņpadsmitajā Izraēlas dejas platformā, kas norisinājās galvenokārt Suzanne Dellal centrā,  paskrien kā viena. Producentiem un festivālu direktoriem, žurnālistiem un kritiķiem no 39 valstīm galvenajā programmā ir iespēja redzēt 24 stundas dejas, vēl apmēram tikpat off-programmā un vēl ik pa laikam kāds ķer aiz rokas un aicina uz off-off izrādēm. Izraēlā ir ļoti daudz dejas.

Izrāžu maratons sākas trešdienas pēcpusdienā ar savdabīguOrly Portal Dance Company  etniskas draudzības priekšnesumu, kur spēlē neredzēta salikuma orķestris un dejo sintēzi no modernās dejas un dažādu Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu tautu deju ritmiem un kustībām. Šis ir pozitīvisma pilns un arī samākslots apliecinājums multikulturālismam, kas smelts no senatnes nevis rasts pēdējo desmitgažu laikā. Skatīšanas trakums beidzas svētdien vēlu vakarā ar galveno zvaigžņu – Batsheva Dance Company ar izrādi Sadeh21. Iespaids par virtuozo kustības kvalitāti, kas apvienota ar tādu izrādes struktūru, kas ne mirkli netiecas uz izrādīšanos, paliek spēcīgs. Perfekta klasiskās un laikmetīgās dejas tehnika izteikti laikmetīgā struktūrā. Tīra visaugstākās raudzes deja, kur viss atklājas caur kustību, radot daudz dziļāku stāstu nekā tas panākams ar sižetiskām konstrukcijām.

Vieni no spilgtākajiem iespaidiem ir saistīti ar Izraēlas dejas dzīves praktiskajiem aspektiem. Ne tik lielajā valstī ir trīs pilnībā un ļoti labi finansētas dejas kompānijas – blakus Izraēlas baletam vēl arī Kibbutz Contemprary Dance Company (2001. gadā viesojušies Starptautiskajā Baltijas baleta festivālā) un Batsheva Dance Company. Ir vesela virkne vidēja līmeņa trupu, kas saņem ļoti pieklājīgu valsts un pašvaldību atbalstu. Viena no spēcīgākajām te ir Vertigo Dance Company, kas pabijusi Latvijā Intravertās mūzikas festivāla ietvaros. Labi atbalstīta tiek arī Fresco Dance Company, kas rāda ne tik bieži sastopamu lietu – dejas izrādi bērniem. Tajā gan redzams, ka iestudējums vairāk tapis atrastās „zelta dzīslas”, ne iekšējas nepieciešamības vadīts. Vēl Izraēlā ir, šķiet, pat neaptverams apjoms mazāku kompāniju, projektu, individuālu mākslinieku, kas saņem gan valsts naudu kā Eiropas finansēšanas modelī pieklājas, gan privātpersonu ziedojumus no Amerikas draugiem, radiem, kolēģiem, kur šādas tradīcijas darbojas jau sen. Kā jau tas nevalstiskajām sektoram raksturīgs, te meklējumi ir aktīvāki un daudzveidīgāki. Arī no šiem māksliniekiem Latvijā pabijuši vairāki – Starptautiskajā laikmetīgās dejas festivālā Laiks dejot viesojušies Yossi Berg, Oded Graf, Hilel Kogan (viens no Batsheva Dance Company repetitoriem), Hai Cohen (gan viesizrādēs, gan vadot meistarklases cilvēkiem ratiņkrēslos), Aviv Eveguy, Maya Brinner, Ido Cohen-Alloro, Zohar Rabinovich.

Izraēlas dejotāji ir ļoti labi tehniski sagatavoti. Apmeklējot vienu no skolām – divu gadu profesionālo programmu –, ir grūti noticēt, ka daļa atnākuši tikai ar hip-hop vai tautas dejas pieredzes un nu jau pirmā mācību gada noslēgumā dejo Jirži Kilianu un Matsu Eku pavisam pieklājīgā līmenī. Galvenā atslēga tam, ka dejotāji izskatās tik pārliecinoši, ir tāda patīkama pašapziņa, skatuves esība, sevis pieņemšana un prasme sevi parādīt, prasme atdoties tēlam pilnībā. Varbūt iemesls meklējams tautas raksturā, varbūt faktā, ka dejas māksla Izraēlā ir godā. Ja pareizi sapratu, tad iespējams pat dejot obligātā militārā karadienesta ietvaros – pa dienu dejo, vakarā ej uz armiju. Pie mums padomju gados gan arī visspriganākie bija tieši armijas deju ansambļi. Būtisku lomu dejotāju sagatavošanā spēlē arī tas, dejotāji tiek apmācīti caur izciliem dejas paraugiem.

Redzētās izrādes, kā jau piedienas laikmetīgajā dejā, bija gana atšķirīgas. Taču dažas tendences ir iespējams izskaitļot. Identitātes jautājumi, kas rodas, saskaroties tradicionālajam un modernajam, pūlēm apgalvot, ka viss ir mierīgi, un nemitīgajam saspīlējumam. Izrādēs savijas dažādas valodas, mūzika (viena paviegli ironiska darba skaņu celiņu veido tikai dažādu valstu himnas). Ļoti būtisku lomu spēlē vizuālie efekti – apgleznoti miesas krāsas kostīmi, no griestiem birstošas smiltis, barokāli tērpi. Blakus tam sevi piesaka tendence, kas pretendē uz absolūtu atklātību – dažas izrāde tik nepastarpināti top reālajā laikā, ka sagādā skatītājiem nepanesamas mokas. Un tūlīt pēc tam mūziklveidīgas izrādes, kur skan lipīgi a la Balkāni, a la pati Izraēla mūzikas gabali un teatrālā ietvarā tiek izdejotas skaistas, ar nacionālu garšu apveltītas dejas. Neiztikt arī bez Rietumeiropas ietekmes, kas liek izmantot runāto vārdu un reflektēt par pašu mākslas faktu un tā uztveri. Šādas izrādes gan vairāk apdzīvo off-programmu, lielais vairums tomēr akcentē kustību. Izraēlas dejā uzreiz pamanāms arī citāds roku un žestu izmantojums, kas veido niansētu un savdabīgu grafiku. Te atmiņā ataust 2005. gadā LKA horeogrāfijas studentiem veidotā Izraēlas horeogrāfa Orena Tišlera izrāde Ar šaubām un bez, kas bija skatāma gan LNO, gan Dailes teātrī.

Kopumā Izraēlas deja atstāj solīdu un profesionālu iespaidu, liekot balti apskaust kādas tik zāles un zālītes nav pieejamas jau tikai Suzanne Dellal centrā vien. Taču jāatzīst, ka lielajā izrāžu plūsmā diemžēl daudzi darbi aizmirstas jau tikko kā sākas nākamie. Tā nu reiz ir iekārtots, ka ne visiem māksliniekiem vienmēr viss izdodas vienlīdz labi. Īpaši, ja ir ar ko salīdzināt. Varbūt tie, kas šogad šķita vājāki, nākamgad būs paši labākie.

Manu topu šoreiz veido jau pieminētā lielkopmānija – Batsheva Dance Company, bet viņiem nebūt nezaudē vairāki vēriena ziņā mazāki, bet idejiski un risinājuma ziņā interesanti darbi: Dafi Dance Group un Lee Meir. Abi darbi risina jautājumus par dejas kvalitāti, par „strādā/nestrādā”, „kaut kas pietrūkst, lai būtu pavisam labi” tēmu. Savdabīgs darbs ir arī vēl vienas labi atbalstītās kompānijas Inbal Pinto and Avshalom Pollak Dance Company izrāde Bombyx Mori – šī trupa izceļas ar to, ka katrā savā izrādē rada jaunu citādu pasauli, scenogrāfijas un kostīmu detaļas, tāpat kā izrādes attīstība un kustība var tikpat labi tikt lasītas kā jaudīgas metaforas, bet tikpat labi kā vienkārši citādas pasaules detaļas.

Citādā pasaule, protams, ir sastopama arī ārpus teātra sienām. No nelielās Telavivas pieredzes acīs divas ainas – jūras krastā saulrietā pa volejbola laukumā novilktu virvi pastaigājas kāds puisis; senajā pilsētā Jafā naktī kādā pamestā ēkā caur restēm redzams koka stabs, kas atgādina skulptūru bez galvas, blakus karājas divi pāri apbružātu eņģeļa spārniņu un dziļumā tramīgi pīkstot riņķo bars palielu sikspārņu.