Inta Balode
Igaunijā un Lietuvā sasniegumus skatuves mākslās svin Starptautiskajā teātra dienā, 27. martā. Lietuvā “Zelta krusts” par gada labāko dejas izrādi jau otro reizi vēsturē tika urbānās dejas teātrim “Low Air” – šoreiz godalga par vizuālo dejas izrādi “Game Over”. Interesanti, ka arī Igaunijā Dejas balvu saņēma izrāde, kur deja savijas ar vizuālo mākslu – par laureātu kļuva Karla Saksa solo “Seisund ja disain” (“State and Design”), un arī viņš balvu saņem otro reizi. Jauki, ka Igaunijā 27. martā ceremonijā ne tikai tiek nosaukts laureāta vārds, bet tiek minēts arī iemesls, kāpēc balva nonāk tieši tā mākslinieka vai ansambļa rokās. “State and Design”, ko producējusi Tallinas laikmetīgās dejas skatuve Kanuti Gildi SAAL, balvas pamatojumā teikts: “Konceptuāli kompakta izrāde. Izrāde, kas atver dažādus dejas slāņus – formālus, komunikatīvus, emocionālus, kognitīvus.”
Lietuviešu ielu dejas un laikmetīgās dejas vienotāji “Low Air”, cik zinu, nav uzstājušies Latvijā (ja nu vienīgi kādos batlos), bet igauņa Karla Saksa vārds mūsu publikai ir zināms. Viņš viesojies Latvijā gan ar savu darbu “Mūka Nestora transs” (“The Drone of Monk Nestor“) (2011. gadā), gan ar darbu procesā “Svētā Nāve un saule” (“Santa Muerte and the Sun”) (2013. gadā), gan veidojot kustību partitūru izrādei “Vaņa*”, par kuru 2014./2015. gada sezonā horeogrāfs tika nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada kustību mākslinieks”.
Mākslinieks tiesas zālē
Izrādi “State and Design”, ko varētu latviskot kā “Stāvoklis un dizains” vai “Valsts un tēls”, vai “Statuss un forma”, un vēl arī citādi, noskatījos 11. martā Tartu Jaunajā teātrī (Tartu Uus Teater), kas ir kārtējā (!) neatkarīgā skatuves mākslu norises telpa Igaunijā. Tā atgādina Kanuti Gildi SAAL gan savā racionālajā palīgtelpu plānojumā, gan ļoti kvalitatīvās skatuves dēļ, gan arī skatītāju vietu ziņā.
Izrāde, kur Sakss pats ir horeogrāfs, izpildītājs un skaņas dizaina autors, ir intelektuāla un vizuāla rotaļa ar lietām un ķermeni to ikdienišķā un mākslinieciskā lietojumā un uztverē. Darbs ir vienlaikus vizuālās mākslas instalācija, kas pēta dažādas objektu hipostāzes, un tikpat lielā mērā arī horeogrāfisks pētījums par ķermeņa reprezentācijas veidiem un tā neizbēgamo ikdienišķumu, kas uz skatuves arī nevar būt nekas cits kā viens no reprezentācijas veidiem.
Vai es skatos atšķirīgi uz sadragātu betonu un savērptu, pārspriegotu ķermeni? Kāpēc skaļruņa ietīšana audeklā to padarīja dzīvu? Kā viņš prot īstajā vietā apturēt lenšu atskaņotāju? Kas ir aizraujošāk – vērot putekļus tievā gaismas starā, vai skatīties, kā horeogrāfs stāv ar muguru pret skatītājiem un pieraksta kaut ko bloknotā? Lai gan darbs ir racionāls, tomēr Karla Saksa simtprocentīgā skatuves klātbūtne un izrādes forma, kurā viss ir kā izmisīgs piedāvājums pārliecināt skatītāju par savas mākslas tiesībām dzīvot, dod arī emocionālu dimensiju. Un līdzīgi kā viņa pirmajos darbos, arī tādu kā reliģiska misticisma un alķīmijas garšu. Pieteikumā ir atsauce uz tiesas zāli. Tomēr, kur tieši sēž zvērinātie un vai tādi vispār ir, paliek atklāts jautājums. Tieša saruna ar zālē sēdošajiem nav lielāka par frontālu novietojumu un vienu trauslu rokas pieskārienu vienai skatītāja rokai. Vai tas, ka 11. martā tā bija mana roka, padara mani pārāk subjektīvu? Ceru, ka izrāde atbrauks uz Rīgu, tāpēc šobrīd par Karlu Saksu arī viss, bet vēl mazliet paturpināšu par Igaunijas teātra balvu.
Cik nomināciju, tik žūriju
Esot Tartu, nolēmu painteresēties sīkāk par Igaunijas skatuves mākslu balvas nominācijām. Teātra darbinieku savienības mājas lapā izvērsta informācija ir tikai igauņu valodā, tāpēc izjautāju vienu no žūrijas komisijas loceklēm, teātra un dejas kritiķi Madli Pesti. Palūkoties uz kaimiņvalsts skatuves mākslas balvu struktūru šķita interesanti arī tāpēc, ka pašreiz Kultūras ministrija ir izsludinājusi konkursus par kvalitātes novērtējuma teātra un dejas mākslu jomā veikšanu. Teātrī tā ir jau ierasta lieta, un “Spēlmaņu naktī” līdz šim kaut kā piedzīvojis arī balets un pēdējos gados arī laikmetīgā deja. Nu deja tiks pie savas vērtēšanas, kas ir ļoti apsveicami. Cits jautājums ir par to, vai katrai mākslai vajag savu ballīti, kurā sadala balvas?
Igaunijā sezonas notikumu izvērtēšanu skatuves mākslās organizē Igaunijas Teātra darbinieku savienība, piešķirot balvas 29 dažādās nominācijās, turklāt par katru no tām lemj cita, balvas specifikai atbilstoša žūrija. Ballīte gan ir visiem kopā 27. martā.
Dramatiskā teātra balvas žūrija sastāv no 7 cilvēkiem, kurā apmēram puse ir teorētiķi, otra – praktiķi. Viņi lemj par laureātiem 5 nominācijās, katrā no kurām ir 5 pretendenti:
Turpmākās balvas ir bez apakšnominācijām, katrā sadaļā tiek nominēti pieci sasniegumi (tie var būt gan par ansambļa darbu, gan atsevišķu mākslinieku sniegumu – patiesībā jebkādi sezonas svarīgākie notikumi, ko vēlas izcelt konkrētās balvas žūrija). Katrai balvai nominē 3–5 pretendentus.
Ir vēl balvas, kuras piešķir citos datumos:
Visu apbalvojumu laureāti saņem arī naudas balvu 1500 EUR apmērā.
29. Starptautiskajā teātra dienā tiek piešķirta vēl viena balva – “Labākā izrāde”, bet interesanti, ka to piešķir nevis žūrija, bet gan Igaunijas Teātra darbinieku savienība. Ja pareizi sapratu, tad šīs balvas laureāts naudas prēmiju nesaņem.
Saistītie raksti:
Igauņu teātra un dejas kritiķe Madli Pesti, „Dejas teātris Igaunijā: no personīgiem stāstiem līdz sociālai analīzei”
DANCE.LV žurnāla intervija ar Karlu Saksu
Dita Jonīte, “Siltais Čehovs. Par izrādi “Vaņa*”
Titulbilde: foto no urbānās dejas teātra “Low Air” izrādes “Game Over”