Dita EGLĪTE
Šī sezona laikmetīgajā dejā sagādā gandarījumu tik intensīvi kā nekad iepriekš. Pat Nacionālajā teātrī ienākusi laikmetīgā deja. „O!Kartes” Jaunajā zālē maija beigās bija skatāmas divas atšķirīgas Dmitrija Gaitjukeviča dejas izrādes.
To, ka Dmitrijs laikmetīgo deju tiecas pasniegt arī kā vizuālo mākslu, varēja pārliecināties jau viņa pirmajā lielākajā dejas projektā, kas tapa pēc Patrika Zīskinda romāna „Parfīms”. Spēja savu horeogrāfiju ietērpt vizuāli skaisti redzama arī iestudējumā „Inside”, kuru vienlīdz labi var baudīt kā „dzīvas” gleznas. Ne tikai tāpēc, ka tīri formāli spēles telpu ietver caurspīdīgas sienas, atgādinot nosacītus „bildes” rāmjus, bet arī pateicoties niansētajam gaismojumam. Taču vēl vairāk pārsteidz, ar cik lielu rūpību strādāts pie dejotāju vizuālās izteiksmes – cik skaisti izskatās meiteņu vijīgā un tai pat laikā atlētiskā plastika, kā spēlējas puišu muskuļi ik kustībā un abu hip-hop dejotāju „pulsācija” baltajos kostīmos.
Kustību partitūra izstrādāta ar lielu rūpību un horeogrāfija ir jēdzieniski piepildīta savā vēstījumā. Izrādes atmosfēru veido savdabīgas izpildītāju iekšējās enerģijas un meditatīvi nosvērtā izrādes ritma attiecības. Turklāt pati deja stāsta gan par tām attiecībām, kas ir katram pašam ar sevi, gan ar citiem. Emocionāli uzrunā tas, kā divu dejotāju pāru iekšējā jūtu pulsācija it kā atspoguļojas hip-hop dejotāju kustību dinamikā, kuri savas „spirāles un piruetes” griež pārējiem četriem dejotājiem līdzās. Tāpat spēcīgi iedarbojas ritms, kas veidots, sapludinot bungu un pulksteņa tikšķu troksni, kas izrādes skaņu celiņā savukārt kontrastē ar klavierēm.
Izrādes sākumā no veidotāju puses notiek tāda kā cīņa. Ar skatītāju, kurš pieradis priekšnesumus teātrī skatīties no „savas” vietas. Un „cīņa” jau lielākoties šoreiz ir tāpēc, ka NT Jaunā zāle gan skatītājam, gan māksliniekiem ir visai nedraudzīga. Vājā ventilācija pie krēsliem „spiež” ne tikai vecāka gada gājuma skatītājus. Skatītājs gan ar dažādiem argumentiem tiek mēģināts pārliecināt, ka nožēlos, ja izvēlēsies izrādi skatīties tikai no viens vietas. Tāpēc arī es vēlos būt atsaucīga un mēģinu pamainīt savu skatu punktu. Tomēr secinu, ka vislabprātāk šo vizuāli un emocionāli skaisto dejas izrādi skatītos mierīgi, netraucēta no citu staigātāju kustību trokšņiem. Un vēl nevajadzētu uztraukties, ka, spraucoties caur citu skatītāju augumiem, palaidīšu garām kādu skaistu priekšnesuma niansi. Izrāde ir tik intīma, ka drīzāk esmu gatava to skatīties četras reizes pēc kārtas, katru – no citas pozīcijas, lai tikai neviens neizjauktu manu komforta zonu. (Varbūt var mēģināt skatītāju vietas izkārtot līdzīgi kā Viestura Meikšāna iestudējumā „7 fausti”?). Bet man nav nekādu pretenziju pret to, ka izrādes veidotāji vēlējās pamēģināt – kā būtu, ja būtu, jo – nepamēģinātu, neuzzinātu. Kaut arī Jaunā zāle principā dejai (īstenībā jau ar saviem zemajiem griestiem dramatiskajam teātrim arī) īsti nav piemērota betona grīdas dēļ – grūti skatīties uz dejotājiem, kuriem šajā izrādē kustību materiāls grīdu „samīļot” liek visai intensīvi.
Tik pat ļoti man arī patika tas, par ko sapņo Dmitrija meitenes. Izrādē „Par ko sapņo meitenes” Dmitrijs Gaitjukevičs ir cilvēks orķestris – dramaturgs, režisors, horeogrāfs, aktieris un visbeidzot – dejotājs, kurš virtuozi nodemonstrē vai visu dejas žanru „ābeci”. Tādējādi Dmitrijs savā soloizrādītē ir īsts laikmetīgās dejas pasaku princis, kurš turklāt ar publiku kontaktē trīs valodās, bet priekšnesuma beigās skatītājam piedāvā ielūkoties savā sapņu čemodānā pavisam reāli. „Par ko sapņo meitenes” labprāt pieskaitu pie labākajiem konceptuālās dejas piemēriem. Turklāt soloizrāde ir laba humora caurstrāvota, atraktīva, labi saprotama un viegli uztverama arī laikmetīgajā dejā neiesvaidītam skatītājam. Viss kas nepieciešams – laba humora izjūta un veselīga pašironija.
P.S. DANCEPUNKC piebilst – rakstam pievienotā fotogrāfija ir no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādes Labāk mirkšķināt ausis. Dmitrijs Gaitjukevičs redzams centrā ar uzvarošu sejas izteiksmi. DANCEPUNKC apsveic Dmitriju ar veiksmīgajām izrādēm Nacionālajā teātrī un novēl – tā tik turēt!