Dita EGLĪTE

VEF Mākslas centrā, kas atgādina nekurieni, savu diplomdarbu Pelni un Putekšņi rādīja Eva Vancāne. Savukārt par bezlaiku vai kosmosu liecināja Toma Auniņa mūzika un Vitas Radziņas metāliska spīduma trikotāžas kostīmi meitenēm. Skaidri uztvēru vēstījumu par cilvēka ķermeņa „pirkt un pārdot” tēmu, kurā emocionāli skar Kārļa varoņa izmisīgie mēģinājumi pārvietoties ar „nedzīvajiem” gurniem un Sintijas Siliņas tēla mulsums aklās meitenes nedrošajās kustībās. Tomēr enerģiski dinamiskā dejotāju kustību partitūra, izrādei attīstoties, pāraug visai atklātā vardarbībā pret Kārļa Boža un Kristīnes Vismanes varoņiem. Varbūt horeogrāfes mērķis arī bijis neļaut skatītājam ieslīgt pašapmierinātībā. Bet mani mierina apziņa, ka drīz jau izrādei vajadzētu beigties.

Taču ar to vēl otrās dienas agresīvi uzlādētās enerģijas mērs nav izsmelts. Arī Lelde Feldmane savu dejas stāstu Maldinošās medības ved cauri „raut – mest – krist – sist – plēst”, kas izkārtots boksa ringam līdzīgā spēles laukumā. Kamēr dejotāji savu iekšējo spriedzi transformē enerģiskā ķermeņu kustībā Muse mūzikas pavadījumā, vēl saglabājas intriga – kā izrāde attīstīsies. Arī nākamajās ainās, kad dejotāji, aizsietām acīm defilē pa dejas „ringu”, vien paļaujoties uz pēdu tausti. Bet nekur tālāk par „vilkt – grūst – raut” izrāde arī neaizved. Skatoties šo iestudējumu, daudz domāju par to, pa kuru laiku studenti paspēj sataisīt savas horeogrāfijas, sameklēt mūzikas, un vēl iekļauties kursa biedru darbos. Un vēl taču akadēmiskie priekšmeti jākārto… Varbūt vēlme dejas izrādē runāt par bīstamajām vardarbībās spēlītēm arī nāk no stresa pilnās ikdienas plānošanas un visa kā paspēšanas vajadzības?

Reflektējoši mierīgāka šajā pašā Smiļģa muzeja zālē ir Elīnas Lankovskas izrāde Kažoka otra puse. Dejotāju Santas Kancevičas un Nadeždas Beļajevas personās tiek konfrontēti „vecie” un „jaunie” laiki. Pilnasinīgākam „duelim” varētu vēlēties līdzīgākus kustību partitūras samērus, jo patreizējā variantā telpu tā īsti pārliecinoši apdzīvo Santas vitālā enerģija, kamēr „veco” pasauli košāk ilustrē LR fonotēkas ieraksti. Turklāt padomju laika alūzijās vairakkārt parādās klišejiski žesti – mutes aizklāšana ar plaukstu, rokas pie acīm kā klapes, reglamentēti precīza soļošana. Bet viss jau pasaulē nav tik viennozīmīgs. Ne pagājušais, ne esošais. Kaut uz Santas „plivināšanos” šīs izrādes telpā un laikā es varētu skatīties stundām ilgi. Bet izrādes finālā abas meitenes „pārtop” putnos.

Pārdomātu dramaturģiju (ne tikai runātā teksta izmantojuma dēļ) varēja sastapt Lienes Gravas izrādē Pārsālīts. Un tas ir gadījums, kad izrādes pieteikums nav tikai smuki vārdi, bet kodolīgi pasaka arī iestudējuma būtību. Izrāde būvēta uz diviem spēcīgiem Elīnas Lutces un Andreja Filipova aktierdarbiem. Bet arī gandrīz traki dinamiskajai kustību enerģijai nav mazāka nozīme, tāpat kā emocionāli nevar neuzrunāt atkal un atkal skaļi atskaņotais je t’aime moi non plus motīvs. Taču viss ģeniālais ir vienkāršs, uz kontrastiem būvēts: vispirms stāsta pārītis kaislīgi, jutekliski un atdevīgi izvirpuļo deju/seksu, pēc tam seko asprātīga „šķiršanās” un satikšanās jeb izlīgšanas šķietamā neiespējamība, kad viens grib, bet otrs – ne pa kam. Simpātiski šķiet tas, ka sakāpinātās varoņu jūtas nav pārspīlētas līdz karikatūriskai groteskai, provocējot mani kā skatītāju arī uz atvērtu līdzjušanu. Nekā savādāk nevaru izskaidrot savu skumjo saviļņojumu jau minētajā ainā: jo šķiet, nu kā – tikko taču viss bija tik īsti un skaisti. Baudāma dejas melodrāma ar izsvērtu temporitmu un gaumīgu humoru.