DANCEPUNKC bija aizgājis uz teātri. Teātri sauca par latviešu dziesmu spēli „Tikai tā!” Koncerts bija labs, pavisam bez ironijas – labs. Vēl jo vairāk – daudzās vietās tā bija izrāde, nevis tikai koncerts. Dažs skatītājs starpbrīdi bija novests līdz asarām un izsaucās: „Visa mana dzīve!” DANCEPUNKC tik gara dzīve vēl nav bijusi, bet bija gan dejas, ko redzēt, gan dejas par ko pasmieties, gan dejas, kas asprātīgi apcerēja latvieša dejas gaumi. Tā DANCEPUNKC nodomāja jau pašā izrādes sākumā, kad scenogrāfijā, kas precīzi kopē Rīgas dzelzceļa staciju, uzradās un daiļi aizskrēja Dita Lūriņa tērpusies puantēs, tautiskā apakškreklā un galvā ziedu vainadziņu. Stacija-balets-tautiskā deja kā balets…

Kādas ASV baleta kompānijas mārketinga daļas vadītāja reiz teica: „Kam mēs pārdodam baletu? Tiem pašiem, kas pērk mersedesus un pērles.” It kā jau ļoti loģiski, jo balets, kas ir galma māksla piedien tiem, kas ir mūsdienu naudas un varas galmos. Latvijā viesojas Krievijas baleta izrādes, kurās biļetes maksā 100 Ls, un tie, kas nepērk, riskē zaudēt piederību galmam. Bet turpat blakus ir latvietis-parastais, latvietis-dziedātājs un dejotājs, tas latvietis, kas „kaut vai pastalās, bet uz brīvu Latviju”, latvietis bez mersedesiem un pērlēm, un arī viņš mīl baletu. Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi no dubļu brišanas dzīves, vai tāpēc, ka tik trausli pretstatā zemnieciskajam spēkam, vai tāpēc, ka reiz Rīgas balets bija tik spēcīgs, vai tāpēc, ka Latvijā piedzima Mihails Barišņikovs un Māris Liepa, vai tāpēc, ka tautiskā skatuves deja ir tik baletiska? Vai maz ir iespējams izprast, kas daļai latviešu liek vēlēties no gruntīgiem vilnas brunčiem un pastalām pacelties līdz naktskreklīgiem lindrakiem un iespējami augstiem pirkstgaliem? Pēdējā laikā gan mīlu pret baletu apdraud govju zēnu un meiteņu dejas kantrī mūzikas pavadībā. Un arī par tām „Tikai tā!” māk mīļi pasmaidīt.

Tik tālu un arī tālāk viss bija labi, bet tad DANCEPUNKC kļuva tramīgs, jo daži simptomi lika domāt, ka tēls puantēs, naktskreklā un vainadziņā nav ironisks komentārs par komplicēto latviešu priekšstatu par ideālu. Iespējams, ka tēls ir nopietni domāts ideāls, caurviju motīvs un spēka, cerības un sirds mīļuma centrs. Kāpēc puspliks, kāpēc stutējas uz pirkstu galiem, kāpēc izliekas par to, kas nav? Baudi metaforu un nepiekasies tehnikai! Labi – puantes simbolizē pacelšanos pāri (vai pāri pastalām? vai pāri latvieša zemes sajūtai, kas vienmēr devusi spēku?); skraidīšana naktskreklā simbolizē pārejas mirkli – no sapņa uz nomodu, no drūmās realitātes un glābšanos miegā (vai ir tik slikti, ka gribas iemigt? vai arī ir laiks mosties un strādāt?); vainadziņš simbolizē nevainību (vai to, ka latvietis ir tikai upuris un pats nekad nav vainīgs? vai to, ka latvietes ir pārāk šķīstas, un tāpēc nedzimst bērni?). DANCEPUNKC nesaprot metaforas, bet dziesmas un dejas jau visiem patīk.