Inta Balode

DANCEPUNKC sen nekur nebija bijis. Tāpēc aizgāja uz izstādi. Tikai nosaukuma dēļ. “Tveramā kustība” ir tieši tas, par ko DANCEPUNKC visu laiku domā. Kā lai satver, kā lai paspēj redzēt, kā lai atceras un vēl kaut kā pieraksta. Turklāt vēl tā, lai pats kaut ko saprastu un reizēm citi arī kaut ko saprastu. DANCEPUNKC domā, ka visa kustība ir tverama, tikai jaslīpē amata prasmes. Par to var diskutēt. Par Pētera Sidara personalizstādi “Tveramā kustība”, kas vēl līdz 13. martam skatāma izstāžu zālē “Arsenāls” arī var diskutēt. Bet ne jau DANCEPUNKC to māk un darīs. Šis tik pastāstīs, kā gāja.

Gāja labi. Jo dejas un kustības bija ļoti daudz, un ar to DANCEPUNKC ir apmierināts. Nevar noliegt, ka šis jau redz visur to deju drusku vairāk nekā citi, bet nu tiešām bija. Vai tad citādi būtu tāds izstādes nosaukums.

Patika izrādes kuratores Gundegas Cēberes vēstījums, jau tajā apcerēti būtiski dejas jautājumi.

Patika, ka vienā gleznā varēja ieiet iekšā. Ne jau papīrā, audeklā vai plēvē var ieiet iekšā, bet var izlīkumot starp trīsdimensiju gleznas “Plūsma” krāsainajiem līkločiem. Jo ātrāk DANCEPUNKC skatījās gleznu, tas ir, jo ātrāk gāja tai cauri, jo vairāk mākslas darbs iesaistījās dialogā. Vējš sašūpoja plastmasu, un tā mēs kopā plūdām. Nu labi, gribēja jau DANCEPUNKC drusku vairāk apmaldīties 3d gleznā, ja reiz tur bija iegājis. Bet tā kā fonā skan klasiskā mūzika un krāsas tomēr vairāk iet vienā virzienā un maina toņus saprotami pakāpeniski, tad DANCEPUNKC saprata, ka šī nav nekāda get lost (apmaldīties, pazaudēties – angļu val.) māksla. Tad šis paskatījās uz to visu no malas, padomāja, ka ir labi, ka ir izvēle, kā skatīties, un devās tālāk.

Patika krāsas pilēšana uz  galda, kas bija apklāts ar melnu audumu. Tur pamazām tapa māksla. Māksla prasa laiku. Patika, ka beigusies krāsa, ka mākslas tapšanai ir pauze, ka tad, ja nav substances, nav kustības. Arī diezgan klasiska doma. Jo jaunāks laiks un lielāki mikroskopi, jo netveramākas substances, jo netveramāka kustība. Māksla kā fizioloģiskā šķīduma sistēmas pie vīstošo cilvēku vēnām.

Patika “pleķu daļa”, kur viskautkam virsū bija uztriepts/ uzmests/ uzlikts biezs krāsas pleķis. Viršu ainavai, diplomam, dažādiem musturiem, gandrīz tīram laukumam. DANCEPUNKC skatījās un skatījās, un sāka katrā otrajā pleķi redzēt balerīnas. Tad nu šis domāja – it kā te ir tāda kā izlaušanās no klasiskās glezniecības – no 2D uz 3D pirmajā zālē, no gleznas uz gleznas noliegumu ar dažādu formu pleķiem. Bet kāpēc balerīnas? Tikai DANCEPUNKC  redzēja balerīnas, vai arī šāds komentārs par veco mākslu un nevajadzīgām lietām ir tikpat klasisks kā balets?

Patika, ka izstādē dominē divi darbu nosaukumi “Bez nosaukuma” un “Kompozīcija”. Balerīnas bija pārsvarā kompozīcijās. Atšķirība ir skaidra – “kompozīcijas” ir kaut kas salikts un sakārtots, “bez nosaukumos” kaut kas vēl notiek.

Patika, ka mākslinieks domā arī par savām kājām – krāsu pleķiem apbirušas raibu raibās kurpes kaut kur iet.