Ramona Galkina: Dejā vienmēr jābūt noslēpumam

Kristīne Vītola
In the spring of 2019, the first Latvian Dance Awards will be presented for achievements in 2017 and 2018. We asked the members of the jury to share their insights on the valuation process and their personal journey into the world of dance. Here – the answers of Ramona Galkina, the expert of contemporary dance.
Please find the text in English below.

 

Gaidot pirmo Dejas balvu, kas tiks pasniegta 2019. gada pavasarī par sasniegumiem 2017. un 2018. gadā, mēs lūdzām žūrijas locekļiem pastāstīt par izaicinājumiem vērtēšanas procesā un savu personīgo ceļu uz deju. Šeit – laikmetīgās dejas ekspertes Ramonas Galkinas atbildes.

 

RAMONA GALKINA
horeogrāfe, dejotāja, pasniedzēja

Acu krāsa: pelēka
Kustību elements: spirāle
Šī brīža mūzika: iekšējais ritms, plūsma, impulsi

Dejas balva. Dejas balva ir būtiska ar to, ka dejas mākslas nozare kā tāda līdz šim zināmā mērā ir bijusi pagrīdes līmenī. Šī iniciatīva galvenokārt nāca no dejas mākslas veidotājiem un profesionāļiem, jo pirms tam nebija tādas institūcijas, kas apvienotu kopā šos tik dažādos dejas žanrus un novirzienus. Man šķiet, ir būtiski deju vērtēt kā atsevišķu mākslas nozari. Līdz šim apbalvojumu ziņā deja vienmēr tika kaut kur “pielikta”: vai nu pie mūzikas, vai pie teātra… Tagad tas ir tāds kā neatkarības postulāts un apliecinājums, ka deja ir vērtīga, svarīga un pašpietiekama mākslas nozare kopējā Latvijas mākslas kontekstā.

Vērtēšana. Deju vērtēt ir ļoti grūti. Šeit ir jautājums par objektivitāti un subjektivitāti. It sevišķi laikmetīgajā dejā nav strikti noteiktu kanonu: kam ir jābūt? Kā ir jābūt? Kas vispār ir vai nav deja? Un tādēļ vērtēšanas kritērijus grūti formulēt, jo nav iespējams izveidot tādu vienotu vērtēšanas sistēmu, pēc kuras mēs, velkot plusiņus un mīnusiņus, novērtētu izrādi. Te ļoti svarīgs dejai raksturīgais noslēpums, kas ir vērtība pats par sevi, bet tas arī padara uzdevumu ļoti sarežģītu. Un arī izrādes savā starpā ļoti atšķiras, tādēļ salīdzināt dažkārt ir pat neiespējami. Un droši vien tas arī būs tas žūrijas lielākais izaicinājums. Būs ļoti spraigas diskusijas, būs ļoti pamatīgs darbs.
Skatoties izrādi, darbojas visas maņas, kas piemīt cilvēkam – vizuālā, audiālā, kinestētiskā – tātad kustība, neironu spoguļošana, kas tagad ir ļoti populāra, bet patiesi – tā ir jušana, tā ir arī tāda metafiziska izjūta, kas nenoliedzami piemīt dejai kā tādai. Tās nav tikai zināšanas, tās ir sajūtas, nojautas, izjūtas – tas viss, kā mēs katrs skatāmies uz dzīvi. “Patīk” vai “nepatīk” ir tāds primitīvākais vērtējums, bet principā no tā arī izriet viss pārējais. Tajā pašā laikā tas nebūt nenozīmē, ka izrāde ir slikta, ja man tā nepatīk, vai ka tā automātiski ir laba, ja man patīk. Var gadīties tā, ka man gribas iet ārā, bet izrāde patiesībā ir ļoti laba.

Deja un profesija. Man bija trīs gadi, kad mamma mani aizveda uz deju kolektīvu – tur es dejoju tautas dejas, sniegpārsliņu dejas un visādas citas bērnu dejas. Man tas sagādāja prieku. Bērnībā deja bija dzīves sastāvdaļa, par profesiju vēl tad nedomāju. Kad pabeidzu skolu, sāku strādāt bibliotēkā un nemaz nedomāju, ka dejošu profesionāli. Tajā laikā biju tautas deju ansamblī “Andžiņš”, kas tad pievērsās tā saucamajam estrādes žanram. Te pēkšņi man piedāvāja dejot profesionālā kolektīvā, un es teicu – jā. Tas bija tas pirmais solis. Toreiz man bija kādi gadi 19, tad pamazām tas viss pārauga profesijā.
Runājot par šodienu, deja man ir kā pasaules izpratnes līdzeklis un tā man šķiet aizraujoša ar to, ka tur vienmēr paliek noslēpums. Dejas izrādē vienmēr jābūt noslēpumam, kas man liek domāt, risināt, un ar to deja man šķiet ļoti fascinējošs mākslas veids.

 

RAMONA GALKINA
choreographer, dancer, dance teacher

Eye colour: grey
Movement: spiral
Music for the moment: inner flow, rhythm, pulses

Dance award. The award is essential because to a certain extent the art of dance as such in Latvia has so far been in the underground. This initiative came mainly from dance professionals, because there was no institution before which would unify all of the diverse genres and directions. I think that it’s very important for dance to be considered as a separate art sector. Regarding awards up to now, dance was always an additional part of something else – either music or theatre. Now it’s like a postulate of independence which affirms that dance is a valuable, important and self-contained art form in the context of Latvian art as a whole.

Valuation. Dance is very hard to judge. And there’s the question of objectivity and subjectivity. There is no strict canon, especially for contemporary dance. What should be there? How should it be executed? What even is dance? And what is not dance? That’s why it’s hard to develop criteria for valuation – it’s impossible to create a unified judging system, where we could evaluate a stage production by granting or reducting points. The secret dance contains is essential – it is the value as such, but at the same time it makes the task very complex. And performances are vastly different, which makes judging them even harder. That will be the biggest challenge for the jury. There will be tense discussions, it will be hard work. All of the senses are active while watching a performance – visual, auditory, kinesthetic, also nowadays the popular neuron mirroring, but truly – it’s the sensation, it’s metaphysical feeling of the dance. It is not only knowledge, it is intuition, it is our own personal worldview. Liking and not liking are the most primitive ways of judging, but in principle everything else stems from it. Although it doesn’t strictly mean that the performance is bad if I don’t like it, neither does it mean that it is good when I like it. It happens sometimes that you really want to leave the spectator hall, even though the performance might actually be splendid.

Dance and profession. I was three years old when my mum took me to a dance collective, where I danced folk dances, snowflake dances and all the other dances that kids are usually taught. It was fun. At the time, dancing was already a part of my life. When I finished school I started working at a library and I didn’t think that I would be dancing professionally. At the time I was dancing in the folk dance collective called “Andzins”, which at the time was focused on the so-called show dance genre. And then, suddenly, I was offered to dance at a professional collective and I agreed. That was my first step. At the time I was about nineteen. Afterwards it all elevated and became the profession.
Now dance for me is a way of interpreting the world, and it’s breathtaking for me because of the secret that always remains. That’s what makes dance a very fascinating art form.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *