Mūsu Madara Laika upē. Par deju lielizrādi “Abas malas”

Rita Spalva

19. novembrī devos uz arēnu „Rīga”, lai noskatītos multimediālo izrādi „Abas malas”. Reklāma jau vairākus mēnešus atgādināja, ka top „simtgades galvenais pasākums”, savukārt mani feisbuka draugi, kas piedalījās tās tapšanā, solīja unikālu māksliniecisku pārdzīvojumu.

Atverot programmiņas pirmo lappusi, uzzinu, ka vēstījums veidots no mūsdienu vidusskolnieces, 18 gadu vecās Madaras skatupunkta, kurai, gluži kā princesei Aurorai, pilngadības svētkos ir iespēja iekāpt savdabīgā laika mašīnā – Laika upē, lai dotos vēstures interpretācijas ceļojumā. Tāds ir izrādes uzstādījums – aizgājušie notikumi mūsdienu jaunietes skatījumā. Meiteni Madaru interesē vēstures pavērsieni – ulmaņlaiki, karš, industrializācija-kolektivizācija – un uz to fona – nācijas identitātes un valstiskuma saglabāšanas ceļš.

Meitenes Madaras skatījums uz dažiem vēstures notikumiem ir gana vienkāršots – ja vīri dodas prom, tas nozīmē, ka iet karot; kad atgriežas – Latvija ir brīva. Dramatiskie notikumi paliek it kā „aiz kadra”, emocionālo slodzi novirzot uz skaņas partitūru un scenogrāfiju – lidmašīnu ēnas, veļu laivas, vilciena sliedes kļūst par baiso notikumu simboliem. Šāda pieeja attaisnojas, taču ne visur. Jutos neveikli, kad stalti dejotāji vieglā promenādes solī, nedaudz manipulējot ar koferīšiem, ilustrē ceļu uz Sibīriju. Droši vien nosacītā „meitene Madara”, mūsu vidusskolniece, vēl nav lasījusi Solžeņicinu vai Sandras Kalnietes „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un šo vēstures faktu uztver no savas nelielās dzīves pieredzes puses. Taču horeogrāfa empātija saturīgas horeogrāfijas veidolā te būtu vietā.

Ulmaņlaiki meitenei saistās ar vingrošanu un varbūt arī ar tajā laikā populārajiem vingrošanas svētkiem. Un cik asprātīgi ir risināta šī epizode! Horeogrāfija un mūzika sacenšas izdomā, dejotāji ir acīmredzamā azartā no tik veiksmīgas horeogrāfijas, skatītājiem – prieks! Savukārt baleta mākslinieku īsais exercise atgādina Madarai (un arī mums) par baleta mākslas rašanos ulmaņlaika Latvijā. Domāju, ka videoprojekcijā šī aina būtu vērtīgi papildināma ar attēliem no Aleksandras Fjodorovas, Helēnas Tangijevas-Birznieces vai Mihaila Fokina darbības Latvijas baleta pirmsākumos. Tad šīs baleta epizodes iekļaušana būtu labāk saprotama skatītājiem. Varbūt tomēr vizuālais materiāls tika iekļauts? Varbūt to neredzēju no savas vietas skatītāju zālē?

Izrādē ulmaņlaiku sociālās dzīves raksturojumam tiek izmantots diezgan klišejiski risināts dažu pāru demonstrētais čarlstons. Tas gan ienes kādu nokrāsu kopējā noskaņā, taču katrā ziņā neatrod sevi izrādes kontekstā.

Ironijas un viegla humora caurstrāvotas ir dažas reminiscences no padomju laika. Risinājums ir Lienes Gravas ziņā – bravo horeogrāfei! Vērīgi ieklausoties mūzikas intonācijās, ir trāpīgi atrasta skatuves darbība, ko pati nodēvēju par „jautrā traktorista piedzīvojumiem”. Un te esmu gatava noticēt, ka tāds varētu būt mūsu Madaras un arī citu jaunu cilvēku skats uz kolhozu un tā laika “jaunās pasaules” celtniecības laikiem. Šīs daļas laikmetīgās dejas priekšnesumi kļūst par visas izrādes spēcīgākajiem horeogrāfiskajiem akcentiem. Padomju laika attēlojums acīmredzot ir visvairāk saistījis izrādes autorus, un lielākā izrādes daļa ir veltījums tam. Arvīda Žilinska kādreiz tik populārais skaņdarbs „Mana dzimtene jaukā” varbūt arī ir atpazīstams tiem, kas to savulaik ir klausījušies pa radio vai kā citādi, taču mūsdienu skatītājam laikam jau būtu svarīgāks šīs izvēles konteksts. Risināts horeogrāfijā kā tradicionāls klasiskā baleta valsis, tas lielas iebildes nerada, taču arī neraisa asociācijas.

„Tautas dejai”, sekojot programmiņā lietotajai terminoloģijai, izrādē ir divi autori – Dace Adviljone un Gints Baumanis. Lai nekultivētu nejēdzības terminoloģijas lietojumā, uzreiz pievērsīšu uzmanību vispārzināmam faktam, ka tautas dejai vismaz Eiropas kultūrtelpas pieredzē autors netiek definēts. Tautas dejas autors ir tauta.

Tātad latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfiem Dacei Adviljonei un Gintam Baumanim bija jātiek galā ar diezgan sarežģītiem uzdevumiem – izveidot Līgo skatu kā latviskuma apliecinātāju vispār un attēlot latviskuma saglabāšanu padomju periodā ar Dziesmu svētkiem kā instrumentu. Ņemot vērā šī deju žanra (skatuviskās tautas dejas) konservatīvo raksturu, autori ar izveidoto horeogrāfiju visumā ir labi iekļāvušies kopējā izrādes ritējumā. Īpaši gribētos uzteikt ainu „Dziesmai šodien liela diena”, kur dejā veiksmīgi ir iekodēta Dziesmu svētku daba. Organiska ir arī Irēnas Strodes dejas „Stūru stūriem tēvu zeme” iekļaušana kopējā stāstā, taču sarūgtina, ka vienīgā citētā skatuviskā tautas deja netiek pieminēta programmiņā un liela daļa skatītāju paliek pārliecībā, ka tas ir augstāk minēto horeogrāfu daiļdarbs.

Pārdomājams ir fakts, ka atjaunotajā Latvijā Madaras skatījumā vērā ņemamu notikumu nav, un Baltā galdauta svētki kļūst par vienīgo laikmeta izaicinājumu. Pat ja, Kārļa Skalbes vārdiem runājot, esam nonākuši Miera un Pieticības Malā, manuprāt, arī jaunāko laiku dzīve ir to vērta, lai jauniešu acīm tajā ieraudzītu gan traģisko, gan smieklīgo, gan patieso. Varbūt tāpēc, ka izrādes autori tādu iespēju neizmantoja, finālā notiek atgriešanās pie didaktiskiem kadriem par meitenes Madaras dzimšanas dienu.

Ar interesi visā izrādes gaitā vēroju Alises Prudānes atveidoto Madaru, lai saprastu, kādi skatuves uzdevumi viņai ir veicami. Izskatījās, ka Madarai ir atvēlēts kļūt par notikumu liecinieci līdzīgi kā jebkuram skatītājam, tikai ar privilēģiju atrasties skatuves notikumiem tuvāk un reizēm arī fiziski iekļauties tajos. Taču mani interesēja ne tikai galvenās varones klātbūtne, bet arī viņas attieksme pret notiekošo. Un galu galā gribējās piedzīvot, kā šis ceļojums laikā ir ietekmējis vai mainījis Madaras iekšējo pasauli. Vai tiešām atgriešanās finālā pie nosacītās dzimšanas dienas kūkas varētu būt atbilde uz šo jautājumu? Nē, es to izslēdzu no savas saprašanas un redzu Madaru citā gaismā – viņa ir tik daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi, viņa ir sirdsgudra, viņa vēlas un spēj iekļauties Laika upē, lai nākotnē kļūtu par vienu no tiem, kas veido Latvijas vēsturi.

Iecerētā multimediālā izrāde patiešām izvērtās par īpašu kultūras notikumu, taču ne jau tikai ar to, ka tajā tika iesaistīti Latvijā populārāko dejas žanru un stilu dejotāji. Izrādes vērtība ir videoprojekcijas, mūzikas un kustības sintēzē. Latvijā tika radīta vēl nepieredzēta mākslinieciskā hipervide, kas apvieno dažādus mākslinieciskos tekstus un piešķir tiem vienotas darbības vektoru. Vislielākā sajūsma un atzinība no manas puses ir vizuālā materiāla interpretētājiem, kas maģiskā veidā par artefaktiem spēja pārvērst ne tikai dekoratīvus elementus, bet arī portretus, avīžu virsrakstus un citus „nemākslinieciskus” tekstus. Lai arī nezinu izrādes tapšanas vēsturi, pieņemu, ka mūzikas materiāla izvietojums kļuva par visa mākslinieciskā notikuma galveno asi. Mani patiesi aizrāva brālēnu Sējānu radošās savienības muzikālais skatījums uz notikumiem, jo īpaši – bagātīgais mūzikas izziņas materiāls, kas tika citēts partitūrā. Esmu patiesi no tā ieguvusi.

Cerējām uz to vai ne, bet „mūsu Madara” ir piedzīvojusi 21. gadsimta stilistikā radītu māksliniecisku notikumu.

Foto: Anna Jurkovska

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *