Rita Spalva

Lai arī „deju kari” notika jūnija sākumā, tikai tagad saņēmos nelielai recenzijai par notikušo. Mani atturēja žūrijas komisijas priekšsēdētājas atbildība visu finālistu priekšā, kad jācenšas maksimāli precīzi izsvērt katra kolektīva uzstāšanos. Taču noklausījos Latvijas Radio 3 „Klasika” raidīto koru finālu no LU Lielās aulas, arī dažas recenzijas (Jānis Erenštreits, Māris Sirmais) un sapratu, ka mums ir kopīgs konteksts – Dziesmu un Deju svētki, kā vārdā ir vērts izcelt dažas problēmas.

Taču sākumā par konkursu norisi. Salīdzinājumā ar deju kolektīvu skati koru fināla vērtēšanu noteikti atviegloja viena obligātā, visiem kopīgā skaņdarba atskaņošana. Tas deva iespēju salīdzināt koru tehnisko varēšanu un interpretācijas spējas, kas radīja objektīvus priekšnoteikumus vērtēšanai. Esmu pārliecināta, ka, ja deju konkursa programmā iekļautu tādas „obligātās” dejas kā „Dejotprieks”, „Audēju deja” vai kādas citas no esošā repertuāra, tas būtu labs atskaites punkts un kopsaucējs. Manā skatījumā tas ļautu pareizi novērtēt deju kolektīvu tehnisko varēšanu, kas arī ir viens no svarīgākajiem kritērijiem.

Vēl daži vārdi par žūrijas sastāvu. Pagodinoši, ka gan koru, gan deju kolektīvu finālu vērtē starptautiska žūrija – tas padara mūsu kultūrdzīves jau tā svarīgo notikumu par vēl svarīgāku, stiprina Dziesmu un Deju svētku starptautisko rezonansi. Varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka deju fināla žūrija bija gandarīta par redzēto un neviltoti pārsteigta par augsto amatiermākslas līmeni Latvijā, jo daļa no žūrijas mūsu dejotājus redzēja pirmo reizi. Deju finālu vērtēja septiņi žūrijas locekļi, un pieci no tiem pārstāvēja citu valstu profesionālo skatuvisko deju. Man ir saprotami organizatoru argumenti šādai proporcijai – tas izslēdz personīgo ieinteresētību vai „savējo” lobēšanu. Taču te nu ir „divi gali” – šāda proporcija norāda, ka vērtējums pamatā balstās dejas tehnikas izvērtēšanā. Taču kā ir ar atsevišķu deju izpildījumam pieņemtās stilistikas, izteiksmes un noformējuma vērtēšanu? Domāju, ka nacionālās identitātes saglabāšanas labā ir vērts turpmāk saglabāt tādu žūrijas proporciju, kur latviešu dejas zinātāji būtu vairākumā. Tāpēc man bija pieņemams „koru karu” žūrijas proporcionālais sastāvs, kur no septiņiem dalībniekiem trīs bija no ārzemēm, pie tam no tuvākiem kaimiņiem (Lietuva, Igaunija, Somija).

Ko parādīja skate? Pirmkārt, tā rādīja, ka vislielākā nozīme šādā konkursā ir repertuāra izvēlei. Te nu vinnē tie kolektīvi, kuri izvēlas daudzveidīgas dejas – dažādos tempos un noskaņās. Pie tam dejām jābūt tehniski pietiekami sarežģītām, lai nodemonstrētu arī tehnisko varēšanu, kā arī pietiekami emocionālām, lai uzrunātu skatītājus. Arī tādām, kas piestāv kolektīvam. Uzdevums ir grūts, un te nu ir svarīga vadītāja pieredze un tālredzība. Tāpat gribētu ieteikt šāda mēroga skatēs neaizrauties ar tā saucamajiem „pirmatskaņojumiem” – uzskatu, ka izvēlētajām dejām ir jābūt iepriekš aprobētām.

Tagad, kad jau rimušas deju skates fināla izraisītās emocijas un kaislības, meklēju atbildes uz jautājumiem – kādas ir pēdējās piecgades tendences? Kāds ir prognozējamais attīstības ceļš? Ir pilnīgi skaidrs, ka to nosaka ne jau žūrijas vērtējums, bet kādi citi, objektīvi apstākļi. Balstoties redzētajā un salīdzinot ar iepriekšējās piecgades skati, es varētu runāt gan par kolektīvu stabilitāti (“Dancis”, “Teiksma”, “Līgo”), gan izaugsmi (“Gatve”, “Ačkups”, “Austris”), gan arī izraušanos (“Daiļrade”). Ir apsveicami, ka līderu grupā ienāk jaunākas paaudzes vadītāji un horeogrāfi (Dagmāra Bārbale, Reinis Rešetins), taču laikam jau nākamajā piecgadē mums jābūt gataviem straujākai paaudžu maiņai. Ir skaidrs, ka jaunākas paaudzes sagatavošanā un ienākšanā ir mūsu nozares nākotne. Viņiem taču būs jātur šī augstā latiņa un jāiet vēl tālāk. Tā kā esmu Deju svētku laukumā pirmo reizi nonākusi tālajā 1970. gadā un visu radošo mūžu arī šai kustībā piedalījusies, no pieredzes viedokļa vēlos pateikt – horeogrāfam tas ir vislielākais stimuls, ja viņa deja tiek iekļauta Deju svētku vai konkursa repertuārā. Tas jāapzinās visiem, arī svētku rīkotājiem. Tikko noskatījos koncertu „Vēl simts gadu dejai”, par kuru vajadzētu gan uzrakstīt plašāku recenziju. Šī koncerta sakarā manī arī raisījās pārdomas – kur tad ir tā simtgades nākotne? Koncerta režija to atrada pagātnē un šodienā, taču es esmu par jaunu vārdu ienākšanu skatuviskajā dejā blakus jau esošajām autoritātēm. Un deju lieluzvedums ar šādu nosaukumu varētu būt lieliska iespēja.