Gints Baumanis: Galvenais kritērijs ir skatītājs

Please find the text in English below.

Kristīne Vītola

Gaidot pirmo Dejas balvu, kas tiks pasniegta 2019. gada pavasarī par sasniegumiem 2017. un 2018. gadā, mēs lūdzām žūrijas locekļiem pastāstīt par izaicinājumiem vērtēšanas procesā un savu personīgo ceļu uz deju. Šeit – skatuviskās tautas dejas eksperta Ginta Baumaņa atbildes.

 

GINTS BAUMANIS
horeogrāfs, dejotājs, pedagogs, TDA “Rotaļa” vadītājs

Acu krāsa: zaļgani brūna
Kustību elements: polka, palēciens, galops
Šī brīža mūzika: Ulda Žagatas deja “Dejotprieks” no vakardienas mēģinājuma

Dejas balva. Kad uzzināju, ka Dejas balva tiek dibināta, biju ļoti priecīgs. Līdz šim katrs darbojās tajā savā lauciņā, mēģināja darīt pēc iespējas labāk un skaistāk. Tagad laikam ir tas brīdis, kad vajadzīga apvienošana, jo deja ir pelnījusi kļūt par atsevišķu nozari. Ir zināma “Spēlmaņu nakts” balva un “Mūzikas balva”, bet deja vienmēr ir bijusi pie tām tāds kā pielikums. Esmu ļoti priecīgs, ka tagad tā spēs būt neatkarīga.

Vērtēšana. Katram žanram – gan laikmetīgajai, gan klasiskajai, gan mūsdienu un arī tautas dejai – ir nedaudz atšķirīgi kritēriji. Bet pirmais un galvenais kritērijs ir skatītājs: ja skatītājam dotajā vietā, dotajā laikā, pie dotās mūzikas un horeogrāfijas šī izrāde patīk, tad tas kaut ko nozīmē. Un skatoties nav tik būtiski atdalīt žanrus, jo visa deja ir sava veida valoda. Kādā veidā tā ir pasniegta – tas jau ir cits jautājums; ja mēs spējam šo savu stāstu pastāstīt skatītājam – tas ir ļoti būtiski.

Deja un profesija. Man ar deju saistās viss mūžs, jau no trīs gadu vecuma – nu jau tie ir kādi piecdesmit gadi laikam… Dejoju gan pie Imanta Magones, gan pie Aijas Baumanes. Pēc vidusskolas pabeidzu Kultūras darbinieku tehnikumu kā pūtēju orķestra diriģents. Diemžēl tolaik vīriešus sauca padomju armijā, bija jāiet un jādara, nu tad gāju un darīju. Armijā pūtēju orķestri bija jānoliek malā, jo tur tādas iespējas nebija, un tā arī atstāju to lietu. Kad atgriezos, sapratu, ka mans aicinājums tomēr ir deja, tā kā biju dejojis visu mūžu pirms tam. Tad nu aizgāju uz konservatoriju, kuru, protams, arī pabeidzu, un tā visu mūžu ar to arī nodarbojos – pats dejoju, mācīju un arī tagad mācu. Deja laikam man ir atkarība, bet šī jēdziena vislabākajā nozīmē – daudz iemācījos, daudz redzēju… Un to, ko pats iemācījos, mēģinu tagad mācīt jauniešiem, bērniem… Sākot no 2 gadu vecuma un beidzot ar 85 gadiem – tie ir mani dejotāji.

 

In the spring of 2019, the first Latvian Dance Awards will be presented for achievements in 2017 and 2018. We asked the members of the jury to share their insights on the valuation process and their personal journey into the world of dance. Here – the answers of Gints Baumanis, the expert of the folk dance.

GINTS BAUMANIS

Folk dance choreographer, dancer, teacher, director of the Latvian folk dance ensemble “Rotala”

Eye colour: greenish brown
Element of movement: polka, jump, gallop
Music for the moment: magpies dance from the previous rehearsal

Dance award. When I found out that the Dance Award was founded, I was very happy. So far, everyone has been working in their field, trying to make their work as good and beautiful as possible. But this is the right moment for the merger because the dance deserves to be a separate art sector. We all know the annual Latvian Theatre prize and the Music award, where the dance was added as an additional section – I am very glad that now it will be able to be independent.

Valuation. Contemporary, classical, modern and folk dance – each has slightly different criteria. But the first and main criterion is the viewer: if the viewer in that space, at the given moment, dips in this piece, lives the music and the choreography, then that means something. And it’s not so important for the viewer to separate the genres because all dance is a kind of language. The way it is spoken is another question; if we are able to tell, to bring the story to the viewer, that’s the most important thing.

Dance and profession. I’ve been dancing all my life, from the age of three – now it is around fifty years, I guess… My teachers were Imants Magone and Aija Baumane. I finished the high school, then the Technical School for Functionaries of Culture with the diploma of brass band’s conductor. Unfortunately, at that time men were called in the Soviet army, that’s a thing you just had to do – so I did it. There was no such possibility in the army to lead the brass orchestra and so I quit it. When I returned home from the army, I realized that my calling is the dance after all, since I’ve been dancing all my life before. So then I went to the conservatory and graduated from it, and ever since that’s what I’ve been doing with my life – I danced, taught to dance and I still keep teaching. Dance is an addiction for me, but in the best possible way – I learned a lot, I saw a lot… And what I learned and experienced myself I’m trying to pass on to young people, children. From the age of two and up to the age of 85 – they all are my dancers.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *