Brīnumainās pasaules neierobežotās iespējas. Par dejas fantāziju “Mana daba”

Ilva Lorence

Gada klusākajā laikā, kad vieni svētki nomaina citus un cilvēki apņemas ievērot kādu brīnumainu diētu vai sākt beidzot sportot, Agris Daņiļevičs ar radošo komandu aktīvi strādājuši, lai noslīpētu muzikālo dejas fantāziju “Mana daba” līdz perfekcijai. Horeogrāfa Agra Daņiļeviča četrus gadus lolotā ideja nu ir nonākusi pie skatītājiem. Pirmizrāde notika šī gada 27. janvārī un izrādes tiks izdejotas vēl visu februāri, un personīgi ceru, ka atradīsies iespēja “Manu dabu” pārcelt uz plašāku zāli, kas dotu iespēju lielākam skatītāju skaitam to piedzīvot.

Kā intervijās izsakās pats Agris Daņiļevičs: “Daba ir brīnums. Dabā viss ir ideāli sakārtots. Daba ir harmonijas un līdzsvara smaile. [..] Pie šī darba pieķēros, jo vairs nebija spēka to nedarīt.” Šī pēkšņā iedvesmas bulta ir kā dzinulis visai izrādei, kas ieved ļoti personiskā, tai pašā laikā uz dabas likumiem balstītā pasaulē. Jau ierodoties “Dzirnu” telpās, skatītājs tiek pieradināts pie īpašas gaisotnes. Starp stāviem uz kāpņu laukumiņiem ir salikti augu un puķu podi, kas apspīdināti ar dažādu krāsu lampām, fonā skanot pļavas skaņām (sienāži, putnu dziesmas, vēja šalkoņa). Kopumā šīs mazās kompozīcijas ieved noslēpumainā pasaulē, kura savu kulmināciju piedzīvo izrādē.

Deju fantāzija tapusi vairāk neka gadu ilgušos mēģinājumos, kur improvizāciju ceļā atrasta īstā horeogrāfija (Agris Daņiļevičs un Kārlis Božs). Muzikālais pavadījums arī tapis mēģinājumu laikā, Justam Sirmajam un grupai “Tax Free” sadarbojoties un vērojot dejotājus. Manuprāt, garie un grūtie mēneši nesuši saldus augļus, dāvājot skatītājiem augstas klases mūsdienīgu deju izrādi ar lielisku muzikālo pavadījumu. Liekas, gan dejotāji, gan mūziķi, gan pārējā komanda gatavi atdot sevi visu un vēl vairāk, lai izrāde izdotos, kaut arī uzdevumi ir tehniski ļoti sarežģīti. Šī nav kārtējā izrāde vai kārtējā loma, ko nospēlēt un aizmirst, tas ir personisks stāsts par viņiem pašiem un pasauli apkārt, kas ir piesātināts ar spilgtām emocijām.

Izrādes kompozīciju veido neskaitāmu ainu virkne, kuras visas vieno dabas ritmiskais un plūstošais spēks. Aptuveni 1 stundu un 15 minūtes garo izrādi piepilda dažādi dabas tēli un parādības – tiek atainoti dzīvnieki, augi, laikapstākļi utt. Pārmaiņas dabā un uz skatuves laukuma tiek atklātas caur interesanto scenogrāfiju un dzīvās mūzikas skaņdarbiem. Virs skatuves karājas vairāki lieli auduma “maisi”, nostiprināti ar pārdesmit virvēm, kas piesietas skatuves abās malās. Virtuozi darbojoties ar virvēm, dejotāji no šiem lielajiem auduma maisiem rada visdažādākos tēlus un figūras. Vienā brīdī tie ir lieli negaisa mākoņi, kas veļas pāri debesīm, citā – jūras viļņi, greznas kleitas volāni vai milzīgi ziedi. Ir aizraujoši sekot līdzi scenogrāfijas pārvērtībām, kas tiek papildinātas ar Normunda Bļasāna gaismu režiju. Dažas ainas ir ļoti konkrētas, bet citas ir atstātas atvērtas skatītāju interpretācijai, jo daba un tās iedarbība ir individuāls piedzīvojums. Spilgtākā aina, kas iespiedusies atmiņā, ir zirnekļa uzbrukums, kur solista lomā ir Rūdolfs Daņiļevičs. Spilgts vizuālais tēls, tostarp kostīms, frizūra un tīkls, kurā dejotājs sākumā aiz kājām ieķēries, un precīzi nostrādāta horeogrāfija, kas rada trauksmi un baiļu sajūtu.

Mākslinieku izdejotās kustības pasaka daudz vairāk, nekā vārdi būtu spējuši. Tāpat arī dabā, lai to spētu līdz pilnībai sajust, ir jāpaklusē. Akrobātiski lēcieni, metieni un piruetes tiek izpildītas ar bezgala vieglumu, ļaujot publikai tikai sajūsmā noelsties. Gan solo dejās, gan kopīgajos priekšnesumos var sajust pilnīgu uzticību un paļaušos uz partneri. Daudzi triki prasa līdz centimetriem nomērītu precizitāti un ļoti daudz fiziskā spēka, bet “Dzirnu” dejotāju izpildījumā tas izskatās tik viegli un pašsaprotami. Jaunākajam dejotājam ir 11 gadu, bet vecākajam tikai 17, kam grūti ticēt, jo deju kvalitāte ir ļoti augsta.

Atmosfēra uz skatuves ir brīva, it kā dejotāji būtu pārvērtušies par fejām. Arī skatītāju sēdvietu izvietojums ir brīvāks kā parasti – priekšā novietoti sēžammaisi, kur ērtāk iekārtoties mazākajiem skatītājiem, un aiz tiem sakārtotas solu rindas, kur apsēsties pieaugušajiem. Tādā veidā bērniem ir iespēja daudz tuvāk redzēt izpildītājus – katru grimasi un katru priekā mirdzošo acu pāri, ko mazie arī izmanto, zibinot savus viedtālruņus skatuves virzienā. Krāšņā kopaina gan labāk redzama no pēdējām rindām, kas iezīmē izrādes plašo mērogu. Saprotams, ka visu dabā sastopamo nevar uzlikt uz skatuves, bet radošā komanda izvēlējusies bagātīgus izteiksmes līdzekļus, lai parādītu dabas varenību un cilvēka nozīmi kopīgā sistēmā.

“Mana daba” ir profesionālu dejotāju izrāde, kas pēc ilgiem laikiem radīja manī īstu katarsi. Tagad zinu, ka mūsdienu dejas attīstība Latvijā ir drošās rokās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *